— Tas ir kaut kur netālu no krastmalas parka! — sauc kāds no skatītājiem.
— 125. austrumu iela! — pareizina cits.
— Paldies, Alvin, man tā bilde jaū skaidra!
Šī saruna gulstas uz kadriem ar padrūmu ielu, pa kuru steidzas slepkava.
Pārslēgums. Vadītājs uzgriež telefona numuru.
— Policija? — viņš kliedz. — Policija? — viņš izlamājas. — Kaut kas lēcies ar telefonu! — viņš satver citu klausuli. — Kāpēc nav sakaru ar policiju? … Ko? … Visa mūsu tālruņu sistēma izgājusi no ierindas? Nolādēts! — ar gurdu žestu viņš noliek klausuli. — Redziet nu, vēl viens negaidīts pārsteigums! Tagad vienīgā cerība ir mūsu helikopters.
Vēroju skatītāju satrauktos vaibstus. Nevar būt, ka neviens nav atminējis lēto triku! Pat ja visi telefona vadi būtu pārrauti, katram idiotam taču jābūt skaidrībā, ka sakarus ar policijas mašīnām var uzņemt ar mūsu helikopteriem, kuri tās nemitīgi pavada. Bet nevienam nenāk ne prātā par to ieminēties. Neviens no tiem, kas sēž mājās pie televizora, nepadodas pirmai dziņai — pašam pazi- r ņot policijai. Viņi jūtas neredzēta notikuma monopol- īpašnieki, viņi vēlētos noildzināt to līdz bezgalībai, vairāk nekā no savas nāves viņiem bail no mirkļa, kad slepkava tiks noķerts.
It kā no jautis skatītāju noskaņu, slepkava palēnina soli, apstājas, noslauka kabatas lakatā seju, no bailēm lipīgās rokas. Tad turpina ceļu parastā, mazliet paātrinātā nevaļīga cilvēka gaitā.
īsi, gandrīz vai saplūstoši kadri: policijas patruļas pārmeklē pilsētu, Svētā Patrika hospitāļa operāciju zāle, viens no teātra skatītājiem dziļi ievelk Telemortona cigaretes dūmu, apspriede policijas priekšnieka kabinetā, atkal operāciju zāle, vēl viens satraukts smēķētājs.
Bet televīzijas teātra zālē darba pilnas rokas sanitāriem. Tā vairs nav briesmīgā sasprindzinājuma radītā histērija vai nemaņa. Tas ir nespēks, ko izsauc nervu sistēmas no- vājējums, dzīves un kinematogrāfa jebkad radītu dramatisku iespaidu gandrīz vai nebaudāms koncentrāts.
— Cik noprotu, jūsu spēki draud izsīkt, — atsmaida no ekrāna pārraides vadītājs. — Nav izslēgts, ka mūsu teātra apmeklētājiem nāksies pavadīt šeit augu nakti. Telemortons parūpēsies par ērtībām.
Redzu ekrānā viņa pirkstu — milzu pirkstu nospiežam milzu pogu. Vienlaicīgi dzirdu aiz muguras kosmisku skaņu. Apsviežos apkārt. Pieci tūkstoši krēslu plūstoši ieņem gandrīz līmenisku stāvokli. Tad, rau, tāpēc tiem tik dīvaina forma! Un, gluži kā lidmašīnā, no atzveltnēm
izlien ozonizatoru caurules. To klusās sīkšanas pavadītas, Telemortona meitenes minisvārciņos izdala publikai ceļo-, fāna maisiņus ar sviestmaizēm un melnu kafiju plastmasas pudelēs ar automātisku uzsildīšanas ierīci.
Visu to parāda uz ekrāna, vadītāja komentāram skanot:
— Katru dienu mūsu skatītāji saņems bezmaksas cienastu! Bezmaksas biļetes, kas dod tiesības pavadīt televīzijas teātrī divdesmit četras stundas, ir prēmija mūsu līdzjutējiem! Ik desmittūkstošajā Telemortona cigarešu paciņā ielikta viena biļete .. . Starp citu, varu jūs informēt — visu šo laiku saņemam vadošu firmu lūgumus iedalīt tām kaut pa pusminūtei reklāmai. Mums piedāvā fantastiskas summas. Bet skatītāju intereses mums svarīgākas par komerciju.
Ekrānā — tuvplānā uzņemta šautene ar snaipera tēmēkli. Ieroču eksperts, demonstrēdams patronu aptveri, paskaidro policijas priekšniekam, ka izdarīti trīs šāvieni.
Slepkava iet jau pa citu ielu, tuvojas autobusu piestātnei, bet, ieraudzījis policijas mašīnu, kas apdzen autobusu, pazūd šķērsielā.
Čaukst celofāns, kāds skatītājs baltiem, veselīgiem zobiem kož gardā sviestmaizē. Vēl dzirdama čap^tināšana, bet uz ekrāna jau parādījusies milzīga lode. Pirmais iespaids — no satelīta nofotografēta Zeme. Bet kādēļ okeāni sarkani? Kādēļ kontinenti tā vizuļo? Bumba ātri samazinās apmēros, pārvēršas lodē, no kuras noplūst asinis. Mēs esam operāciju zālē. Asiņains jūklis, kurā urbinās skalpelis.
— Pirmā lode laimīgi izoperēta! — ziņo balss. — Profesors Merkins jau sataustījis otru.
Bet slepkava, acīm redzot, nospriedis, ka braukt autobusā riskanti, nokāpj apakšzemes pārejā, izniris viņējā galā, nogriežas, nostaigā dažus kvartālus, atkal šķērso ielu. Pazūd aiz stūra. Tagad jau skaidrs — tā vairs nav stihiska bēgšana, viņš kaut kur dodas ar noteiktu mērķi.
Uzbudinājums skatītāju zālē pieaug. Aizvien vairāk apmeklētāju ņem palīgā Telemortona cigaretes, pār telpu sabiezē dūmu padebess, ko pūlas izvēdināt kondicionieris."
Kurp viņš devies? Varbūt uz tuvāko policijas iecirkni, lai brīvprātīgi nodotu sevi tiesas rokās? Jau doma vien, ka viņam var būt šāds nodoms, satracina skatītājus. Publika gatava to nolinčot. Slepkava .pieder viņiem, vienīgi viņiem.
Pārraides režisors zibenīgi uztvēris šo noskaņu. Arvien īsāki kļūst iestarpinājumi, kur parāda ložu izoperēšanu, traucējumus sirds darbībā, mākslīgās sirds pieslēgšanu, arvien mazāk uzmanības iedala policijas nesekmīgajiem meklējumiem. Objektīvs neatlaidīgi seko slepkavam. Lūk, izgājis cauri vairākiem pagalmiem, viņš iznāk ielā ar neizskatīgām sešu stāvu dzīvojamām kazarmām. Tumši logi, tālumā dzird kuģu svilpes. Pēc kustībām jaušams — apkārtne viņam labi pazīstama. Viņš apstājas kādas ēkas priekšā, pēdējo reizi atskatās, pazūd durvīs.
Vai tiešām vairs neredzēsim viņu? Mitējusies celofāna čaukstoņa, sarunas, pat smēķētāju klepošana. Televīzijas teātris pamiris. Pieci tūkstoši cilvēku ieklausās neredzamā lifta klusajā sīkšanā, un visiem prātā tikai viena doma — tur uzbrauc augšā slepkava.
Vienā no sestā stāva rūtīm iedegas gaisma. Pie loga pienāk cilvēks. Tas ir viņš! Zālei pārlaižas skaļa atvieglojuma nopūta. Slepkava pārliecas pāri palodzei, aplūko tumšo ielu. Patālu atskan policijas sirēnas kaukšana. Slepkava atlec no loga, pieskrien pie ieslēdzēja, gaisma dziest. Viņš izdarījis to, ko instinktīvi dara katrs tramdīts cilvēks, — meklējis glābiņu tumsā.