Bet infrauzņemšana neatzīst šķēršļus. Un sekundi aiz sekundes, minūti aiz minūtes mēs turpinām sekot katram viņa žestam.. Skatāmies, kā viņš šaudās pa istabu, nespēka pārņemts nokrīt uz dīvāna, atkal raušas augšā, drebošiem pirkstiem rauga kabatā cigaretes, nevar tās sataustīt, izgriež oderi otrādi. Beidzot cigaretes atrastas! Pazīstama kārba — telecentra tornis miniatūrā. Nekā pretdabiska, ja ņem vērā — viņam, tāpat kā visiem apmeklētājiem, izdalītas šīs cigaretes. Un tomēr skatītājus pievārē mistiska jūtoņa. Cilvēks, kurš pastrādājis slepkavību Telemortona pārraides laikā, pīpē Telemortona cigaretes, un Telemortons rāda to daudziem miljoniem.
Lēnas staipīgas minūtes it kā nomērītas pa grīdu izmētātiem smēķu galiem. Bet mums, kuri pārvērtušies ekrāna nervu sistēmā, laiks joņo kosmiskā skubā. Vairums no klātesošajiem redzējis Lī Osvalda nogalināšanu, daži — Roberta Kenedija nāvi, pa šiem desmit gadiem, kamēr biju prom, televīzija droši vien nereti pielabinājusi
auditoriju ar līdzīgām scēnām, bet nekad, it nekad nav skatītājam bijusi vienreizēja izdevība — iejusties slepkavā īsu laiku pēc pastrādātā nozieguma, ar pārjutīgas acs palīdzību ielūkoties viņa it atkailinātajās smadzenēs.
Pārslēgums. Kāpieni, pa kuriem ar beztrokšņainām gumijas pazolēm uzmanīgi kājo teleoperators. Netīra kāpņu telpa ar daudzām durvīm. Blāva spuldze pie griestiem, stiepļu grozi ar atkritumiem. Teleoperators parāda kādam vienas durvis. Tuvplānā: cipars 76, zem tā vizītkarte — { Džordžs K. Vasermūts.
Un tūdaļ — policijas priekšnieka norūpējušies vaibsti, viņš apspriežas ar saviem padotajiem. Numura plāksne mašīnai, ar kuru izbēdzis slepkava, izrādījusies viltota, īsto īpašnieku nav izdevies atklāt. Aizmugurē redzams elektrisks Ņujorkas plāns ar jāņtārpiņiem, kas mudīgi pārvietojas dažādos virzienos. Tās ir patruļas. Skaļrunī dzirdamas viņu sarunas.
— 205. sektors! Nekā neatradām, lūdzam atļauju pārtraukt meklēšanu!
— 83. sektors! Kāda velna pēc velti patērējam benzīnu?!
Šajos kadros būtībā trūkst komiskuma, tomēr zāli pāršalc smiekli. Tā smejas dievi, kas no sava pārākuma augstumiem noraugās skudru nožēlojamos pūliņos. Nekas tamlīdzīgs vēl pasaulē nav bijis — policija pilnīgā neziņā, bet skatītāji, kuriem Telemortons ielicis plaukstā viszināšanas brīnumaino spēju, informēti ne tikai par slepkavas atrašanās vietu, bet pat par vārdu un uzvārdu.
Pārslēgums. Kāds man gluži neizprotams medicīnas aparāts ar ekrāniņu, pa kuru konvulsīvi viļņo mirgojoši zigzagi. Pēdējais krampjainais uzzibsnījums, ekrāniņš nodziest. Mēs atrodamies Svētā Patrika hospitālī. Medicīnas māsa norauj profesoram Merkinam marles masku, cita novelk gumijas cimdus. Profesors nekustīgi raugās uz operāciju galdu, pamāj ar galvu, asistents pārsedz palagu gabalam pienaini baltas ādas ar ķirurģisko šuvju krustiņiem, sanitāri pārliek nekustīgu ķermeni uz ratiņiem.
— Cigareti! — piesmakušā balsī lūdz profesors, berzēdams ar rokas delnu sakritušo seju. Viņam pielec klāt teleoperators ar paciņu Telemortona cigarešu.
Ratiņi, kuros apguldīts palagā ievīstīts nekustīgs ķermenis, apstājas pie durvīm ar uzrakstu «Morgs».
Balss: — Tora Valesko mirusi! Pārraidi no Svētā Patrika hospitāļa vadīja teleoperators 972 Viltons Kresijs, man asistēja …
Droši vien uz īsu mirkli atkal biju zaudējis samaņu. Pašā sākumā vēl apzinājos, ka ķirurgi necīnās vis par kāda sveša cilvēka, bet par manas Toras dzīvību. Tās Toras, ko vēl pirms sešām stundām turēju savās skavās. Toras, kura valkāja manis dāvāto saderināšanās gredzenu. Vakarā biju vēl pārliecināts, ka mīlu viņu. Iespējams, tā tiešām bija mīlestība, taču Telemortons izrādījās par to stiprāks. Telemortons, līdzīgi vakuuma aparātam, izsūca no cilvēka dvēseles itin visas jūtas bez atlikuma, atstādams sterilu tukšumu, kurā kā mežonīgs ūdenskritums gāzās iekšā viena vienīga emocija — skatītāju emocija. Tas, kas risinājās operāciju zālē, pārveidojās tādā pašā izrādē kā pirmītējie šāvieni un noziedznieka izsekošana. Tikai tad, kad teleoperators, noslēgdams pārraidi, nosauca Toru vārdā, sapratu, ka esmu zaudējis tuvu cilvēku.
Bet narkotika jo dziļi sēdēja manī, iesūkusies asinīs, sajaucās ar hemoglobīnu, sapātagoja, dāvāja necilvēcisku izturību. Jau pēc pusminūtes izrāvos no nesamaņas — ne jau lai raudātu vai plēstu sev matus, bet lai turpinātu līdz pēdējai iespējai piesātinātu esamību vienīgajā no esošajām pasaulēm — ekrāna pasaulē.
Pacēlu plakstus. Pasaule pārvērtusies līdz nepazīšanai. Dūres, tumsā vizoši naži, nikni kliedzieni. Pusaudži kāvās uz dzīvību un nāvi, bet malā stāvoši skuķi mudināja tos spalgiem saucieniem. Asmeņa ieplēsts vaigs, no rētas šļācoša asins strūklaka, divi puiši zvēriski spārda kājām trešo — zemē guļošo.
Kolosāli! — tā skatītāji būtu vērtējuši šo ainu citā reizē. Bet tagad asiņainā sadursme šķita vienīgi neliela atsvaidzinoša intermēdija. Pārraides režisors arī šoreiz nodemonstrēja apbrīnojamu spēju iejusties publikas noskaņojumā. Tikko paguvu apjēgt — tā ir tā pati divu konkurējošu bandu ielas kauja, kuru es, vēl neapjauzdams topošo sensāciju, grasījos iekļaut programmā starp Drū Pirsona vecīgo čapstināšanu un Toras Valesko dziesmiņu, kad pārraides vadītājs jau paziņoja: