Pēkšņi viss apklust. Tāda savāda skaņa. Ne jau griezīga, tieši otrādi, tikko sadzirdama šalkoņa. Kājas lokās pašas no sevis, ceļgali ietriecas sintētiskajā grīdā.
— Radioteleskops! Skatieties! — čukst bārdainais kaimiņš.
Galvu nosver svina smagums, bet es ielieku kakla muskuļos visu savu gribu un ar grūdienu paceļu zodu. Ekrāna vizmošana it kā caurauž caurspīdīgo jumtu, bet uz tā radioteleskopa rats griežas arvien ātrāk un ātrāk. Skaņa pārtop ultraskaņā. Tā laužas ārā no ekrāna. Svars, kas pielieca grīdai, samazinās. Tūkstoši cilvēku, tupot uz ceļgaliem, urbjas skatieniem ekrānā.
— Brīnums! — vientuļa vecīga balss sekundes daļiņu aizsteidzas notikumam priekšā.
Pa ekrānu skrien ugunīgas bultas, apļi, līnijas. Divās ailēs, kāsī, kura puses savienojas neiedomājamā tālē. Satriecošas krāsas — violetas, tumšsarkanas, zaļas, līdzīgas vulkāna izvirdumam.
Esmu it kā saskaldīts divās daļās. Dievs! — kliedz manī bijīgas šausmas. Bet atmiņa, kā eksistēdama pati par sevi, pačukst — kaut ko līdzīgu esmu jau redzējis. Tā pasaka man priekšā pat nosaukumu. «Kosmiskā odiseja», Sten- lija Kubrika filma. Bet tas nevar būt. Filma uzņemta pagājušā gadsimtā, pēdējā kopija sadegusi, Nēģeru Atbrīvošanas Armijas raķetnešiem bombardējot Ņujorku.
Kaut kas noticis. Caurspīdīgā kārba ar mācītāju krīt no galvu reibinošā augstuma. Skeleta apakšējā puse apaug ar svārkiem, biksēm, kurpēm. Joprojām caurstarotais galvaskauss atņirdz zobus briesmīgā kliedzienā. Tas viss dārdot uzkrīt virsū baznīcēniem. Asiņains jūklis, pārējie nepiegriež tam vērību, sakropļoto cilvēku brēcieni nogrimst pūļa milzu balsī:
— Brīnums! Brīnums! Dievs! Lielais Eksperimentators!
Simboli joprojām skrien pa ekrānu, skrien ar kosmisku
ātrumu, es jau sāku tos saprast. Tieši ar mani sarunājas dievs: nav nekā drausmīgāka par netiešu grēku.
Mani grēki! To ir bezgala daudz! Pašnāvības, sabradātas dzīvības, iznīcināta laime, trūkums, simtu tūkstošu izmisums — un viss Mortonu dinastijas pasakainās bagātības dēļ. Ļaudis vairs neskatās uz ekrānu, bet uz mani. Esmu kails un bezpalīdzīgs — kā Pastardienā. Bultas un apļi izlido no ekrāna, izurbj cauri telpas milzīgumu, atrod mani, apvij ugunīgām cilpām. Auksta liesma, tā nededzina, tikai norāda:
— Lūk, kur Lielais Grēcinieks!
Mani satver nesaudzīgas rokas, pūlos izrauties, mans bārdainais kaimiņš mēģina man palīdzēt, viņu atgrūž. Esmu bezspēcīgs, mani kaut kur stiepj — ļenganu, ar kauliem piebāztu maisu.
No manām miesām noplēš drēbes. Salti, briesmīgi salti. Ledains ūdens. Adā duras adatas.
— Esi nolādēts, Lielo Eksperimentator! — es saucu, zaudēdams samaņu.
2
— Vai jums labāk, efendij? — vaicā balss ar austrumniecisku akcentu.
Atveru acis. Es guļu kails uz koka lāvas, divi smīnoši turki apstrādā mani ar šarko dušu.
— Nelieši! — izspļauju ledaino ūdeni.
— Jūs pats tā pavēlējāt, efendij, tieši pusdeviņos!
Man atgriežas atmiņa. Deviņos man jābūt ostā. Aristotelis, kuru visas pasaules biržās dēvē par «Zelta elku», aicinājis mani uz savu salu un pat laipnā kārtā atsūtījis pakaļ jahtu.
— Viskiju! — es pavēlu.
Pakalpīgi pasniegta glāze. Jebkurā planētas nostūri mani apkalpo ar vienādu ātrumu. Varbūt tādēļ tā riebjas būt Trīdentam Mortonam. Varbūt tādēļ Aironam izdevies tik viegli piesaistīt mani šai atstumto pasaulei.
— Draņķis! — kopā ar pēdējo viskija malku es izspļauju šaušalīgo reliģisko halucināciju piegaršu. Pretīga lietiņa — šis nevainīgais LSD. Nekad vairs mūžā! Tā jau nu es tev noticēšu, Trīd! No lielā draņķa, ko dēvē par dzīvi, ir tikai viens glābiņš — mazāks draņķis, toties daudzpusīgā asortimentā.
— Viskijs? Slikts viskijs? Pie mums vienmēr pats labākais! — roka, kas tur šļūteni, pat trīc liekulīgā sašutumā. Šļūtene maina virzienu. Adatas ieduras man acīs.
Šerbeta kafejnīcas saimnieks. Smagnējs tips ar noļukušu vēderu un āķiem līdzīgām acīm, kas pieradušas atrast netikumus un nocenot tos pēc tirgus vērtības. Senos laikos viņš būtu sultāna harēma galvenais apgādnieks. Tagad viņš ir pats sultāns, netīrās dibenistabas īpašnieks, par kuru kafejnīcas pieklājīgie apmeklētāji labprātāk klusē. Te pulcējas visas pasaules izstumteņi, dezertieri, kas atraugājuši moderno civilizāciju. Hipistānas filiāle, kur, guļot juku jukām uz nodeldētām grīdsegām, sapņo, filozofē, nolād divdesmito gadsimtu, bet pēc tam aiziet citā izplatījumā. LSD — lētāks par^opiju, hašišu, pat marihuānu. Vislētākie vārti uz paradīzi.
— Vislabākais viskijs! — atkārto saimnieks. Viņš atgādina man kādu televīzijas diktoru. Tas tikpat truli smīnēja, reklamēdams autoriepas.
— Idiot! — saku jau bez niknuma.
Patiesībā viņš nemaz nav vainīgs. Katrs griežas savā ritenī, kā prot. Bet lielais rats arīdzan griežas, un nekā tas neprot, tā ka grūti apjēgt, kam kalpo šī bezatelpas kustība. Varbūt taisnība Džonam Kraufordam — šādai absolūtai nejēdzībai tikai tādā gadījumā var būt kāda jēga, ja tas ir eksperiments. Kādas būtnes eksperiments ar mums, cilvēkiem. Viņš tieši par to runāja, kad man sākās halucinācijas.
Apmēram divdesmit gabali mēs gulējām, izstiepušies uz grīdas, un dzērām. Divlitru pudele pārceļoja no rokas rokā, glāze bija viena vienīga, pie tam Bruņa pastāvīgi birdināja tajā pelnus. Lielais vara pelnutrauks stāvēja istabas vidū, bet viņai bija slinkums stiepties tik tālu. Mums arī. Grīdsega zem manis atgādināja sietu — vienos cigarešu izdedzinātos caurumos.
Airons Kerns nedzēra. Viņš apreibinājās ar savu poēmu. Vārdi guldzēja rīklē, rudā, sen neķemmētā bārda cēlās un nolaidās ritmā. Haotisku redzējumu fantasmagorija, ko saistīja savā starpā vienīgi talanta tievais diedziņš. Bet talants bija neparasts. Gadījās tādas vietas, ka pat man, kurš jau sen noliedzis literatūru, jo tā melo, kad slēpj patiesību, un melo, kad lūko to pateikt, kļuva vai smacīgi. Airons dezertēja no amerikāņu armijas pirms nosūtīšanas uz Vjetnamu. Es teicu viņam, ka nogalināt tādu talantu tiešām ir noziegums un ka esmu ar mieru izdot viņa dzejoļus par savu naudu. Neviena Airona rinda nav publicēta, lai gan sava neprāta dēļ viņš šajā neprātīgajā pasaulē varētu būt izslavēts un pat krietni naudīgs autors.