— Jūs skatāties videolentā ierakstītu notikumu, par kuru mums paziņojis Ervins Jutmeikera kungs. Tūkstoš dolāru prēmija tiks viņam izsniegta rīt. Neuzskatījām par vajadzīgu pārtraukt pārraidi, jo līdzīgus notikumus varēsiet redzēt katrā mūsu programmā ik dienas… Paši esat liecinieki tam, ka mūsu helikopters ieradies ātrāk par policiju!
Dažos kadros parādīja, kā atbrauc policija, kā gumijas steki triecas pret kaušļu galvām, parādīja bēgošos pusaudžus, dzelžos saslēgtas apcietināto puišu rokas, un jau atkal atskanēja pārraides vadītāja balss:
— Ja pamanīsiet ko līdzīgu, kas pēc jūsu viedokļa Telemortona uzmanības cienīgs, ziņojiet vispirms mums un tikai tad policijai! Par katru minūti televīzijas pārraides saņemsiet tūkstoš dolāru! Neaizmirstiet — vispirms Telemortons, tikai tad policija! … Un tagad varu jūs iepriecināt — telefona sakari atjaunoti. Policija brīdināta. Tūdaļ parādīsim jums Džordža Vasermūta — mūsu zvaigznes Toras Valesko slepkavas apcietināšanu!
Policijas mašīnas nobremzē mums pazīstamajā ielā. Slepenpolicisti ielenc ēku, nostājas postenī pagalmā. Četri ar inspektoru priekšgalā, turēdami ieročus šaušanas gatavībā, uziet pa kāpnēm.
Pārslēgums. Esam Vasermūta istabā. Spalgs zvans. Va- sermūts pieskrien pie loga, atlec atpakaļ, meklē, kur paslēpties. No jauna metas pie loga, pārsviež kāju pār palodzi. Vai viņš tiešām iedrošināsies izlēkt? Nē! Tuvplānā — viņa seja. Izmisums, bezizeja. Durvis ar blīkšķi šaujas vaļā. Slepenpolicisti skrien pie loga. Vasermūts noslīd no palodzes un, samaņu zaudēdams, garšļaukus nokrīt uz grīdas.
Tālāk? Kas bija tālāk, lāgā neatceros. Emocionālo spēku krājums rādījās līdz galam izsmelts. Pat atvieglināti nopūtos, policijas ārstam paziņojot, ka apcietinātā pratināšanu psihiskā sabrukuma dēļ nāksies atlikt līdz rītam. Mums parādīja viņu pēdējo reizi — pa cietuma kameras actiņu — guļam uz cietumnieka nāras.
Ekrāns satumsa. Atri aizvēries aizkars atdalīja zāli no skatuves. Gausums, ar kuru tas pašķīrās pirms stundām septiņām, izrādījās rūpīgi iecerēts māņu efekts.
Apdullināts, rada mēnessērdzīgam (velns viņu sazin kādu draņķi dakteris man iešļircinājis) — pat nepamanīju, kā virpuļskatuve iznesa mani kopā ar pārējiem pārraides dalībniekiem citā telpā. Tā bija piemērota ilgstošam nomodam — visur galdiņi uz riteņiem, paplātes ar bagātīgām sviestmaizēm, kafijas pudeles ar automātisku uzsildīšanas ierīci, parocīgas blašķes ar brendiju.
Kontroles ekrāns man pretī rādīja skatītāju zāli. Vieni, gurdeni staipīdamies, piecēlās no krēsliem, citi palika tai pašā pushorizontālajā stāvoklī. Bāli, drebulīgām rokām sniegdamies pēc kafijas, viņi apsprieda nebijušo notikumu, par kura lieciniekiem laimējies būt.
Negaidot aizkars atkal pavērās. .Skatuve bija pārveidota dzīvojamā istabā. Divas gultas, galds ar maltītes atliekām, daži krēsli, galdiņš ar tālruni, radiouztvērēju un parastu televizoru. Bet aizmugurē — joprojām tas pats milzīgais Telemortona ekrāns. Sceniskajā istabā atradās divi ārkārtīgi komiski cilvēciņi. Padrukns pusmūža vīrelis ar brangu vēderiņu url gludu, pilnīgi apaļu galvu, kas likās tā vien dvašojam omulīgu jautrību, un milzeņa auguma vecene ar vecmodīgu aubi papīra rullīšiem izgreznotajos sirmajos matos.
Skatītāji nesaprašanā saskatījās. Pēc tikko pārdzīvotās drāmas, kurā figurēja līķis, pakaļdzīšanās, slepkavas apcietināšana, šis skats tēlojās pārpratuma pēc iekāpis teātrī no cita izplatījuma.
— Telemortons turpina savu divdesmit četru stundu programmu pa 21. kanālu! — iedārdējās skaļruņi.
— Nekā prātīga viņi tā kā tā vairs nerādīs, — drukne- lis uzrunāja garo veceni. — Laiks likties uz auss, kā tu domā, mamma?
Vecene, kaut ko noburkšķējusi, ņēmās uzčubināt spilvenus.
— Bet varbūt papriekš tomēr paklausīsimies, kas pa šo laiku noticis pasaulē? — viņš vaicāja, ieslēdzot uztvērēju.
Kontroles ekrānā parādījās plāksnes: «Cirija kungs», «Čirijas kundze».
— Bleķis! — paziņoja Holivudas slavenība. — Manuprāt, tā ir bezgaumība — sniegt pēc traģēdijas komisku ainiņu. Jāiet mājās, — slavenība piecēlās, bet vienīgi, lai piebīdītu sev galdiņu ar uzkožamiem.
— Nezinu. Iespējams, Telemortons vienkārši grib mums ļaut mazliet atelpot, — minēja pazīstams Brodveja komiķis.
— Es katrā ziņā palikšu! — pavēstīja cita slavenība.
— Pēc dažām stundām nopratinās Vasermūtu, bet man nav televizora.
— Ar 21. kanālu?
— Nekāda. Esmu zvērināts televīzijas pretinieks. Vismaz biju līdz šodienai.
— Es arī labprāt būtu pakavējies, — Drū Pirsons kāri iztukšoja kafijas pudeli. — Bet nav vairs tie gadi. Iešu gulēt, — viņš mēģināja piecelties, sagrīļojās, ieķēries grozāmā krēsla atzveltnē, kā palīdzību meklēdams, paskatījās apkārt. Pieskrēja divi Telemortona sanitāri un atbalstīdami izveda ārā.
Jutos savam sēdeklim pienaglots. Man trakoti gribējās gulēt, un tai pašā laikā zināju, ka aizmigt neparko nevarēšu. Kā pa sapņiem ieklausījos pēdējās ziņās, ko stāstīja radiodiktore, un pat apjēdzu saturu. Parastā buķete: saspīlējums tā kā Tuvajos, tā kā Tālajos Austrumos, streiki, premjerministra vizīte, «Lielā astoņnieka» apspriede, kāds atkal draud kādam. Nekā sensacionāla, vienīgi kuģu sadursme Lamanšā.
— Garlaicīgi! — Čirijs kontroles ekrānā žāvādamies noklusināja radio. — Jāliekas vien gulēt, ko, mamma? Cita lieta, ja mēs spētu kā uz burvju mājienu pārcelties Anglijas krastos. Vai dzirdēji, mamma, esot ļoti daudz cilvēku upuru?
— Kas tad tur īstenībā noticis? — neapmierināti atsaucās Čirija kundze.