— Pārceltuves tvaikonis, kas pārvadā vilcienu ar visiem pasažieriem no Duvras uz Buloņu, sadūries ar super- tankkuģi «Atlantika», divsimt tūkstošu tonnu tilpumā. Bet mums to neredzēt kā savas ausis, labākajā gadījumā pēc nedēļas hronikā. — Viņš atkal nožāvājās, pūlēdamies atbrīvoties no ietiepīgās kaklasaites.
Pēkšņi skatuve iegrima tumsā. Iedegās lielais ekrāns. Viļņi, viļņi. Bezgalīgs ūdens klajums, iepelēks austošā rīta miglājā. Un asa balss:
— Atrodos helikopterā «Telemortons Anglija 637», — kadrā viešama kabīne. — Iepazīstināšu jūs ar komandu. Pilots Harijs Stetsons! — kadrā lidotāja seja. — Radists Ogjusts Krāmers! — kadrā radists pie sava aparāta. — Un tas esmu es, Freds Neverkāsls, teleoperators! — redzams vīrietis, kurš ar visu seju pieplacis iluminatoram.
Klusums. Un jūra bez gala, bez malas. Tā ātri pārvietojās, tālumā jau saskatāmi kaut kādi melni punkti.
— Harij, vai redzi? — teleoperators kliedz. Lidotājs pieliek pie acīm tālskati: — Kā tad!
— Tie ir glābšanas kuģi no Duvras un Folkstonas. Viņi iet ar pilnu tvaiku, bet mēs būsim katastrofas vietā septiņas minūtes agrāk … Rau, un tur jau mūsu kolēgas! Kāda redzamība, Fransuā?
— Apmierinoša! — atskan cita balss. — Atrodamies jau gandrīz katastrofas rajonā … Jā, aizmirsu nosaukt sevi. Fransuā Deklāvs, helikopters «Telemortons Francija 855». Mums pa pēdām seko glābšanas kuģi no Buloņas un Nor- mandijas ostām. Taču mēs aizsteidzamies tiem priekšā par sešām minūtēm …
Ekrānā — atkal jūra, tad skatītāju zāle. Ļaudis sēž, krēslu atbalstņos ieķērušies. Sejās jaušama dīvaina izteiksme. Saspringtība? Izbrīns? Vairāk par to. Apjukums, sastopoties ar burvību. Arī es nekā nesaprotu. No radiozi- ņojuma izrietēja, ka sadursme notikusi tikko, bet mums jau rāda to. Atminos starpību laikos, atminos Mefistofeļa pieminētās superjaudas lidmašīnas un nomierinos.
No jauna ūdens bezgalība. Bet, rau, to aizstājusi bieza, iebrūna, lipīga masa. Tāpat kā jūrai pirms tam, tai nav ne gala ne malas. Briesmīgā brūnā jūra trakā ātrumā aizslīd pa ekrānu, atduras pret pelēku sienu. Līdzīgi motociklu trekam šķībi noliekta siena ar milzīgu caurumu, no kura izšaujas spēcīga naftas strūklaka. Un viss tankkuģis no augšas — Metāla iela ar dūmeņiem, mastiem un virsbūvēm, tā gandrīz apgāzusies, slīpajā klājā ap simts sīciņu cilvēciņu, kas izmisīgi mēģina pie kaut kā turēties. Viens no tiem tuvplānā. Kādas kājas, slīdot lejup, sadragā viņa ap ventilatoru apžņaugtos pirkstus, rokas atraujas no ventilatora, šaušalīgs kliedziens, cilvēks aizvien ātrāk un ātrāk krīt, kūleniski iegāžas ūdenī. Bet tas nav ūdens, tā ir bieza nafta. Viņš lūko peldēt, taču nafta caurcauri aplipinājusi viņu, nafta aizkorķē nāsis un muti. Viņš noslāpst, pēdējā pirmsnāves agonija, galva pazūd zem naftas biezuma, vēlreiz uzpeld, bet tikai daļēji. Mirkli pavīd mati, ausis un stiklainas acis, tad pāri viņam aizvelkas eļļainā, rāmā, stabilā plēve.
Kontroles ekrānā atkal skatītāju zāle. Kāds bezspēcīgi noslīd no krēsla, atsitas pret mīksto sintētisko grīdu. Pie viņa skrien sanitāri.
Skatuve. Čirija kungs, kurš tikko kā apburts vērojis notikumus ekrānā, steidzas pie telefona:
— Te Telemortons! Atrā palīdzība? Vēl viens skatītājs zaudējis samaņu!
Viņu pārtrauc pārraides vadītāja balss:
— Telemortons rāda grandiozu katastrofu Lamanšā! Neesiet egoisti! Uzmodiniet savus kaimiņus!
Ekrānā cita aina. Tā ir dala pārceltuves kuģa ar dažiem vagoniem, kurus jau nogrimušie grasās aizvilkt sev līdzi dzelmē. Uz pārceltuves nedaudzi vēl dzīvajos palikušie pasažieri, sablīvēti kā siļķes mucā. Kāds ar pūlēm atbrīvo vienu roku, uztraukti māj. Kam? Telemortona helikopteram, kas karājas virs galvām. Bet Telemortons nav ieradies, lai glābtu cilvēkus. Tā uždevums — uzņemt, uzņemt, lai man blakus sēdošie slavenības, aizmirsuši brendiju un uzkožamos, urbtos skatieniem ekrānā, lai teātra apmeklētāji ģībtu, lai visā valstī cilvēki, pustraki no pārraidēm un bezmiega, rībinātu ar dūrēm kaimiņu durvis: «Ātrāk! Mostieties! Telemortons atkal pārraida.»
Pārceltuve grimst arvien dziļāk. Ļaudis sabradā cits citu, rāpjoties uz vagonu jumtiem. Vienam otram tas izdodas, pārējie jau līdz kaklam naftā. Pūlas peldēt, nespēj. Smok nost. Desmit pirmsnāves agoniju, divdesmit, trīsdesmit. Visos sīkumos, ar visiem sirdi plosošiem brēcieniem, ar cilvēcisku ciešanu galēju atkailinājumu.
Jau klāt glābšanas kuģi. Braucēji, stāvēdami uz pēdējā — vēl nenogrimušā vagona jumta, kliedz, raud aiz prieka. Bet pēkšņi atskan šausmu kliedzieni, šoreiz no tankkuģa. Milzīgais tvaikonis, jau gandrīz skardams ar mastu galiem ūdens virsmu, krampjaini nodreb, tad sāk gāzties. Pussimts figūriņu komiskās pozās krīt jūrā. Viens no matrožiem krišanas brīdī parādīts tuvplānā. Baiļu iz- vaibstīta seja, rokas ar pirkstiem — āķiem, kas nejēdzīgi grasās ieķerties gaisā.
Vēl trīsdesmit minūtes, līdz pēdējai iespējai izmisuma un nāves piepildītas, pusstunda pilnīgas līdzdalības traģēdijā, kas noritējusi viņpus Atlantijas okeāna. Nekad un nekur teleskatītājiem nav sniegts tik daudz vienreizēju pārdzīvojumu vienā vienīgā naktī.
Neatceros, kad un ar ko tas beidzās. Pašam negaidot, pamanīju, ka jūru nomainījusi skatuve un Cirija kungs. Turot vienā rokā kaklasaiti, otrā pidžamu, viņš devās pie izslēdzēja.
— Ar labu nakti, mamma!
— Ar labu nakti! — atsaucās vecene.
— Tagad parādīsim jums Telemortona filmas «Kariete piebraukta» pirmo sēriju! — paziņoja pārraides vadītājs. — Kas vēlas, var apgulties. Tikai neaizmirstiet, ka aptuveni pēc pusotras stundas policijas iecirknī sāksies mūsu zvaigznes Toras Valesko slepkavas nopratināšana.
Filma bija lieliski izmeklēta. Mēreni vecmodīgs, mēreni jautrs farss, kura darbība notika vecajā Bostonā uz deviņpadsmitā gadsimta dekoratīva fona. Tā nomierināja, ieaijāja, iedarbojās līdzīgi sacukurotam baldriānam. Taču asprātīgās situācijas, dinamiskā fabula, aktieru talantīgā spēle palīdzēja bez sevišķām grūtībām aizvadīt laiku līdz tam saviļņojošam brīdim, kad Vasermūtu izvadīs no kameras un Amerika beidzot uzzinās, kāpēc viņš šāvis uz Toru.