Aizmigu filmas vidū. Pamodos savā istabā. Gulēju zem segas, aiz sienas kāds staigāja, un es pa miegam saucu:
— Tora! Nāc šurp! Tūlīt pastāstīšu tev savu sapni! Tādus murgus laikam neviens freidists neizgudros!
Bet durvīs parādījās nevis Tora, bet Mefistofelis, un es visu atcerējos.
— Briesmīgi! — viņš teica. — Briesmīgi! — viņš pakratīja galvu. — Telemortons vienā atvēzienā sadragājis visus konkurentus, bet kāda cena bija par to jāmaksā! Būtu iepriekš zinājis, neparko neatļautu viņai vakar uzstāties. Bet kam varēja ienākt prātā, ka tas ir viņas vīrs!
— Vīrs? — nekā nesapratu, jo atmiņās joprojām kavējos pie mirušās. Atkal redzēju operāciju galda balto, lakoto virsmu un uz tās sarkanas ūdenszāles un pieres šauro strēmeli zem anestēzijas aparāta metāliskās stīpas. Nez kādēļ man bija tāda sajūta, it kā būtu sēdējis blakus un turējis rokā viņas sastingušos pirkstus. Taču tas bija vienīgi Telemortona baigās burvības panāktais klātesmes efekts.
. — Tā gan. Viņi pavisam nesen šķīrušies. Vīrs bijis briesmīgi greizsirdīgs. Tieši tādēļ Tora aizgājusi. Un, kad viņš ieraudzījis vakara avīzē foto, kur jūs abi… — viņš delikāti nenobeidza teikumu.
— Bet ka viņam izdevās ienest teātrī šauteni? Ka viņam vispār izdevās tajā iekļūt?
— Arī man tā ir pilnīga mīkla. Vasermūts kategoriski atteicies atbildēt uz šiem jautājumiem. Federālā Biroja direktors apsolījis visrūpīgāko izmeklēšanu … Toties panākumi pārsniedz visoptimistiskākās gaidas. Veikalos milzīgas rindas pēc mūsu televizoriem un Kraislera jaunajiem mini auto «21». Mašīna ne velnam neder, bet tai ir teicama priekšrocība — teleekrāns, kur var noskatīties vienīgi mūsu programmu. Varu iedomāties, kā pieņemsies skaitā satiksmes avārijas! Tabakas firmas māc panika, visi pāriet uz Telemortona cigaretēm, pat es … Kas tev, Trīd?!
Cauri miglai saskatīju Mefistofeli pieskrienam pie gultas, tad mani aprija tumsa.
8
Kad atguvu samaņu, man šķita, ka vēl joprojām atrodos tēva mājās un man pāri noliecies dakteris Paiks. Bet tas bija tumšādains iedzimtais pretgaisa aizsardzības smilškrāsas formas tērpā.
Dakteris Paiks bija vienīgais cilvēks, ar kuru slimnīcā sarunājos. Ne ar Mefistofeli, ne ar Laionelu pēc Toras nāves nevēlējos satikties. Paiks bija ne tikai dieva dots ārsts. Diez vai kāds cits spētu tik smalki diagnoscēt manu vienlaikus fizisko un psihisko slimību. Viņš palīdzēja man labāk iepazīt izmaiņas, kas notikušas manos brīvprātīgās vientulības trimdas gados. Telemortons bija vienīgi aizsteidzies garām rītdienas tendencēm. Civilizācija vairs nepastāvēja, vismaz pie mums. No cilvēku sazināšanās līdzekļa tā bija pārvērtusies tukšā tradīcijā, kas bija līdzīga koka āmuram, ar kura palīdzību Mefistofelis atklāja savus haizivju slaktiņus.
Kad izveseļojos (šaubos, vai tas atbilda patiesībai, taču dakteris Paiks apgalvoja, ka ilgāka uzturēšanās slimnīcā tikai kaitēs man), braucu uz Deli. Hindustanas un Islama republikas karš kopš pašas pirmās dienas bija kļuvis Telemortona programmas nagla. Mefistofelis labprāt piekrita, varbūt pirmo reizi mūžā ačgārni iztulkojis manu
rīcību. Riebums pret dzīvi, sakapinajies līdz īstai psihozei, dzina mani pretī aviācijas uzlidojumiem.
Atģidos bumbu patvertnē. Pretgaisa aizsardzības seržants paskaidroja, ka mani kontuzējis gaisa vilnis. Izsauca manu vāģi (pateicoties mūsu pārraidēm, gandrīz katrs Deli iedzīvotājs pazina mani pēc skata), un pēc pusstundas jau sēdēju savā ērtajā viesnīcas numurā.
«Lielais moguls» šai ziņā ne ar ko neatšķīrās no amerikāņu vai eiropiešu hoteļiem. Istabā trūka logu, neraugoties uz to, reti kāds būtu uzminējis, ka tā atrodas dziļā pazemē. Rāma mākslīgā gaisma krita uz paklājiem, gleznām, dārgām mēbelēm — tas viss atbilda augstākās šķiras viesnīcas starptautiskajam standartam. Mūsu pazemes štābs tika uzbūvēts pēc Telemortona pasūtījuma, bet administrācija, saņemdama īres maksu, uzskatīja to par viesnīcas sastāvdaļu un attiecīgi iekārtoja. Tā nu iznāca, ka no frontes atgriēžies pilots netīrā virsvalkā metās ar vissmalkāko Kašmiras zīdu pārsegtā gulta, bet operatori montēja savas asinīm piesūkušās videolentas starp mūsdienu gleznotāju audekliem un senlaicīgām vāzēm.
Izgreznošana neskāra vienīgi lazareti — sterili baltas telpas, kur centos ieskatīties pēc iespējas retāk. Taču, ejot pa garo gaiteni uz liftu, ik dienas dzirdēju vaidus. Lai cik tas savādi, pašam varbūt arī gribējās nomirt, tomēr svešas miršanas smaka izsauca vemšanu.
Mana istaba atradās tālu prom no lazaretes. Liegi šalkoja elektriskie vēdekļi, mirguļoja tikko ieslēgtais ekrāns, kas aizņēma visu sienu. Pie durvīm klauvēja.
Ar bārdu apaugušais Nevils Laruks atgādināja sikhu. Piedzimis un mūža lielāko daļu nodzīvojis Arkanzasā, viņš ātri vien aklimatizējās un teicami tika galā ar savu uzdevumu. Man viņš gandrīz pilnīgi lika mieru. Informācijas dienests bija priekšzīmīgi noorganizēts. Par jebkuru svarīgu militāru operāciju, par jebkuru bumbošanu Laruks uzzināja labu laiciņu ie_priekš. Viņam atlika vienīgi izrīkot helikopteru un bruņu mašīnu komandas, kuru skaits pieauga ar katru mēnesi.
— Kas noticis? — vaicāju, izspiezdams citronu glāzē ar ledu. Nebiju vēl gluži atguvies no kontūzijas. Ausīs joprojām plosījās bumbas grandoņa, ievainoto brēcieni, redzēju pajmtekļainu bruģi izšķaidītas asinis un tumšsārti
nokrāsojušās žāvētas melones šķēles, kas bija nobirušas nogalinātajam ielu tirgotājam.