— Heivuds miris! — Laruks ziņoja. Heivuds tika ievainots Austrumu frontē, medicīnas personāls mums bija tikai Deli. Taču Telemortons, par spīti šī kara zvērīgajam raksturam, baudīja absolūtu eksteritorialitāti. Pārgādāt Heivudu pār frontes līniju bija tīrais nieks, tomēr ķirurģiskā iejaukšanās izrādījās nosebojusies.
— Miris? -— pārvaicāju, truli vērodams ekrānu. Tajā parādījās kā allaž omulīgais resnelis Čirijs un viņa kā vienmēr sabozusies mamma. Šis apbrīnojamais pārītis sekmēja mūsu pārraižu milzīgo popularitāti ne mazāk par Telemortona cigaretēm. Skatītāji, divdesmit četras stun-
.das no vietas nosēdējuši televīzijas teātrī, brīnīt brīnījās par fantastisko ģimeni, kas iztika bez atpūtas un miega. Tikai daži zināja, kā Čirija kungu (viņa īstais vārds — Knuts Stefans) ik pēc divpadsmit stundām nomainīja dvīņu brālis. Kas attiecās uz viņa tā saucamo māti, tad Laionelam palaimējies izrakņāt dvīņu māsas kādā no Mor- tona veciem ļaudīm ierādītajām paradīzēm. Neviens kārdinājums nebūtu aizvilinājis vecmeitas pat neparastā pilsētā ar trokšņainiem automobiļiem, tranzistoru kaucieniem, slikti audzināto bērnu klaigām, kur nu vēl uz šausmu teātra skatuves. Bet Laionels prata atrast jebkurā cilvēkā vājo stīgu. Māsas Diksnejas dievināja dzīvniekus. Kristīgā padevībā viņas uzņēmās telemocekļu lomu — ar noteikumu, ka par pasakaino honorāru uzcels patversmi paklīdušiem kaķiem.
Nesen saņēmu no Mefistofela gada pārskatu. Ar vienu ausi ieklausīdamies Čirija pļāpāšanā, atcerējos dažas vietas tajā. Katrā desmit tūkstošajā cigarešu kārbā ieliktās biļetes kļuvušas neierobežotas spekulācijas objekts. Pirmajā Telemortona pastāvēšanas nedēļā tās pārdeva par piecdesmit dolāriem, tagad vidutāji vien rēizumis nopelnīja vairāk. Nav vēl bijis gadījuma, kad skatītāju zālē iekļuvušie laimes lutekļi būtu to atstājuši pirms viņiem atvēlētā laika. Lai atbrīvotu zāli, bieži vajadzēja aicināt talkā policiju.
— Cik vīru esam jau zaudējuši? — saburzīju atskaiti un ielingoju to glazētas terakotas senindiešu templī, kas kalpoja par atkritumu grozu.
— Ja nemaldos, tas ir astotais, — saskaitījis prātā, La-
ruks teica. — Kopā ar Heivudu. Pieci operatori, divi lidotāji, viens radists… Toties esam satricinājuši pasauli!
Visi Telemortona līdzstrādnieki sadalījās pilnīgos fanātiķos un pilnīgos ciniķos. Laruks piederēja pie pirmajiem. Heivuds bija tam krass pretstats. Neilgi pirms viņa izlidošanas uz kara darbības joslu sastapāmies kādā padibeņu krogā. Gluži pilnā, pudeļu un eksotisku sieviešu ielenkts, viņš tikai ar pūlēm pazina mani.
— Ko tad gribat? — vaicāja Heivuds, diezgan rupji atbrīvodamies no jauniņas singalēzietes, kas sēdēja viņam klēpī. — Vai tad patīkamāk uzņemt par grašiem epizodes trešās šķiras filmām, no dienas dienā gaidot, kad tevi atlaidīs no darba? Te var nosist, bet līdz nāvei varēšu papilnam izbaudīt dzīvi. Un, pats galvenais, Telemortons nozīmē karjeru, slavu. Kad man apniks šī asiņainā jezga, Holivudā nebūšu vairs izsūtāmais puika, bet cilvēks.
Pēc tam Heivuds, galīgi apdzēries, ņēmās atcerēties kritušos biedrus. Upuru skaits bija samērā pieticīgs, taču mūsu ļaudis Telemortona vārdā gāja bojā visā pasaulē, un tas arī brangi noderēja reklāmai.
— Mums nepieciešams papildinājums, — Laruks nervozi izvilka no kabatas sarkanmelno cigarešu paciņu.
Nu, saprotams, tāda nieka dēļ kā Heivuda nāve viņš nebūtu traucējis mani. Bet rūpes par dzīvā sastāva un tehnikas komplektēšanu ietilpa manos tiešajos pienākumos. Formāli taču es, nevis viņš skaitījos vadītājs. Pasūtījis sarunu ar Ņujorku, izdzēru savu augļu kokteili un, ar mēli ripinādams skābo ledus gabaliņu, truli raudzījos Laruka cigaretes dūmos. Viņš dziļi un kāri ievilka tos, no nāsīm izplūda biezas pelēkas strūkliņas.
— Velti! Vēlāk būs grūti atradināties, — pateicu kā pārmetot, kā nožēlojot.
Mūsu divdesmit centu cigaretes saturēja marihuanu (tiesa, mazākā koncentrācijā nekā Plejboj-Huana vai Kent-Huana, kas maksāja vienu dolāru), bez tam īpašu pretmiega narkotiku. Nesen Amerikāņu ārstu asociācija maksas sludinājumā pastāstīja par Telemortona cigarešu lietošanas izsaukto masveidīgo hronisko bezmiegu, taču tas nebūt nemazināja vispārējo aizraušanos ar tām. Tajā pašā Mefistofeļa atsūtītajā pārskatā varēja atrast skaitli —- četri miljardi. Tieši tik daudz mūsu cigarešu tika izsmēķēts pa vienu nakti Savienotajās Valstīs.
— Atradināties? — Laruks nedroši paslēpa jau izvilkto jauno cigareti. — Tādu darbu strādājot? Kamēr turpinās karš, gulēt iznāk visai reti. Bet šis te palīdz, — mazliet pamīņājies, viņš atkal aizsmēķēja.
— Melojiet, kam gribat, tikai ne man. Un hipnomiega aparāti? Varbūt jūs atdevāt savējo viesnīcas šveicaram? Tāpēc laikam viņš krāc pat dienas laikā.
Šo Mortona patentēto aparātu iedarbību biju pats izjutis. Stundām ilgi grozījos gultā, brīžu brīžiem gandrīz vai automātiski tverdams pēc flakona ar miega zālēm, taču iekaisušajās smadzenēs bez rimas turpinājās dzīvē un ekrānā redzēto nāves skatu riņķa dancis. Pēcāk Mefistofelis atsūtīja pirmo aparātu — dāvanu manā dzimšanas dienā. Ieslēdzu to, apburošas sievietes balss pa pusei dziedāja, pa pusei čukstēja pusvārdus, pussimbolus, pēc dažām stundām atmodos no kārtējā uzlidojuma ar brīnišķīgu bezgalīgi ilga miega sajūtu.
— Tipiskais Telemortons! — Laruks padrūmi sacīja. — Bezmiegs skatītājiem, ciešs miegs atbildīgajiem darbiniekiem. Bet esmu tāds pats cilvēks kā visi, man arī gribas redzēt. Lūk, kādēļ pīpēju šo draņķi, lūk, kādēļ neguļu naktīs. Baidos palaist garām kādu vienreizēju pārraidi. Frontē, es tur esmu katru dienu, visa šī jezga izskatās ne visai pievilcīgi. Brīžiem pat garlaicīgi kļūst — tik neizda- rīgi un neizskatīgi ļaudis slepkavo cits citu. Bet no ekrāna stundām ilgi nevaru atrauties. Pat dzeršanu esmu atmetis, lai alkohols nesamazinātu baudu. Atzīšos jums godīgi,' ja nebūtu Telomortona, vienkārši pakārtos aiz gara laika.