Beidzot savienoja ar Ņujorku. Klausīdamies Laionelu, pašķielēju uz ekrānu. Dega kāda ēka, ugunsdzēsēji ķēra izplestā brezentā no logiem izlēkušos pusapģērbtos cilvēkus, ātrās palīdzības mašīnās iestūma nestuves ar apdegušajiem. Attēla asums un krāsa bija uzslavas cienīgi — pilnīgi aizmirsās, ka atrodies tūkstošiem jūdžu tālu. Pārraidi translēja nesen palaistais amerikāņu sakaru pavadonis. Mīklainā kārtā satelīts (es personiski gan zināju izskaidrojumu) neattaisnoja cerības — visu pārējo staciju programmas uztvēra ar milzīgiem traucējumiem un izkropļojumiem. Ugunsgrēku nomainīja buljona kubiku reklāma, to savukārt pārtrauca pusvārdā, lai dotu vietu plūdiem Holandē. Telemortons neatzina standarto amerikāņu paņēmienu — iestarpināt spraigu čempionāta sacīkšu vidū atgādinājumu, ka sportisti lietojuši organismu stiprinošu vitaminizētu krēmu «Spēks». Bet mūsu pasūtītāji nesūdzējās. Pārtrauktu reklāmu atkārtojām pilnībā, pie tam pēc sensacionāliem kadriem, un tāpēc tā ilgstoši iegūlās atmiņā.
Pie durvīm klauvēja.
— Tas droši vien viņš! Jūsu ciemiņš! Heivuda nāves dēļ galīgi aizmirsu… — Laruks devās uz izeju.
— Paziņa? Pasakiet, ka esmu gājis bojā uzlidojumā! — man bija tāda pati vēlēšanās tērzēt ar pazīstamo, kā šķembas nosistā ielas tirgotāja atraitnei pateikties valdībai par vīram dāvāto iespēju mirt varoņu nāvē.
— Viņš studējis kopā ar jums Harvardā!
— Tādā gadījumā lai ienāk! — paziņoju ļaunā priekā. Biju pārliecināts, ka tas būs Sitvels (viņa firma daļēji realizēja amerikāņu piegādes Hindustanai), un jau iepriekš saliecu kāju, iedomās izbaudīdams tam sagatavoto spērienu dibenā. Sitvels ierindojās tajā ļaužu sugā, kuri jānogalina mātes miesās. Bet, tā kā mūslaiku civilizācija nav tādai humānai procedūrai pielāgota, viņu vietā nonāvē ielas tirgotājus un citus gadījuma garāmgājējus, kas negūst no kara nekāda labuma, izņemot spēju dezertēt — aizsaulē.
Bet tas bija Džeks. Džeks, kurš pirms desmit gadiem bija pazudis no Ņujorkas, līdzi paķerot ne jau mazu avansu par Mortonu dinastijas slepeno mehānismu atklāšanu. Viņš valkāja hindustaniešu formas tērpu ar majora zvaigznītēm.
\— Var apsveikt.ar karjeru? — sausi vaicāju.
Džeks klusēja. Abi neveikli blenzām ekrānā, sekodami Telemortona kārtējam trikam. Čirija kungs nule bija ieslēdzis uz galdiņa stāvošo parasto televizoru, lai parik- šotu pa citām televīzijas stacijām. Viņa izteiksmīgā žāvāšanās un jo vairāk Čirija kundzes piktie aicinājumi ātrāk izslēgt šo bleķi noderēja par ironisku ievadu diktora dimdošajai balsij:
— Un tagad atkal rāda Telemortons!
Un tūdaļ sprādziens, gāžas mūris, vaimanā zem drupām apraktie cilvēki. Pārslēgums. Krītošas bumbas uzņemtas no islamiešu lidmašīnas, kas piedalās uzlidojumā. Atkal sprādzienu dūmos tīta Deli iela. Parasts Telemor- tona koncentrāts, kur darbību pavada vienīgi īss ziņejums par nogalināto un ievainoto skaitu.
— Ar karjeru? — tikai tagad Džeks atbildēja uz manu zobgalīgo jautājumu. — Strādāju pretizlūkošanā, un šķiet, no tā citiem tiek kāds labums.
— Bet monētas, ar kurām Mefistofelis aizbāza tev muti? Nožūpotas vai guļ uz droša konta Šveices bankā?
Savādi, vēl pirms minūtes neturēju uz Džeku ļaunu prātu. Ne jau tāpēc, ka būtu piedevis viņam nodevību. Nebija nemaz ko piedot. Tā būtu rīkojies ikviens šajā pasaulē, kur tā saucamā morāle dod acumirklīgu ķīmisku reakciju ar čeku grāmatiņu, neatstādama pie tam nekādus nogulšņus. Bet vārds «pretizlūkošana» simbolizēja manās acīs otrādi apgrieztu valsti, valsti, kas, maskēdamās ar pilsoņu aizsardzību, pretīgi rakņājās to visintīmākajos noslēpumos.
— Skaties! Tas taču esi tu! — Džeks satraukti pievērsa manu uzmanību ekrānam.
Bungādiņās ielauzās apdullinoša svelpoņa, un, šim riebīgajam pavadījumam skanot, ieraudzīju sevi. Kopš uzlidojuma bija pagājis ne vairāk par stundu. Neskatoties uz kontūziju, visi iespaidi bija vēl mokoši dzīvi. Tūdaļ atcerējos plosošo nesaskaņu starp vēlēšanos izrauties no riebīgā krātiņa, kurā mani noķērusi dzīve, un dzīvnieciskām bailēm no neatvairāmi tuvāk nākošās šausmīgās svelpoņas. Tieši šo divdabību izjutu momentā, ko attēloja videolenta. Pēc tam mani kontuzēja gaisa vilnis — tā vismaz nopratu no pretgaisa aizsardzības dežuranta vārdiem.
Uz ekrāna ieraudzīju gluži ko citu. Sprādziens, palieku kā paralizēts stāvam, kād§ indietis ar visu spēku pagrūž mani, cits indietis apsedz mani ar savu ķermeni, bet vietā, kurā tik tikko biju stāvējis, guļ mans glābējs ar šķembas sadragātu galvaskausu.
— Jūs tikko redzējāt Trīdentu Mortonu, kas atrodas pašā kara peklē, lai personiski vadītu uzņemšanu! — diktors paziņoja.
Jā, Mefistofelis prata savienot lietderīgo ar patīkamo — viņa noalgotie miesassargi, maksājot par to ar pašu dzīvību, pārvērta manus pašnāvnieciskos mēģinājumus iespaidīgā reklāmā.
— Tu sagaidi no manis bikti? — Džeks tikai tagad piesēdās. — Nauda vien nebūtu novedusi no īstā ceļa, bet Erkvuda kungs pārliecināja mani, ka tev labāk nezināt patiesību. Pat šis karš nav prasījis tik daudz upuru, cik tavas bagātības mierīgā uzkrāšana. Pašnāvības, morāli kropļi, uz mūžu psihiatriskās slimnīcās ieslodzītie — nelielas valstiņas iedzīvotāji, ja tu visus saskaitītu.