Ko līdzīgu nojautu jau sen. Var apšaubīt dieva esamību, tomēr brīdis, kad galīgi pazaudē ticību, skaidri saredzi visugudrā taisnīgā principa vietā haotisku samudži- nājumu, allaž ir īsts satricinājums.
— Lekcijas pār morāli? Tu esi novators, Džek. Parasti tās vispirms nolasa un tikai pēc tam piesavinās svešu naudu. Otrādi, protams, daudz efektīgāk …
— Naudu patiešām paņēmu — gan no tevis, gan no Erkvuda. Bet tikai tādēļ, ka viņam bija taisnība. Toreiz tevi vēl apgrūtināja nekam nevajadzīga nasta — sirdsapziņa. Erkvuds nešaubījās, ka tu, uzzinājis patiesību, padarīsi sev galu.
— Ļoti iespējams. Es vēl tagad neesmu apdrošināts pret tādu pašdarbīgu izrādi.
— tu? Telemortona vadītājs? — Džeks ar strauju knik- šķi izsita cigareti no Laruka piemirstās paciņas.
— Tava pastāvīgā marka? — es uzminēju.
— Vai tad tev rādās, ka dzīvoju ārpus laika un telpas? Ja tas tā turpināsies, cilvēks pēc desmit gadiem viegli atteiksies no visnepieciešamākā — barības, draugiem, pārliecības. To visu aizvietos mākslīgi stimulatori. Katras trīsdesmit minūtes pa tabletei — un nekāda pasaules katastrofa neliekas vairs briesmīga.
— Tu esi izmainījies, — es pateicu. — Uz labo pusi. Neatpaliec no laika, strādā pretizlūkošanā, smēķē marihuānu, nenodrebi ienesīgas nelietības priekšā. Apsveicu!
Džeks iesmējās. Smiekli skanēja ne visai jautri.
— Negaidīju tādas runas no telemortona vadītāja! — viņš izslaucīja ar mutautu acis. — Tu ari esi pārmainījies. Ciniķis pārvērties liekulī. Lai jau! Tas gan modernāk, gan izdevīgāk.
— Par ko tu runā? — mani tramdīja gandrīz neapvaldāma vēlēšanās sagrābt viņu aiz apkakles un izmest pa logu. Bet logu istabā nebija, bez tam man tomēr gribējās izprast viņu.
— Par ko? — Džeks pasmīkņāja. — Par šo karu. Vēl dīvaināku par 1940. gada «savādo karu», kad franči un angļi bezdarbīgi nīkuļoja Mažino līnijas vienā pusē, bet vācieši — otrā.
Kara darbības neizprotamais raksturs mulsināja arī mani. Lielas kaujas, tankiem un kājniekiem piedaloties, notika tikai pašās pirmajās dienās, pēc tam tos pilnīgi aizstāja gaisa uzlidojumi un sīkas sadursmes. Nelielo karavīru skaitu kompensēja vienīgi to ārkārtīgā nežēlība. Islamiešu republikas kareivji ieņēma Hindustanas ciemu, dedzināja mājas, šāva, kāra. Nākamajā dienā hindu rota uz mata tāpat plosījās kādā pretinieka sādžā. Līdztekus uzliesmoja reliģijas un kastu naida epidēmijas. Brahma- nisti nonāvēja musulmaņus, musulmaņi — brahmanistus un budistus, budisti, kuriem svēts katrs dieva radījums, izdeldēdami gan vienus, gan otrus, nenonicināja pat kristīgos (ja vien tie neietilpa Telemortona personālā). Neaizskaramo kastas piederīgie, it kā pēkšņi prātā jukuši, izgrieza kājas un rokas kaimiņiem, ar kuriem līdz šim bija mierīgi sadzīvojuši. Vienlaicīgi simtu jūdžu attālumā mežonīgs, ar nūjām apbruņots pūlis linčoja neaizskaramos. Līdz šim indiešiem manā iztēlē piederēja vismiermīlīgākās tautas goda vieta. «Savādais karš» lieku reizi pierādīja, ka ticība dieva žēlastībai un cilvēka saprātam apgādājusi mūsu izsenos ilkņus ar izskatīgām plastmasas plombēm, it nemaz nenotrulinādama to asumu. Drīzāk otrādi.
— Jocīgi, vai ne? — Džeks nikni nopurināja pelnus uz galda. — Un nekādas izejas. Tu pīpē marihuanu, lai nekļūtu ārprātīgs, un, ja kļūsti pastāvīgs brūķētājs, šā vai tā nokļūsti tai pašā slimnieku palātā … Nu, un ko tu sacīsi par miera sarunām Katmandu? Vēl viena mīkla. Tās sākušās jau ceturtajā dienā — abas karojošās puses saprot, ka ilgstošs karš tās pazudinās. Bet, tikko nonāk pie kādas vienošanās, kaut kur it kā pilnīgi stihiski sākas jauns slaktiņš.
— Islama republiku uzkūda… — es paraustīju plecus.
— Bet Hindustana? Kas kavē šo zemi slēgt mieru?
— Savienotās Valstis. Kādam taču jāgūst labums, kad gaiļi kaujas! — es tikai atkārtoju plaši izplatītos uzskatus, kurus atbalstīja vairums politisko komentatoru Rietumos.
— Vai tiešām? — Džeks pavīpsnāja. — Tādā gadījumā papriecājies!
Paskatījos ez ekrānu un momentā izslēdzos. No naksnīgām debesīm krita izpletņu baltie jumoli.
— Uz skatītāju vēlēšanos rādām trīsdesmit ceturto reizi videolentā ierakstīto kauju Adžantas pazemes templī! — svinīgi pavēstīja diktors.
Sapratu viņus, šos ļaudis, kuri kāroja aizvien no jauna notiesāt neatkārtojamo skatu. Arī man pašam ikreizējā šo kadru noskatīšanās nozīmēja emocionālu pārslodzi, kad gandrīz izzuda-robeža starp bezgalīgu jūsmu un neizmērojamām šaušalām.
Pasaules mākslas pazinēji nepārstāj apbrīnot budistu mūkus, kas gadu desmitiem ar fanātisku iecirtību iegrau- zušies kalna iežos. Iznākumā radās kaut kas vēl nebijis — gigantisks pazemes templis ar satriecoša spēka skulptūrām un freskām. Un tas viss, gan kolosālās telpas, gan neskaitāmie akmens tēli, izveidots no monolīta.
Kāpēc islamiešiem ievajadzējās nomest desantu šajā no stratēģiskā viedokļa pilnīgi nesvarīgajā vietā, joprojām palika mīkla. Taču Laruks, kā allaž, priekšlaicīgi saņēma autentiskas ziņas. Pārkāpjot ierasto neitralitāti, viņš šoreiz brīdināja Hindustanas virspavēlniecību. Pēc īsas sadursmes izpletņu lēcēju nolaišanās vietā viņus iedzina pazemē. Un te, pustumšā svētnīcā, milzīgām statujām noskatoties, divas stundas no vietas rībēja mašīnpistoles, sprāga granātas, mežonīgi strādāja Telemortona operatori, kuriem ātrumā izsaukto helikopteru autonomās spēkstacijas piegādāja strāvu un gaismu. Mākslas mīļotāji apraudāja neaizstājamos zaudējumus, toties Telemortons jau pēc pirmās pārraides saņēma daudzu kinorežisoru apsveikumu telegrammas. Antonioni atzinās, ka viss viņa mūža darbs •— bērna šļupstiens salīdzinājumā ar šo dokumentālo izrādi.