— Nevari atrauties? — Džeks pretīgi iesmējās. — Ja Roma tika nodedzināta, lai dotu vienam vienīgam Nēro- nam iespēju apdziedāt šo notikumu, ko tad nepadarīsi daudzu miljonu skatītāju labā?
Viņa smiekli noskanēja kā nesakritīgs pavadījums tam, kas risinājās uz ekrāna. Viens no desantniekiem, glābiņu meklēdams, ar necilvēcisku veiklību rāpās pa slīpu akmens izcilni. Tas pats kadrs tuvplānā — Būdas pārdi- mensionāls deguns, pa kuru lien sīciņa cilvēka figūriņa. Izpletņu lēcējs jau sasniedzis virsdeguni, no turienes viens lēciens līdz milzīgajai acij, kur varētu paslēpties no lodēm aiz akmens plaksta vairoga. Taču nāve pārsteidz viņu pusceļā. Telemortonam pierasts visos posmos izsekots kritiena efekts, bezformīgs, asiņains ķermenis uz grīdas, ko iegrebušas neskaitāmo ticīgo pieres.
— Vai tā ir tava ideja? — Džeks vaicāja.
— Ideja? — pusautomātiski atkārtoju, ar pūlēm raisīdamies vaļā no simtiem reižu skatītās epizodes burvju varas. Paklausot manam lūgumam, Laionels bija izgatavojis astoņu mm filmiņu, un es to virpinājū tik ilgi, kamēr laimīgā kārtā sabojājās projektors. Man pietika saprāta nepirkt jaunu, citādi laikam nekas nebūtu mani paglābis no otrreizējas ievietošanas daktera Paika slimnīcā.
— Runāju par neatkārtojamo ideju pārvērst mākslas šedevru lopu kautuvē! — Džeks kļuva ellīgs. — Un vispār — otru tik kinogēnisku karu nepazīst pasaules vēsture. Parastais karš nav visai izdevīga viela. Kad plašā frontes sektorā uzbrūk vai atkāpjas tūkstošiem cilvēku, viss izplūst, saskaldās, haotiski pajūk. Objektīvam grūti izlobīt iespaidīgu momentu, izsekot atsevišķu divkauju — no pirmā «urā!» līdz pēdējai kaklā iestrēgušajai gārdzo- ņai. Tūkstoš nāvju kopplānā — kuru tas interesē? Varbūt statistiķi, bet ne skatītāju …
Ne reizi vien tiku par to domājis. Ja militāras operācijas varētu piegriezt kādā ateljē saskaņā ar pasūtītāja individuālām prasībām, ir tad Telemortons diez vai būtu dabūjis ko ideālāku. Šis te karš bija tāds atradums, ka mūsu no nejaušiem «ievainojumiem nobeigušies operatori svētīja to vēl nāves gultā.
Durvis bez klauvējiena atvērās. Ienāca Laruks.
— Kas šoreiz? Atkal kāds miris? — nikni metu pretī. — Neesmu jums nekāds apbedīšanas biroja direktors!
" — Valdības telegramma! — apradis ar manu strupumu, Laruks jau sen vairs neņēma to ļaunā. — Pie viena atnācu pievākt savas cigaretes.
Viņš pastiepa roku, bet Džeks ar strauju, diez vai apzinātu kustību satvēra to:
— Atstājiet! Dieva dēļ, atstājiet! Kaut vai dažas! Savējās piemirsu mājās.
Atplēsu telegrammu. Mani ielūdza senāta apakškomisijas rītdienas sēdē liecības sniegšanai. Sakarā ar ko — netika paskaidrots.
— Tīšām piemirsu, — Džeks rūgti atzinās, kad Laruks bija izgājis. — Lai nesmēķētu. Bērnišķīgs stiķis! — Viņš kāri aizpīpēja Laruka atstāto cigareti. — Kā redzi, pat sevi neizdodas piemānīt. Varbūt tu esi tāda paša rakstura cilvēks? Dienā vadi Telemortonu, bet, gulēt ejot, iestāsti sev, ka viss notiek neatkarīgi no tavas gribas?
— Esmu fiktīvs vadītājs … Ja nemaldos, tu apgalvo, it kā šis karš …
— Tieši tā! — Džeks piecēlās. — Tikai tādēļ atnācu pie tevis. Man, kā pretizlūkošanas darbiniekam, uzdeva noskaidrot, kas pastāvīgi torpedē miera sarunas, kas organizē šīs ikdienišķās, no skatītāju viedokļa lieliskās zvērības … Vai tad būtu ieradies, lai pēc desmit gadu klusēšanas atklātu Trīdentam Mortonam patiesību, uz ko viņam jau sen nospļauties? Toreiz tā vēl tiešām varēja atnest kādu labumu …
— Kam?
— Kaut vai Hindustanai. Ja tu būtu īstā laikā nošāvies, mums, iespējams, tiktu aiztaupīts kaut vai šis skats, — viņš norādīja uz ekrānu, kur demonstrēja musulmaņu mošejas dedzināšanā apvainoto kašmiriešu publisko pakāršanu. — Bet es, auša, noticēju horoskopam.
Šajā brīdī senāta apakškomisija satrauca mani daudz vairāk par jebkādu horoskopu. Vai tikai izsaukums nav saistīts ar Džeka izvirzīto pusfantastisko apvainojumu? Nekavējoties pasūtīju divas steidzamas sarunas. Sekretārs paskaidroja, ka Laionels atrodas svarīgā sēdē un strikti aizliedzis viņu traucēt. Mefistofelis arī kavējās nezin kur, lai gan zināju, ka šajā laikā viņš allaž sastopams.
— Vai viņš nekā nelika man pateikt? — vaicāju, instinktīvi nojauzdams kādu viltību.
— Mirklīti! Ieslēdzu magnetofona ierakstu! — sekretārs paklikšķināja slēdzi.
- — Sveiks, Trīd! — klausulē atskanēja Mefistofeļa pie- glaimīgā balss. — Ja zvani sakarā ar šo idiotisko apakškomisiju, vari neuztraukties — rīt pat tā izputēs. Taču, pazīdams tavu ietiepību, tomēr izsūtu pretī lidmašīnu. Tā nolaidīsies Deli centrālajā lidlaukā 16.00 pēc vietējā laika.
Ne vārda vairāk. Vienpusīgi sakari. Vaicā, cik uziet, viss viens — tev nekā nepateiks. Paskatījos uz ekrānu. ^
Ik minūti tā kreisajā augšstūrī izlēca ciparnīca ar visu galveno ģeogrāfisko joslu precīzu laiku. Manā rīcībā bija gandrīz divas stundas.
— Lidoju! — es apņēmīgi paziņoju.
— Uz kurieni? — Džeks remdeni apjautājās. Tagad viņam gribējās tikai vienu — pa klusam nožņaugt mani, bet, tā kā tas šķita apgrūtinoši, pievērt durvis no otras puses.
— Sākumā uz Ņujorku, pēc tam uz Vašingtonu. — Ķēros pie ceļam nepieciešamāko priekšmetu savākšanas.
— Cēli! — Džeks devās uz izeju. — Paliec sveika, Hin- dustana, lai šie te slepkavo viens otru bez manis!
Viņam runājot, grasījos iemest ceļa somā hipnomiega aparātu. Pārdomājis sviedu ar to Džekam. Iespējams, tiešām biju nelietis, bet ne jau tāds, kāds tēlojos viņam. Šajā mirklī nodzisa elektrība. Aparāts trāpīja nevis Džekam, bet sienai. Satricinājums atbrīvoja kontakta atsperīti, un man tik pazīstamie melodiskie čuksti, ieniruši zemapziņā, izdzēsa realitāti — Džeku, karu, dzīves nejēdzību. Acumirklī aizmigu — kā allaž.