— Viss kārtībā! — Laruks sakratīja mani aiz pleciem.
— Kas kārtībā? — tikko biju atgriezies no paradīzes dārza, kur turēju savos skāvienos brīnišķu mākoni ar Toras liesmainajiem matiem. Manā dārzā viss vienmēr bija kārtībā — kopš aizsākuma un mūžu mūžos —, tādēļ tik absurds likās Laruka uztraukums.
— Uzlidojums! Pavisam tuvu! Pārrauts pilsētas kabelis! . . . Esmu ieslēdzis autonomo spēkstaciju.
Tikai tagad sadzirdēju dobjus sitienus. Spuldzes lēnām aizdegās, vienlaicīgi atdzīvojās ekrāns. Nespodrā gaisma kļuva arvien spilgtāka, un beidzot aiz dūmu mutuļiem parādījās liesmojoša pussagrauta ēka. Tūdaļ pazinu to, taču doma, ka tas ir hotelis «Lielais moguls», tikai pamazām nonāca līdz apziņai. Negribējās ticēt, ka uguns pārņemtie, šķembu sakropļotie, tomēr aizvien vēl dzīvie cilvēki, kas tik šausmīgi mira manu acu priekšā, atrodas tieši' virs manis.
Šoks mitējās. Biju jau spējīgs prātot. Divdesmit pēdu bruņas pasargāja mūsu apakšzemes štābu no jebkura kalibra šāviņiem, bet vēl drošāk nerakstīts tabu. Ne vien viesnīca, bet arī viss apkārtējais rajons nekad nebija ticis bumbots. Telemortons skaitījās valsts valstī, kuras neaizskaramību svēti atzina abas karojošās puses.
— Ieeja aizbērta! — pēc minūtes atkal atskrēja Laruks. — Nāksies atrakt. Neuztraucieties! Pat ja viņiem vajadzēs mobilizēt visus iedzīvotājus, mūsu puiši laikā dosies ceļā. To varu jums apsolīt.
— Vai redzi? — Džeks aiztaisīja aiz viņa durvis.
— Nē, neredzu! — ietiepīgi atcirtu.
— Tad tu esi akls. Esmu lasījis par psihiskām slimībām, par tā saucamo bēgšanu no īstenības. Cilvēks tik ilgi mēģina nekā neievērot, līdz patiesi zaudē redzi.
— Tukši salmi! Tu apgalvo, it kā šo «savādo karu» izraisījis Telemortons. Uzlidojums viesnīcai pierāda pretējo!
Patiesību sakot, biju to aptvēris mazliet atrak. Musu pārraižu iedarbība pamatojās uz pastāvīgiem pārslēgu- miem, uz bendes un upuru, bumbvedēju komandas un bojā ejošo mierīgo iedzīvotāju vienlaicīgu rādīšanu. Ja lidmašīnu sašāva, kopā ar to gāj'ā nāvē mūsu operators. Ja uzņemšanas kamera atradās pārāk tuvu vietai, kur krita bumba, līdzās citiem mira arī mūsu operators. Toties skatītāji vai zaudēja prātu, televīzijas kompānijas izziņoja bankrotu; citu pēc cita slēdza kinoteātrus, cita pēc citas atvērās privātas dziednīcas ar visām ērtībām — peldbaseinu, priekšzīmīgu apkalpošanu un individuālu Telemortona ekrānu virs katra slimnieka gultas. Šoreiz bumbošanu rādīja tikai no lejas — un efekts bija attiecīgi daudz bālāks. Kā sensacionāls skats, nevis kā arguments strīdā. Man kļuva gluži viegli ap sirdi. Tikai tagad atcerējos horoskopu, ar kura palīdzību Mefistofelis pārliecinājis Džeku par manas turpmākās eksistences vērtību.
Var ironizēt par zīlēšanu kafijas biezumos un tamlīdzīgiem mistiskiem jokiem, bet, kad tie aizskar tevi pašu, pārsvaru ņem ziņkārība.
— Kas tas par horoskopu? Vai tik tas nav Mefistofeļa izdomājums?
— Ne gluži, — Džeks saviebās. — Kad tev bija gadu piecpadsmit, Erkvuds saskatīja tevī ko neparastu. .. Vārdu sakot, viņš aizgāja pie visslavenākā astrologa, un tas sakritīgi honorāra summai pareģoja tev ne jau duci mīļu bērnu un pusduci sērojošu atraitņu, bet ne vairāk un ne mazāk par cilvēces glābēja lomu.
Mūs atraka, un Džeks aizgāja. Sekot mūsu pārraidēm man vairs negribējās. Ieslēdzu hipnoaparātu uz astoņdesmit minūtēm miega un tūdaļ nokļuvu savā paradīzes dārzā. Tajā nekas nebija mainījies pa to laiku, kamēr sagrāva mūsu viesnīcu. Sarkani mati — vai arī tas bija tumšsarkanu ziedlapiņu dedzinošs vējš — laidās gar manu vaigu, un, kad viss beidzās un ieraudzīju nevis Toru, bet Laruku, jutos tikpat nelādzīgi kā tai naktī. Naktī pēc Telemortona pirmā raidījuma.
— Lieciet mani mierā! — gandrīz vai kliedzu. — Lai kas tur noticis, lieciet mani mierā! Vairāk nevaru!
— Nomierinieties, Mortona kungs, viss kārtībā! Visi mūsu puiši izlidojuši savlaicīgi, mazliet nokavējies tikai viens helikopters, taču operators paguva uzņemt pašu sāli.— liesmojoši tanki pilnā gaitā ielaužas ļaužu pārblīvētā tirgus laukumā… Vienkārši jūsu tālrunis zvana jau vairākas minūtes.
Miegaini pacēlu klausuli. Tas izrādījās Džeks. Viņš pastāstīja, ka zenītartilērija notriekusi lidmašīnu, kas bumbojusi viesnīcu. Komandieris izlēcis ar izpletni un palicis dzīvs. Džeks tik tikko viņu pratinājis. Komandieris atzinies, ka pēc pavēles viņam vajadzējis kopā ar pārējo eskadriļu uzlidot naftas tvertnēm Deli ārpilsētā. Kāds amerikānis piedāvājis viņam kolosālu summu par katru uz «Lielo mogulu» nomesto bumbu.
— Iznāk, šis karš ir tomēr Telemortona karš! — Džeks pabeidza sarunu. — Bet, kas cīnās pret Telemortonu, tas tev pašam jāzina.
Laikam viņam bija taisnība. 2ēl, ka no Mefistofeļa mani šķīra pusi dienas lidojums. Biju tieši piemērotā omā, lai ar viņu izskaidrotos.
— Palieciet sveiks, Larņk! — noliku ceļa somu,» lai sniegtu viņam roku. Varbūt viņš to arī nebija pelnījis, bet fanātiķiem vēl var piedot.
— Jūs braucat projām?
— Jā! Un nekad vairs neatgriezīšos.
— Un kad atiet jūsu lidmašīna? — viņš pēkšņi uztraucās.
Uzmetis skatienu telegrammai, pārbaudīju laiku pēc ekrāna:
— Pēc trīsdesmit četrām minūtēm.
— Tas nav iespējams! — Laruka ķieģeļbrūnā iedegusi seja kļuva balta kā papīrs. — Atlieciet izlidošanu! Pie visiem svētajiem!
— Kāpēc?
— Kamēr sazināšos ar islamiešu virspavēlniecību … — viņš iesāka nesakarīgi murmināt. — Tie savukārt ar gaisa spēku štābu .. . Bet no turienes eskadriļas komandierim … Nepagūs! — viņu kratīja drebuļi. — Bet, ja jūs nogalinās, Erkvuda kungs mani…