— Rīt no rīta jūs man vēl pateiksiet paldies, Mortona kungs! — saklausīju atvadām viņa izkalpīgi uzstājīgo balsi.
Taču atmodies biju viņu pilnīgi aizmirsis. Atvēru acis
ar alkohola iedvestu pārliecību, it kā tieši no gaisa ostas būtu devies gultā. Izstiepis roku, lai apklusinātu nolādēto modinātājpulksteni, sajutu smeldzošo tulznu rādītājpirkstā un tūdaļ atguvu skaidrību. Modinātājs varēja man vienīgi rādīties dzērumā. Jau labu laiku vairums ļaužu iztika bez tiem, pilnīgi paļaujoties uz mūsu televizoriem. Patiesībā jaunais tehniskais uzlabojums bija domāts, lai nakts stundās signalizētu īpaši interesantas pārraides. Ja neieslēdza klusinātāju, katrs sensacionāls kadrs automātiski uzrāva no gultas. Taču šo pašu ar pulksteņmehā- nismu savienoto ultraskaņas ierīci varēja uzvilkt uz jebkuru laiku. Tas, ko paģirās noturēju par modinātāju, izrādījās tālrunis.
— Labrīt, Trīd! — Mefistofelis klusi smējās. — Ja tavs karstums kļuvis mazliet remdenāks, vari atbraukt. Mēs ar Laionelu esam telecentrā.
Paīsās biksītēs tērptā Telemortona meitene (mini svār- ciņi šoreiz ļoti ātri izgāja no modes) sagaidīja mani sērojoša piederīgā pozā. Nesapratu, kāpēc. Viņa nospieda pogu, ripojošais gaitenis sakustējās, un, kad tas papriekš pielīmēja mani pie sienas, bet pēc tam izbraucināja atpakaļ, atcerējos — līdzīgs starpgadījums jau piedzīvots pirms gada. Taču atšķirībā no tās reizes biju paķēris revolveri ne jau Toras sabaidīšanai. Piemirsis tehniskos aizsardzības līdzekļus, kas viņu tā kā tā neglāba, pēdējā brīdī, no mājas iziedams, iebāzu ieroci kabatā. Uz kuru šaušu un vai vispār šaušu, to vēl nezināju. Taču katram gadījumam apbruņojos ar šo pēdējo argumentu.
Nodevis revolveri un saņēmis pretī garderobes numuriņu, galu galā pazinu meiteni. Tā bija viņa, kas tovakar ielaida mūs ar Toru. Tad saprotams, kādēļ tik skumjas lielās pusbērnišķīgās acis zem garām neilona skropstām. Jutos aizkustināts — vai tad tiešām Telemortona līdzstrādnieki vēl spējīgi cilvēciskai līdzjūtībai? Bet, uzbraucis administratīvajā stāvā un izgājis cauri bezgalīgajam gaitenim, pamanīju visos pretimnācējos to pašu bēru izteiksmi.
— Šis karš … — iesāku, tik tikko pārkāpis slieksni.
Laionels sēdēja, izlaidies klubkrēslā. Mefistofelis izstieptām rokām panācās man pretī.
— … nekavējoties jāizbeidz! — grasījos pabeigt teikumu, bet mani vārdi pazuda ļaužu tūkstošu mežonīgos
auros, kas negaidot piepildīja telpu. Auri nāca no milzīgā ekrāna, tricināja logu rūtis, šūpināja vareno lustru, dancināja pelnutraukus. Aizbāzu ausis.
— Pieklusini skaņu, Laionel! — Mefistofelis nobļāva. Ne reizi mūsu pazīšanās daudzajos gados netiku dzirdējis viņu paaugstinām balsi. Gan šis viņa kliedziens ar vecīgo drebulīgumu, gandrīz nemanāmu, kad viņš runāja, gan neskaitāmā ļaužu bara mežonīgās klaigas (bars atradās aiz kadra, tā dusmu cēlonis likās neizprotams un pašas dusmas tādēļ bez mazākās jēgas) — tas viss atgādināja trako māju.
Laionels, slinkā gaitā piegājis pie ekrāna, izslēdza skaņu. Kadrā viedu garu galdu ar veselu kaudzi aktu vāku un foto uzņēmumu. Pie tā sēdošie cienīga izskata kungi kaut ko mēmi jautāja, galda priekšā stāvošais cilvēks tikpat mēmi atbildēja.
— Senāta apakškomisija divas stundas pirms savas izjukšanas! — Laionels ironiski nokomentēja.
— Ciet klusu! — Mefistofelis, mēģinādams apskaut mani, sacīja. Pastūmu viņu nost, bet noķert manu roku viņam tomēr izdevās. Neizlaizdams to, viņš aši ierunājās: — Šis karš .. . Saprotu tavas šaubas, Trīd! Bet tu esi pietiekami nolādējis mūsu laiku, lai apjēgtu tā likumus. Tikko talantīgais gūst panākumus, neprašas uzsāk netīru karu. Vai tu domā, šos kumēdiņus ierosinājusi valdība? — viņš nicinoši parādīja uz ekrāna, kur senatori joprojām vēl pratināja liecinieku. '— Nē, tie ir mūsu pusapsprāgušie konkurenti! Televīzijas kompānijas! Tās atbalsta kino- rūpnieki, kinonomnieku asociācija, avīžu sindikāti… Lidmašīnā — jā, jā, zinu visu, pirmais pilots pats atzinās savā kļūmē — esi iepazinies ar četrdesmit lappusēm netīrumu. Tādas siekalas mēdz būt vienīgi trakam sunim, kuram atņem gardāko kaulu …
— Kāds tam sakars ar laikrakstu? —,es apjuku. Manī arvien pastiprinājās iespaids, ka pārpratuma pēc esmu iekļuvis šizofrēniķu sabiedrībā. Atnācu apsūdzēt, bet tai vietā noklausos Mefistofeļa graujošās runas par konkurences vilku likumiem.
— Ar laikrakstu? — Laionels smējās. — Ļaudīm nav vaļas tos lasīt. Piemēram, «New-York Daily News Times Herald Tribune» tirāža Telemortona dēļ kritusies uz pusi.
— Pietiek pūst man miglu acīs! — ne bez pūlēm
izbrīvojos no vārdu hipnozes. — Mūsu pārraides caur un cauri asiņu piesātinātas! Ja neaizklapēsiet šo lopkautuvi, es…
— Esam jau aizklapējuši, Trld! Laionels no jauna ieslēdza skaņu. — Patīksminies! Tieši to tu taču vēlējies?
Uz ekrāna apakškomisijas sēdi bija nomainījusi televīzijas teātra skatuve. Čirija kungs, krampjaini žāvādamies, noskatījās Sī-tī-sī programmu. Pēc īsa pasaules notikumu apskata ar mehāniski iestarpinātām attiecīgo pilsētu ainavām kamera parādīja tās pašas apakškomisijas sēdi, tikai citā rakursā. Objektīvs pakavējās pie senatoru diženumu un atbildības sajūtu izstarojošām sejām, skaņu operators prasmīgi izdalīja liecinieku runās Telemortonam neizdevīgās vietas.
Čirija kundze, prasti nolamājusies, piespieda savu nerimtīgās žāvāšanās apstulbināto dēliņu pameklēt ko saistošāku. Ak vai, visas stacijas translēja to pašu sēdi!
Un, kad Telemortons beidzot žēlīgi pārslēdzās uz sava kanāla, aina it nemaz neizmainījās. Senatori izvaicāja un apvainoja. Liecinieki apgalvoja vai noliedza. Apbrīnošanas cienīgs rādījās mūsu operatoru spīdošais darbs — zem galda paslēptais, nemanot nofilmētais špikeris, kurā apakškomisijas priekšsēdētājs, patētiski vicinādams dūri, reizumis pablenž; apnicīgā pratināšana; un, lūk, jau cits senators, paslēpies no publikas aiz atvērtiem aktu vākiem, klusītēm krāc.