Lieliski zināju — apvainojumi vienmēr atbilst patiesībai, taču mūsu pasniegšanas metode bija tik smalki iecerēta un realizēta, ka pat man laikiem sāka likties — blēņas, apmelojumi, tukša pļāpāšana.
Iestarpinājumiem rādīja teātra skatītāju zāli. Tā bija pustukša, cilvēki gandrīz nepārtraukti steidzās ārā. Tiem, kas palika, sejās varēja jaust man jau pazīstamo sēru izteiksmi. Atkal apakškomisijas sēde. Un pēkšņi, līdzīgi zibens spērienam pēc gausa pelēka mākoņa, pārraides vadītāja balss:
— Telemortons spiests demonstrēt programmu, no kuras jūs sen esat atraduši. Mums pa šo laiku sakrājies desmitiem tūkstošu jardu videolentas ar savā dramatiskumā satraucošām epizodēm. Hindustanas-Islama republikas karš, zemestrīce Čīlē, monosliežu dzelzceļa katastrofa Tokijas apkaimē, kur gājuši bojā daži simti, gangsteru uzbrukums Pirmās nacionālās bankas filiālei Kan- zassitijā, policijas apšaudīšanās ar nēģeru kaujas organizācijas locekļiem Sandiego pilsētā, kur smagi ievainota populārā kinozvaigzne Besija Devila, — visu to mēs būtu rādījuši jums citos apstākļos. Bet, tā kā senāta apakškomisija uzskata mūsu darbību par kaitīgu, atsakāmies no šo kadru demonstrēšanas. Ja gribat panākt mūsu parasto pārraižu atjaunošanu, dodieties uz Vašingtonu! Protestējiet! Pierādiet, ka esat brīvas zemes pilsoņi, kuriem tiesības redzēt uz ekrāna visu, ko vien tie vēlas!
Bet pļāpāšana turpinājās. Senatoru demagoģijas mērcē pasniegtā patiesība zaudēja gan izskatu, gan garšu. Aizvien vairāk sašutušu skatītāju atstāja teātra zāli.
— Kas tad, pēc jūsu domām, man būtu jādara — jāmelo, ka nekā tamlīdzīga nav bijis? — jautāju, vērsda- mies pie Mefistofeļa. Strīdēties ar Laionelu nebija nekādas nozīmes. Viņš ar muļķīgi pašapmierinātu vaibstienu ripināja papīra lodītes, nevērīgi notēmēja un tad ieknī- pāja kādam senatoram vai lieciniekam degunā. Visa grīda ekrāna priekšā liecināja par viņa anglosakšu humoru čigānu interpretācijā.
— Par ko tu runā? — uzmetis Laionelam pārmetošu skatienu, Mefistofelis liegi jautāja.
-— Par manu nopratināšanu. Esmu aicināts uz pulksten divpadsmitiem.
— Tad jau lieliski! — Laionels atsaucās. — Ap to laiku viņi jau būs izčabējuši. Vārdu sakot, ja tev ļoti sagribē- sies izsūdzēt grēkus, vajadzēs griezties tieši pie amerikāņu tautas. Un, kā tauta uzņems tavu bikti, to tūdaļ sapratīsi.
Viņš aprunājās ar kādu pa telefonu, tad notēmēja papīra lodīti Mefistofelī:
— Sapulcējušies tuvu pie pusmiljona. Pamaz, bet gaidīt mums arī nav izdevīgi. — Nospiedis interkoma pogu, viņš īsi pavēlēja: — Bob, vai dzirdi? Pārslēdz uz laukumu … Autofurgoni jau ieradušies … Bet pēc tam parādi satiksmi uz ceļiem, it īpaši uz maģistrāles šosejas … Tātad kokteiļa recepte: piecas minūtes masu reakcijas uz katru minūti sēdes.
Viņš vēl ko sacīja, bet es jau vairs nekā nedzirdēju. Biju zaudējis dzirdi. Šoreiz neviens nemazināja skaņu. Tā bija ārprātīga. Ieraudzīju laukumu Kapitolija priekšā un bālos policistus. Blīvā mūrī tie apsargāja ieeju ēkas spārnā, kur notika apakškomisijas sēde. Kādā logā parādījās vēl bālāka seja — senators, kurš tikko bija patētiski vicinājis dūri. Laukumā drūzmējās simtiem tūkstošu, un, ja kāds pakluptu, viņu tūlīt sabradātu vienprātīgas fanātiskas gribas sakausētais pūlis, un neviens, izņemot cietušo, nebūtu to pat pamanījis. Visas astoņsimt tūkstošu, iespējams, vēl vairāk acis bija pievērstas uz riteņiem uzmontētiem kolosāliem ekrāniem. Pūlis redzēja visu, kas risinājās aiz slēgtajiem logiem, aiz policistu apsargātajām durvīm, un katra Telemortona adresētā apsūdzība pastiprināja neiedomājamos aurus:
— Telemortons! Telemortons! Atjaunot pārraides!
Un pēc tam redzēju šoseju Vašingtonas piepilsētā un tai pāri izpūšamās gāzes vienlaidus mākoni, un bezgalīgā lentā izstiepušos tūkstošgalvaino tērauda mamutu baru, un asinīm notrieptos, piekautos policistus, kas veltīgi pūlējās apturēt iebrukumu.
Zēns būdams, noskatījos Džona Kenedija bērēs. Oficiālā Vašingtona pamodās no rīta satriekta — gar visu sēru gājiena maršrutu viļņojās nepārskatāmi ļaužu pali. Priekšējās automašīnas jau tuvojās galvaspilsētas nomalei, bet neredzēti garās kolonnas aste vēl tikai izvilkās no Balti- moras. Tie bija pa lielākai tiesai jauni amerikāņi. Taisnību runājot, viņiem nebija sevišķa pamata mīlēt Džonu. Dzīvs būdams, viņš bija tāds pats prezidents kā visi, mazliet at- šķirdamies vienīgi ar mazāku vecumu un lielāku vēlēšanos kaut ko saprast laikmeta vispārējā juceklī. Bet tā pati Amprika, kas bija nogalinājusi viņu, nāvēja arī šos jauniešus. Diendienā — nemanot un gandrīz nesāpīgi.
Atjēdzu, ka spēlīte zaudēta. Gan senatoriem,- gan man, gan jebkuram, kas, laikā atšifrējis ēsmu, pūlas pēdējā brīdī izraut to no upura plaši atplestās mutes. Nekas nebūtu mainījies pat tai gadījumā, ja es, Telemortona vadītājs, atklātu patiesību šim pusmiljonam, kas, apaugdams ik sekundi jauniem tūkstošiem, draudēja pārvērsties aukainā miljonā. Tie alka nevis patiesību, bet nepārtrauktas diennakts pārraides, līdzjušanas burvju valstību, pilnīgu iegremdēšanos nāvīgu briesmu un vardarbības okeānā, bez kura vairs nevarēja dzīvot.
— Savienoto Valstu galvaspilsēta nav vēl piedzīvojusi tik vienprātīgu tautas gribas izpausmi, — diktors paziņoja. — Pēc aptuveniem aprēķiniem demonstrantu skaits pārsniedzis astoņsimt tūkstošus. Ik minūti autobusos, vilcienos, lidmašīnās un privātos vāģos vēl desmit tūkstoši iebrauca Vašingtonā. Automobiļu kolonna galvenajā šosejā izstiepusies piecdesmit jūdžu garumā. Valdība mobilizējusi nacionālo gvardi, taču vai visi gvardisti atteikušies pildīt pavēli. Simttūkstošgalvainas demonstrācijas notiek arī Ņujorkā, Čikāgā, Pitsburgā, Dalasā, Ņūorleānā un citās pilsētās. Gandrīz visās Brīvās pasaules galvaspilsētās sašutušie pilsoņi ielenc amerikāņu vēstniecību.