— Raugies nu, Trīd, — Mefistofelis teica. — Un pienācīgi novērtē! Esmu pārāk vecs tādām cīņām, visu stratēģiju un taktiku, sākot ar Čirija mammas nepieklājīgo lamāšanos, beidzot ar krācošo senatoru, izstrādājis viņš.
— Šī krākšana izmaksājusi mums visai dārgi, — Laionels iesmējās puiciskā pārgalvībā. — Par piecām minūtēm Vilsona kungs pieprasīja gada algai atbilstošo summu. Taču es ievērojami ietaupīju, pateicoties miega zālēm, kuras senāta bufetes oficiants iebēra viņam glāzē īsi pirms sēdes. - x
— Vēl pirms gada apgalvoju: Laionels Mars atšķirībā no Napoleona un citiem sīkmaņiem, kas rada impērijas ar savu kareivju asinīm, nodibinās tev tādu svešām asinīm, — Mefistofelis aizkustināti turpināja. — Bet šodien … — viņš noplātīja rokas. — Man trūkst vārdu!
— Ja neskaita to desmitu, kas gājis bojā kaujā par impēriju, — Laionels pavīpsnāja. — Diemžēl Trīdam pat tik niecīgi zaudējumi šķiet nepieļaujami…
— Nogaliniet savējos! Viņi zina, kas viņus sagaida, kad zvēr Telemortonam uzticību dzīvē un nāvē, — es dobji sacīju. Pareizāk sakot, izkliedzu. Laukumu Kapitolija priekšā un rādiusā izvērstās ielas tam apkārt rādīja no helikoptera. Taču daudzu saucienu apdullinošais troksnis pat divi tūkstoši pēdu augstumā skanēja kā Niagāras ūdenskrituma neprāts, kad atrodies tiltiņa pašā vidū un tev virsū gāžas divdesmit stāvu ūdens valnis. — Bet kas uzcels augšā kaut vai tos līķus, kurus redzēju Hindus- tanā?
— Neviens, — sausi atteica Mefistofelis. Viņš bija manāmi uztraucies. — Neviens! Tev taisnība, Trīd, tikai no subjektīvā viedokļa skatoties. Kopš šī brīža Telemortons jau pieder vēsturei, bet vēsturi neviens neuzdrīkstas tiesāt. Daudz ko esmu paveicis savā mūžā, strādāju 110 agra rīta līdz vēlam vakaram, bet, lūk, atnāk Laionels un ar vienu vienīgu knipi apgāž valstiskās liekulības Bābeles torni, pret kuru nesekmīgi triecu pieri nu jau piecdesmit gadus … Tu tikko redzēji vienu no vislielākajām uzvarām, kurā, lūdzami, ievēro, netika izliets neviens asins piliens.
— Cietiet klusu! — es saucu, sadzirdējis Vasermūta vārdu.
— Lūdzu ataicināt liecinieku Džordžu Vasermūtu, Toras Valesko bijušo vīru! — paziņoja apakškomisijas sekretārs. Viņam bija jāblauj mikrofonā — par spīti aiztaisītiem logiem un aizvilktiem aizkariem, aurojošais laukums izveidoja sēdes zālē neciešamu trokšņu fonu.
Ieveda Vasermūtu, saslēgtu važās kopā ar policistu. Viņa uzstāšanās sākums nebija lāgā sadzirdams. Tad priekšsēdētājs deva rīkojumu atbrīvot viņam roku. Ieķēries mikrofona kājā, Vasermūts pielieca to pie pašas mutes. Tikai tad man izdevās saburtot vārdus.
— Cik jums samaksāja?
— Pusmiljona.
— Kāpēc tik daudz?
— Simts tūkstošus par pašu slepkavību, divsimt tūkstošus advokātiem, pārējo summu deponēja bankā gadījumam, ja tiesa mani neattaisnos.
— Iznāk, par katru ieslodzījumā pavadīto gadu jūs saņemtu no Telemortona apmēram divdesmit tūkstošus.
— Pareizi.
Tikko Vasermūts ierunājās, nostājos tieši pie ekrāna, lai labāk dzirdētu. Pēkšņi sajutu grīdu izzūdam zem kājām. Taču noteikti zināju — tā nemaz nav grīda, bet .desmitpēdu izbīdāmā postamenta niecīgais laukumiņš, uz kura stāvot Tora uzlidoja pāri skatītāju zālei. Kopā ar laukumiņu salīgojās telpa. Ieraudzīju vēl augstāk, pie pašiem griestiem, virs amfiteātra pēdējās rindas — galeriju un tajā klubkrēslā izlaidušos Laionelu. Mefistofelis pasniedza tam snaipera šauteni, Laionels nevērīgi notēmēja, saklausīju sausu brīkšķi, mani vispirms sakratīja, tad ar velnišķīgu spēku nometa no desmit pēdu paaugstinājuma.
Zināju, ka nāvīgi sasitīšos, taču, kad "nokritu — un es kritu īstenībā —r mani noķēra Laionela manīgi piebīdītais mīkstais porolona krēsls.
Lai cik savādi, pirmā sāpēm līdzīgā jutoņa bija nevis dedzinošs naids, bet sevis paša pievilta cilvēka nespēcīgās dusmas. Atkal dzirdēju Džeku sakām: «Bērnišķīgs stiķis! Kā redzi, pat sevi neizdodas piemānīt. Varbūt tu esi tāda paša rakstura cilvēks?» Kaut kur zemapziņā jau senis gulšņāja patiesība, tā iezagās pat svētlaimīgajos sapņos par paradīzes dārzu. Ne jau velti tik mokpilna bija mana pēdējā uzturēšanās tajā, kad raķešu saplosītais drūmais apvārsnis pārvērtās indietē ar Toras seju un matiem, — viņu nogalināja manā acu priekšā, nogalināja aizvien no jauna, nogalināja ar dzelžaini apzinātu nežēlību. Bet es biju vājš, vājš gan savās labajās īpašībās, gan netikumos, es baidījos atzīt patiesību par patiesību, jo tā šķita man nepanesama. Bet tagad atlika tikai viens — izpildīt beidzot to, kas vājuma un mazdūšības dēļ atlikts no gada uz gadu, un pie viena godīgi samaksāt Torai par savu netiešo līdzdalību Telemortona asiņainajā reklamēšanā.
Pagaidām biju vēl dzīvs, un, kamēr eksistēju, pastāvēja arī Telemortons. Varēju prātot, par ko vien vēlējos, tomēr turpināju vērot ekrānu — šī slimība nebija vairs izdziedināma.
Laukums pie Kapitolija atgādināja satrakotu elli. Un varbūt tādēļ, ka es, par spīti savai negribēšanai un pretīgumam, nebiju atdalāms no pūļa, tā reakcija uz Vasermūta uzstāšanos neizbrīnīja mani. Ja Telemortons tiešām upurējis skatītāju labā savu zvaigzni Toru Valesko, tad viņu acīs tas pelnīja ne mazāku dievināšanu par Nēronu, kurš romiešu uzjautrināšanai atdevis kristīgos plēsīgiem zvēriem.