No saucieniem piesmakuši, jaunpienācēju grūstīti ļaudis aklā stihiskā niknumā, kas aizstāj indivīda prātu ar masu neprātu, metās virsū autofurgoniem ar ekrāniem. Vasermūtu joprojām pratināja, bet viņš vairāk klusēja. Runāja apakškomisijas priekšsēdētājs, un katru viņa vārdu pavadīja nevis auri, bet viesuļsprādziens. Kāds no demonstrantiem, nespēdams tikt klāt priekšsēdētājam pašam, žults atvieglināšanai ielingoja akmeni attēlā. Un, lūk, jau simti un tūkstoši demolēja ekrānus ar visu, kas patrāpījās pa rokai. Bet pēc tam — droši vien šajā mirklī viņus nebūtu apstādinājis vesels nacionālās gvardes korpuss — satracinātā okeāna priekšējā banga brāzmaini sašķīda pret policistu mūri. Tos acumirklī apgāza un pievārēja. Pie tam ne tikai fiziski vien. Nākamais televīzijas kadrs jau rādīja to pašu baru uz Kapitolija kāpnēm, privātā tērpto vīriešu un sieviešu vidū rēgojās policistu formas tērpi, un, kad uzbrūkošā miljona pirmais simts ielauzās sēdes telpās, mundieri kalpoja par čaulu ne vairs centīgiem kārtības sargiem, bet tādiem pašiem Telemortona skatītajiem.' Atskaitot mūsu operatorus, policisti nesaudzēja nevienu, gumijas steki sulīgi mietēja senatoru galvas, viens no tiem, abām rokām aizsargādamies no sitieniem, spalgi kauca, zem galda vāļājās no krēsla notriektais un joprojām krācošais senators Vilsons, un šajā tracekiī iecirtās Vasermūta histēriskā balss.
Par matu no linča tiesas viņš kopā ar mikrofonu paguva uzlēkt uz galda un tagad, ar kājām atkaudamies no vajatāju rokām, pa vidu izmētātiem aktu vākiem un sa- driskatam fotogrāfijām kliedza šaušalīgā balsī, kāda mēdz but noziedzniekam, kad ap kaklu jau apvijusies karātavu cilpa:
_— Tie ir meli! Meli! Mani uzpirkušas televīzijas kompānijās! Mana liecība aplama! Nošāvu Toru greizsirdības deļ! Viss pārējais ir tīri meli!
Bet es labi apzinājos, ka tie nav meli.
10
— Jūs nonāvējāt Toru! — es teicu. — Viņai ne ar ko vairs līdzēt nevaru. Bet Telemortona inscenētais karš Indijā jāizbeidz šodien pat.
— Trīd, nomierinies! — Mefistofelis čukstus lūdza,
— Varbūt izsaukt ārstu!?
— Viņš sajucis prātā! — Laionels šaudījās pa istabu.
— Tas nav iespējams! Cik talanta, cik līdzekļu ieguldīts! Mūsu izdevīgākais trumpis! Divdesmit procenti no visas programmas pusgadu uz priekšu! Mēs vienkārši nevaram sev atļauties tādu neprātību!
Atvēzējos, lai iesistu viņam, bet Laionels veikli izlocījās.
— Pietiek! — Mefistofelis klusi noteica. — Pat Aleksandram Lielajam gadījās retumis atcerēties, ka viņš ir cilvēks… Karu izbeigs, Trīd, to es tev apsolu. Bez vilcināšanās! Vai dzirdi, Laionel?
Laionela vairs nebija istabā. Toties ienāca sekretārs, lai pavēstītu Bonelli kunga ierašanos.
Ar šo kungu sadūros durvīs. Tikt ārā man neizdevās, viņš sagrāba mani savās ķetnās. Mani kauli tā vien nobrīkšķēja zem viņa varenajiem bicepsiem.
— Manu dārgo Morton! Ja vien jūs zinātu, kāds man prieks par to, ka esat vēl dzīvs! Bet paļaujieties uz Džeimsu Bonelli — kopš šī brīža jūsu dzīvību nekas vairs neapdraud.
— Kas ir šis aplamis? — apprasījos gluži apjucis.
— Jūsu bijušais miesassargs Džeimss I! Vai tad tiešām nepazināt, manu dārgo Morton!?
Pazīt viņu bija grūti. Solīds uzvalks, solīds vēderiņš, dārgi gredzeni pirkstos, augsta stila frāzes agrāko vien- zilbīgo «jā» un «nē» vietā — tūlīt manāms, ka Džeimsam veicies.
— Nodarbojaties ar komerciju, ko, Džeims?
— Uzminējāt, manu dārgo Morton! — viņš familiāri uzsita man uz pleca.
— Piemērots arods kādreizējam jaunatnes bandas vadonim. — Es pavīpsnāju, pats brīnīdamies par savu spēju piedalīties šajā augstākā mērā ķēmīgajā sarunā. Bet tāda laikam ir "cilvēka daba — piecas minūtes pirms kāpšanas ešafotā lūdz cepuri, lai neiegultu ar iesnām (šo faktu izlasīju kāda slavena bendes memuāros), piecas minūtes pirms pašnāvības ar briesmīgu satricinājumu pusapdulli- nātajās smadzenēs lūko atvieglot nepanesamo nastu muļķīgā pļāpāšanā.
—- Labāk nepieminiet, manu dārgo Morton, — Džeimss bēdīgi pašūpoja galvu. — Vienkārši kauns, ja padomā, cik laika veltīgi notriekts. Tagad esmu nopietns veikalnieks, — viņš devās pie Mefistofeļa un, izklājis uz galda lapiņu ar akurātu mašīnraksta tekstu, omulīgi teica: — Te būs iepriekšējā tāme, Erkvuda kungs! Viens procents atbilst desmit tūkstošiem dolāru. Tātad: 1) par operācijas organizēšanu un izplānošanu — divdesmit procentu, 2) pamatizpilaītājam par operācijas īstenošanu — desmit procentu, 3) diviem palīgiem — vēl desmit procentu, 4) advokātiem — divdesmit pieci procenti, 5) no desmit līdz piecpadsmit procentiem neparedzētiem izdevumiem, tai skaitā kompensācija par cietuma ieslodzījumu (izejot no aprēķina — 1 procents uz cilvēkgadu), 6) no divdesmit līdz divdesmit pieciem procentiem …
Viņu pārtrauca ekrāns. Izplūdis mūris, gar kuru zibenīgam spokam līdzīgi aizšāvās automobilis. Nepalēninādama ātrumu, dārdošā metāla un izpūšamās gāzes mežonīgā viesuļvētra uzbrauca virsū pretim nākošajai mašīnai, pārvērta to lūžņos un bez kravas kastes, ar sadragātu radiatoru, skrējienā zaudējot negantā trieciena izjaukto šofera kabīni, traucās tālāk. Pārlēca iešķērsām ceļam stāvošajai liesmu pārņemtajai mašīnai, iedegās, sacēlās pakaļkājās, apgāzās.
Atkal ieraudzīju mūri. Tas pietuvojās gluži klāt, saskaldījās simt atsevišķās sejās, atdzīvojās necilvēciskā brēcienā. Sacīkšu braucējam, kā par brīnumu, palaimējās izlēkt, viscauri, no aizsargcepures līdz biksēm, ādā ietērpts, viņš mēģināja norāpties no ceļa, pa kuru jau joņoja nākamais automobilis, pareizāk sakot, tas, kas bija palicis pāri — motors un riteņi. Piebrauca ātrās palīdzības vāģis, glābēji lēkšus piesteidzās pie viņa, apslāpēja uguni ar mitru brezentu, norāva kūpošo aizsargcepuri ar organiskā stikla masku, un, kad zem tās parādījās noasiņojūsi, apdegumiem klāta seja, dzīvais mūris salīgojās vienprātīgā emocijā. Pateicīgie skatītāji apbalvoja gladiatoru pērkondimdošiem aplausiem.