— Runā Bens Ābrahams, Telemortons, Savienotās Valstis, 530. Rādām braukšanas sacīkstes abos virzienos ar šķēršļiem, kuru uzvarētājs saņems pieci tūkstoši dolāru. Bez tam dalībnieki cīnās par Telemortona piešķirto papildu balvu — desmit tūkstošiem dolāru par visefektīvāko skatu. To piespriedīs ar balsu vairākumu mūsu televīzijas teātra apmeklētāji… Nule distancē iznācis Vernons Shimkoks, ar iesauku «Sātans», labi pazīstams Holivudā, kur tas piedalījās sevišķi bīstamu triku uzņemšanā.
— Apsveicu, manu dārgo Erkvud! — Džeimss izjusti teica. — Apsveicu no visas sirds! Jūs darāt lielu, vajadzīgu darbu… Pie viena — esmu pilnvarots,'pagaidām gan neoficiāli, ierosināt savstarpēji izdevīgu sadarbību. Par zināmu — diezgan mērenu maksu mēs varētu priekšlaikus informēt Telemortonu par gaidāmām operācijām . . .
Uz ekrāna stadionu nomija televīzijas teātris, kas pildījās zibens ātrumā.
Uz skatuves Čirija kungs aiz prieka vētraini apkampa savu mātes kundzi.
— Jums, Erkvuda kungs, tie, protams, ir diži svētki,— Džeimss sacīja. — Bet man diemžēl laika nav pārāk daudz, — viņš piebīdīja tāmi Mefistofelim.
Ar pūlēm atrāvies no ekrāna, Mefistofelis izklaidīgi ielūkojās lapiņā: — Miljons? Vesels miljons? — viņš pat iesvelpās izbrīnā.
— Vispirms izlasiet, kā nākas, — Džeimss apvainojās. — Jūsu Vasermūts, tas gan varēja atļauties strādāt par puscenu — greizsirdības motīvs, sievas piekrāpto žūrijas locekļu līdzjūtība …
Paskatījos Mefistofeli. «Noliedz, noliedz,» pie sevis izmisīgi lūdzos. Taču viņš klusēja. Tad tikko manāmi pamāja. Un es aptvēru, ka vēl vienmēr biju cerējis uz brīnumu — varbūt Telemortons tomēr nav vainojams Toras nāvē. Bet šobrīd ar apdullinošu troksni aprāvās pēdējais rēgainais diedziņš, ne jau vairs glābtspējīgs, taču joprojām izmisīgi nepieciešams, lai neiekauktos zvēram līdzīgi.
Grasījos mesties virsū Mefistofelim, bet man tikko izdevās nokļūt līdz tuvākajam krēslam. Pa to laiku Džeimss moži turpināja:
— Mūsu vīrus, ja viņus notvers, aizstāvēs Simsons un Faerabends. Slavenības; man tādus honorārus gan neviens nemaksās! Bet pat šiem absolūtajiem daiļrunības čempioniem diez vai izdosies pārliecināt tiesu, ka policijai pazīstamais vairākkārt aizturētais subjekts nogalinājis miljonāru Bolduīnu Mortonu tādēļ, ka tas līdis zem brunčiem viņa karsti mīļotajai sievai. Tādējādi bijām spiesti iekļaut tāmē sesto punktu: no divdesmit līdz divdesmit pieciem procentiem bēgšanai no cietuma . .. Vārdu sakot, parakstiet čeku — un līkop! — sagumzījis papīru, Džeimss lietišķi paturēja to virs zelta šķiltavām un, aizdedzinājis ar liesmojošo papīriņu garu Havannas cigāru, paskaidroja man: — Neviena persona gan nav minēta šeit vārdā, tomēr, zināt, manu dārgo Morton, mūsu smalkajā profesijā labāk neatstāt pēdas .
Džeimss bija tik tālu aizrāvies ar sevi, ka nemanīja manu noskaņu. Mefistofelis izklaidīgi vēroja tāmi izplēnējam pelnu traukā, tomēr sajutu: viņa ārkārtīgi asais prāts strādā pilnā jaudā, lai, ne par sekundi nenokavējot manu nākamo reakciju, acumirklī pārķertu iniciatīvu.
— Lai Bolduīns dzīvo! — es teicu. — Ir labāka izeja.
Mefistofelis, nelūkodamies manī, izvilka no svārku
iekšējās kabatas čeku grāmatiņu:
— Tas ir riebīgi, pilnīgi piekrītu tev, Trīd! Bet citas izejas nav. Laimīgā kārtā tavs brālēns nezināja, ka patvertni zem «Lielā mogula» aizsargā no bumbām ne vien trīskārtējā bruņa, bet arī īpašas amortizējošas pretšķembu iestarpes. Citādi tu tagad nesēdētu man blakus un nebūtu uzzinājis rūgto patiesību par savu Toru… Bet es jau senis grasījos tev pastāstīt… — viņš vainīgi izslaucīja acis mutautā.
Mefistofelis bija viss kas, tikai ne liekulis. Viņš uzstādīja lamatas, ievilināja tajās pretinieku, nesaudzīgi iznīcināja to, bet nekad nekādos apstākļos neturēja līdzjūtības runas pie upura kapa. Un pēkšņi — šī daļējā grēksūdze brīdī, kad, būtu man rokā ierocis, droši vien caururbtu viņa nolādētās skumjās acis. Taču kabatā man atradās nevis revolveris, bet garderobes numuriņš. Sajuzdams ar katru nervu šķiedru — uzveikt varu tikai mirušo, dzīvais Mefistofelis atkal gūs virsroku —, rupji izrāvu viņam no rokas jau parakstīto čeku un iemetu pelnu traukā. Saskāries ar plēnējošu uguni, tas aizdegās, agonijā locīdamies, un es, vērodams tā lēno nāvi, iztēlojos mirstam savu ļauno ģēniju.
Bet uz ekrāna trakoja svētki. Tūkstoši līdzjutēju kopš paša agrīnā rīta bija ielenkuši teletorni, sagaidīdami lielās kaujas iznākumu. Tagad viņi tika apbalvoti — skaļruņi paziņoja, ka itin visus ielaidīs teātrī bez biļetēm. Grūstīdamies ļaudis gāzās apakšzemes tuneļos. Nākamais kadrs jau rādīja pūli aizpildām visas amfiteātra ejas, līdzīgi skudru mudžeklim aplipinām parasti tukšo galeriju. Jaun- pienācēji uzrāpās uz skatuves, uravoja Čirija kungu un viņa milzīgo mammu.
— Tev pilnīga taisnība, manu zēn! — Mefistofelis negaidot sacīja. Nekad līdz šim viņš mani nebija tā saucis. — Pilnīga taisnība, — viņš atkārtoja. — Miljons ir par daudz pat par tādu nelieti kā Bolduīns. Šķiet, mūsu Džeimss mēģina šoreiz savienot savu smalko profesiju ar rupju izspiešanu.