— Es!? — Džeimss pielēca kājās. — Dārgo Morton, paskaidrojiet savam Mefistofelim, ka nebūt neesmu tāds cilvēks. Lai gan, kalpodams par jūsu miesassargu, iemācījos veikalniecisku pieeju tieši no viņa. Taču Džeimss Bonelli nav nepateicīgs! Jums, kas izrāva mani no Čikāgas padibenēm, — viņš zemu palocījās Mefistofelim, — jums viss par velti! Bet diemžēl firma vēl neatrodas manā īpašumā. Un, ja jūs, manu dārgo Morton, iedomājāties, ka jūsu visai ietekmīgais žests ienesīs labojumu mūsu tāmē, tad loti maldāties. Mēs strādājam pēc stingra cenrāža!
— Ir jau labi! — izplēsis no grāmatiņas jaunu lapu, Mefistofelis pagrieza man muguru, lai parakstītu čeku. Tikai tagad ievēroju, cik viņš sadudzis pa šiem mēnešiem, kamēr nebijām redzējušies. Pēc slimības biju sarunājies ar viņu vienīgi pa telefonu. Atcerējos Mefistofeli joprojām taisnu stājā, valdonīgu, nesaliektu ik žestā un vārdā. Bet tagad, uzlūkodams kupraino muguru, nodomāju — diez vai viņš pārdzīvos mani ilgi. Viņa joprojām lieliskā galva meta pāri ekrānam gigantisku ēnu, šī ēna man šķita kā pēcnāves maska, veidota ģipsī, un cauri tai krāsainiem plankumiem iezīmējās sacīkšu trase.
Bet tajā divi saduroties stāvus sacēlušies automobili, tiem pāri lec trešais, ietriecas ceturtajā, eksplodē motori, degošā benzīna tvans paslēpj visas četras mašīnas ^biezā mākulī. Un divkāršs gaviļu brēciens — režisors prasmīgi parādīja vienlaicīgi publiku skatītāju zālē un publiku tribīnēs. Gaviles arvien pieauga, bet avārijas komanda, ieķērusies gariem āķiem sarkani nokaitētajās metāla lauskās, jau novāca tās no ceļa.
— Nē! — es apturēju Mefistofeli.
— Jūsu darīšana, — Džeimss paraustīja plecus. — Ja. nav pa prātam, Bolduīns MortOns paliks dzīvotājs, bet viņa vietā nomirs Trīdents Mortons.
Ienāca sekretārs un kaut ko pačukstēja Mefistofelim ausī.
— Tūlīt! — viņš mudīgi aizpildīja čeku.
— Nē! — lēnām kāpos uz viņa pusi. — Es pats!
— Pats? — Džeimss smējās. — Neieteicu! Tādai operācijai jūs nederat. Iekritīsiet kā likts. Tā ir profesija! Diletantiem ieteicams turēties labā gabalā.
— Muļķības, Trīd! — Mefistofelis pūlējās izlikties mierīgs. — Te būs čeks! — neredzošām acīm viņš izstiepa roku.
— Desmit tūkstoši? Jūs ņirgājaties! — Džeimss igni ielaida viņam dūmus tieši acīs.
— Tie nav jums! — cauri dūmiem Mefistofelis pētīja telpu, it kā meklēdams noteiktu personu. Tikai pēc brīža ieraudzīja blakus stāvošo sekretāru: — Ņemiet, Sem! Aizsūtīsiet ar helikopteru!
Viņš akli izstiepa roku, stipri atgādinādams cilvēku, kas lūko sataustīt tumsā kādu atbalstu. "Roka palika karājamies gaisā — nevarīga, vecīga roka ar vāji pulsējošām zilām vēnām zem krunkainās bezkrāsas ādas.
Bet uz ekrāna redzēju citas rokas. Rokas azbesta cimdos. Rokas, kuras pasvieda gaisā līķi ar kūpošām skrandām ap sadedzināto miesu. Kad viņi atvēzējušies pārmeta to pāri kravas mašīnas bortam, man acu priekšā nostājās Nērona laika arēna — tieši ar āķiem no tās aizvāca beigtās lauvas, tieši tāpat sasvieda kaujas ratos kritušos gladiatorus.
— Vernons «Sātans», visdrošākais pretendents uzvarētāja lauriem un piecu tūkstošu balvai izstājies no sacīkstēm! — paziņoja teleoperators. — Taču mūsu teātra skatītāji vienbalsīgi piešķīruši viņam prēmiju par visefektīvāko triku. Ar prieku daru zināmu klātesošajai atraitnei (uz ekrāna tuvplānā uzņemtas asaras, tās nomazgā grimu neatturami raudošās sievietes sejā), ka čeks par desmit tūkstošiem tiks viņai izsniegts pēc sacīkšu beigām.
— Vai esi cieši nolēmis? — Mefistofelis piecēlās man pretī. Nogājis pusi ceļa, sagrīļojās, ieķērās Džeimsā, minūti stāvēja nekustīgi, tad strauji atgrūdās no tā: — Atvainojiet, Džeims, bet mūsu darījums anulējams.
— Kā tā — anulējams? Ko tad jūs man grozījāt galvu? Un mana organizēšanai patērētā enerģija? Un divas stundas mašīnlaika pēc visaugstākā izcenojuma? Nesaprotat? Nu tad es jums paskaidrošu! — Džeimss ielingoja līdz galam neizsmēķēto cigāru pelnutraukā. Uzšāvās liesma, sagriezās dūmi. Aizrijies Džeimss pārgāja no bļāviena uz niknu ķērkšanu: — Mēs abonējam Kolumbijas universitātes Elektronu skaitļojamā centrā simts divdesmit minūtes nedēļā! Deviņdesmit sešas no tām mašīna izlietoja jūsu operācijai. Aplēsa, kad Bolduīns Mortons iziet no mājām, kad ierodas Apvienotā Panteona sēdēs, pie kādiem drau
giem ciemojas, kādos restorānos pusdieno, bet pēc tam ieteica, kad un kurā vietā viņu visizdevīgāk nomušīt. Ta ir vienkārši cūcība, Erkvud!
— Man tagad nav laika nodarboties ar jums! — Mefistofelis parādīja viņam durvis. — Trīd, tas ir vienkārši ārprāts! — viņš it kā apzvērēja man lūstošā balsī.
— Tad vismaz atlīdziniet mums izdevumus! — Džeimss šņāca.
Drudžaini parakstījis čeku, Mefistofelis nometa to uz galda:
— Še! Un tagad lasies!
•Džeimss, ceļā uz durvīm bāzdams čeku kabatā, vēl dudināja kādus tur lāstus, bet Mefistofelis jau runāja. Runāja ātri, čukstus, vēl ātrāk, kā bīdamies nokavēt kaut vienu sekundi:
— Trīd, vispirms uzklausi mani! Tev nav tiesību sagādāt man tādas sāpes! Tava Tora — viņa tā kā tā būtu mirusi. Nenoliedzu, startam mums derēja sensācija. Bet mēs nevienu netaisījāmies nogalināt, lai gan tas ir tik vienkārši. Pats redzēji! Paraksts uz čeka, dažas nulles pēa kāda cipara — un cauri. Sešas nulles par Bolduīnu Mortonu, trīs četras par Toru Valesko… Bet tu viņu mīlēji, tieši tas izšķīra viņas likteni. Uzdevu savākt izziņas par Toras pagātni, izdibināju, ka viņai ir vīrs, no kura tā šķīrusies tevis dēļ. Torai ir dēls no viņā, arī to viņa no tevis slēpusi. Mani aģenti sekoja Vasermūtam, redzēja viņu nopērkam šauteni. Viņš noteikti būtu nošāvis jūs abus — baznīcā laulības ceremonijas laikā vai kāzu ceļojumā. Miesassargi nebūtu tevi glābuši. Tu to vien lūkoji kā tikt no viņiem vaļā. Vienalga, kas pacels pret tevi roku — cits vai tu pats —, es to nekad, nekad, nekad nepieļaušu … Tāpat kā ar Bolduīnu, pastāvēja tikai viena iespēja. Samīlēdamās tevī, Tora jau bija parakstījusi savu nāves spriedumu. Mirdama viena pati, viņa līdz ar to izglāba tevi… Es esmu veikalnieks, Trīd, tirgojos ar svešu cilvēku nāvēm, bet ne jau ar tev tuvu stāvoša cilvēka galu.