— Ja šis papīrs, pēc jūsu domām, man tik nepieciešams, atļauju ielikt to manā zārkā, — atdevu viņam horoskopu un gāju projām.
— Trīd! — Mefistofelis aizšķērsoja man ceļu. — Līdz šim esmu griezies pie tava saprāta, taču, ja arī tas nelīdz … Tu, acīm redzot, esi piemirsis, ka saskaņā ar testamentu pēc četriem gadiem un deviņiem mēnešiem kļūsti pilntiesīgs kapitāla īpašnieks. Vari darīt ar to, ko vien sirds vēlas! Zvēru, ka nelikšu šķēršļus.
Tieši no tā visvairāk baidījos. Biju no tiesas aizmirsis, ka Mefistofeļa aizbildniecība tuvu beigām. Aizmirsu vienkārši tādēļ, ka nekad nebiju iztēlojis sevi kā tēva mantinieku. Bet daudz un pastāvīgi mēģināju apjaust, kas notiks ar mani, ja tomēr nodzīvošu līdz šai stundai. Esmu redzējis savā mūžā ne mazumu ļaužu, kuri iesāka ar dzīves pabērnu aprūpēšanu. Bet, tikuši pie naudas, viņi kļuva parasti ādas dīrātāji, turklāt nereti saglabādami jūsmīgu humānismu. Aprobežoti ļautiņi uzskata miljardus par burvju pudeli, no kuras izsauc tajā paslēpto džinu, un gan jau viņš pagādās tev visu, ko vien vēlies, — lieliskas pilis, apburošas sievietes, uzticamus draugus. Patiesībā iznāk otrādi: no brīva cilvēka tu pārvērties savas burvju pudeles gūsteknī, bezpalīdzīgā džinā, ko ieslodzījis ieraušanas dzelžainais korķis.
— Apdomā, Trīd! Tu saņemsi turpat desmit miljardu! Katrs no tiem, darbā likts, iekustina miljardu simtus un tūkstošus. Pēc gadiem pieciem, ja tā turpināsies, būs divtik. Vai spēj iztēloties, kas tā par varu? Pietiekama, lai visu sagrautu un uzceltu no jauna — pēc saviem ieskatiem.
Tikai tagad atskārtu, kādu viņš iedomājas cilvēces ceļu uz saprāta likumiem pakļautu sabiedrību, — viņš, šis dumpinieks, kurš draudoši vicināja nevis šauteni, bet seifa atslēgu! Viņš ienīda šodienas pasauli ne mazāk par mani. Bet mūsu starpā pastāvēja ievērojama atšķirība: es biju tai pārvilcis svītru, viņš turpretī cerēja šo pasauli izmainīt. Lai valdītu nevis politiķi un viltus filozofi, nevis nejēgas un gadījuma bagātnieki, bet ar neizmērojamiem miljardiem pastiprināts talanta spēks. Viņa visumu apdzīvoja galaktikas, kas pletās plašumā. Galaktikas, kas aprija savā izvērsienā vecus nevarīgus spīdekļus, dodamas grūdienu jaunu spilgtāku un drosmīgāku piedzimšanai.
Viņš uzlika roku man uz pleca un, jau pa pusei pārliecināts par uzvaru, rāmi sacīja:
— Saskaņā ar Trīdenta Mortona doktrīnu uzcelta pasaule — kā man gribētos pašam pieredzēt to! Neba tā būs pārāk daiļa vai ideāla, neviens nespēj pārveidot cilvēku eņģelī. Bet es vismaz nešaubos, ka tajā Bolduīns Mortons strādās pēc savām spējām — par vienkāršo sargu vienkāršā kapsētā.
Pašam nezinot, viņš bija aizskāris manī visvārīgāko sviriņu. Bieži vien tiku nospiedis to savās iedomās, iegūdams tādus rezultātus, kādi nav rādījušies nevienam narkomānam visbaismīgākajos murgos. Tu sapņo par varu, lai vestu cilvēkus pie prāta, lai padarītu dzīvi kaut mazliet panesamāku, un beidz ar pretējo. Vara ir viscildenāko ieceru kaps, to biju iegaumējis jau sensenis.
Mefistofelis apjēdza, ka paspēlējis. Un tad viņš pasvieda man pēdējo kārdinājumu.
— Padodos, Trīd! Redzams, pareģojumam nav lemts piepildīties. 2ēl gan. Nevienu savā mūžā neesmu tā mīlējis kā tevi. Pat miesīgos dēlus ne. Viens gāja bojā Ar- denos, otrs Bikini salā bumbas izmēģinājuma laikā. Būtu viņi spējīgi runāt, droši vien teiktu: «Lepojies ar mums! Esam nolikuši galvu par Ameriku.» Tādi, lūk, man bija dēli! Uz ātru roku aptēsti koki — pie viena gala piestiprina zvaigžņoti svītraino karogu, otru izlieto kā nūju. Bet tu, Trīd, — tu esi gluži citāds, tāpēc nespēj panest šo dzīvi… Ir taču vēl viens ceļš — vidus ceļš!
— Starp dzīvību un nāvi? — es smējos. — Tātad jūs ticat ne tikai astroloģijai, bet arī maģijai? Cik atminos, pat vispārliecinātākais mistiķis nav uzdrošinājies apgalvot, ka pastāv kāds pārejas stāvoklis.
— Ir! — Mefistofelis mīklaini pasmaidīja. — Anabioze!
Divdesmit gadu vecumā lasīju avīzē par Kalifornijas
profesoru ar nedziedējamu vēža augoni, kurš novēlējis sevi iesaldēt cerībā, ka nākamā paaudze pratīs uzcelt viņu augšā un pie viena atbrīvot no vēža. Toreiz apbrīnoju viņa drosmi, bet vēl vairāk bezcerīgos optimistus, kurus, izrādās, var atrast pat mūsu vispārējās neticības laikos. Kopš tiem gadiem par anabiozi rakstīts bieži un daudz. Tika izgudrotas aizvien jaunas kapsulas saldētas cilvēkgaļas uzglabāšanai, un viens otrs savādnieks uzskatīja tās labākas par parastajiem zārkiem. Notika daudzsološi mēģinājumi ar iekšējo orgānu ilggadīgu iesaldēšanu, tos izdevās atdzīvināt un pat pārstādīt. Bet anabioze kopumā palika sapnis. Cilvēces asākajiem prātiem, kas nodarbināti ar savstarpējas iznīcināšanas problēmu, neatlika laika pievērsties tai.
— Brīnies, Trīd? Vai tad nepamanīji, ka jau labi sen ieguldām lielu naudu jaunas sistēmas hermētiskās kapsulās?
— Tas vēl neko nenozīmē. Manam paziņam pieder Apvienotam Panteonam līdzīga firma ar to atšķirību, ka tā garantē simts gadus uz priekšu nevis kapu, bet ana- biotisku konteineru aprūpēšanu. Taču pats nopircis sev vietu mūsu kapsētā.
— Tavs paziņa ir vienkārši blēdis, — Mefistofelis atgaiņājās. — Bet mums patrāpījās izgudrojums, kas spēj pilnīgi apgriezt otrādi cilvēku psiholoģiju. Bēgšana no īstenības — nevis vājprātā, nevis nāvē, bet jaunā dzīvē!
— Un vai jau daudzus esat tādā ceļā nogādājuši nākamajā gadsimtenī? — es jokoju.
— Tu būsi pirmais! — Mefistofelis svinīgi paziņoja.