Uz laboratoriju devāmies Telemortona bruņu mašīnā.
Aparatūra un kasetes ar videolentām pieblīvēja visu telpu. Kopā ar mums brauca divi operatori. Viens no tiem visu laiku stāstīja par zemestrīci Čīlē, kur tik tikko nedabūja galu. Par suni ne pušplēsta vārdiņa. Pieraduši filmēt nāves, viņi uzskatīja kādas būtnēs augšāmcelšanos par garlaicīgu faktu, kas spējīga interesēt vienīgi pašu augšāmcelšanās objektu.
Sākumā mums demonstrēja filmu. Ņūfaundlendietis ar resnu, labsirdīgu purnu izlūdzas no saimnieka kumosu, dzenas pagalmā pakaļ kaķim, iebāzis galvu priekšķepās, skatās suņa sapņus. Izgudrotājs, krunkains vecītis ar milzīgām acenēm, sēdēja man līdzās. Viņš nez kādēļ nepārtraukti uztraucās, bet es domāju, cik netaisnīgi iekārtota pasaule. Kāds viņam pašam labums no anabiozes? Tā kā tā piedzimtu no jauna tikpat vecs un sakrunkojies. Būtu labāk izgudrojis kādu brīnumlīdzekli pret grumbām. Pēc tam filmā parādīja, kā suni iesaldē, kā aizplombē vispirms kapsulu, pēc — laboratorijas durvis, aiz kurām tam bija jānoguļ desmit gadi. Šī vēsturiskā notikuma liecinieki (starp viņiem pazinu Mefistofeli, Laionelu, savu brālēnu) parakstīja aktu un, pēdējo reizi ielūkojušies biezā silikona aizsargātajā laboratorijas lodziņā, tieši no ekrāna nokāpa skatītāju zālē. Tā man vismaz rādījās, gaismai iedegoties. Visi liecinieki sēdēja pirmajā rindā. Visi, atskaitot Bolduīnu.
Saraucu uzacis. Mefistofelis, uztvēris manu skatienu, noraidoši pašūpoja galvu.
— Vari neuztraukties, Trīd. Laionels gluži vienkārši spēris piesardzības solus. Tavs brālēns atrodas mājas arestā.
— Un viņš nespurojās pretī? — nevarēju tam lāgā noticēt.
— Mēģini nepaklausīt medicīnai! — Laionels apmierināti pasmaidīja. — Par samērā nelielu summu mūsu lielākais spīdeklis tropu slimībās konstatēja, ka Bolduīna uzticamības persona, kas tev zināmā uzdevumā devusies uz Indiju, ievazājusi no turienes tikpat kā neizdziedināmu sērgu. Bolduīns atrodas karantīnā. Un kas vissvarīgākais — nevienu nelaiž klāt. Viņa telefona un videona sarunas mēs uzraugām; vārdu sakot, trīs mēnešus vari justies droši.
— Paldies, Laionel. Diez vai izmantošu šo pagarinājumu.
Mēs izmijām dažas frāzes pāri žurnālistu galvām. Viņu bija saradies vesels lērums. Laikrakstiem un pārējām telekompānijām, kurām trūka Telemortona iespēju, suņa atdzīvināšana nozīmēja īstu sensāciju. Viņi ilgi fotografēja un filmēja — vispirms aizplombētas bruņu durvis, tad lodziņu, tad pa lodziņu laboratorijas tumšo telpu ar dziļumā neskaidri saskatāmo kapsulu. Es arī iemetu skatienu. Tai brīdī kāds sagrāba mani aiz rokas:
■— Viņš ir augšāmcēlies! — Tas bija izgudrotājs. — Sapņoju par to jau tajos gados, kad citi ilgojās izgudrot universālu špikeri. Trīs universitātes, bioloģija, elektronika, zemu temperatūru fizika, šūnas uzbūve, četrdesmit pētījumu gadi — viss mans mūžs atdots šī sapņa īstenošanai.. . Patiesību sakot, briesmīgi uztraucos, bet par to gan nerakstiet, lai lasītāji nedomā, ka šaubījos par saviem panākumiem kaut vienu mirkli… Jā, gluži piemirsu, no kāda laikraksta jūs?
— Es esmu Trīdents Mortons.
— Ļoti patīkami! Bet mani sauc — Miltons Anbiss. Skan gandrīz kā anabioze. Apbrīnojama sagadīšanās, vai ne? — viņš pastiepa man roku, bet tūdaļ atrāva atpakaļ: — Liekas, mūs nule jau sapazīstinājuši? Es pat sāku atcerēties, kurš. Erkvuda kungs! Tātad jūs esat tas Trīdents Mortons? — pavēries manī caur milzīgām acenēm, viņš noņēma tās, no jauna aplūkoja asarojošām acīm, pēc tam, it kā neticēdams manai miesīgai būtībai, aptaustīja drebošiem pirkstiem.
«Vai tik nav prātā jucis?» es nodomāju. Nogalējis suni, salicis laboratorijā visādus ķēmīgus aparātus, bet tagad iegalvo sev un citiem, ka pietiek beigtam lopiņam parādīt kaķi, un šis ļekos pakaļ.
— Tad tas esat jūs? — viņš joprojām nelaida mani vaļā. — Trīdents Mortons? Pirmais cilvēks, kas ieguls anabiozē?! Šis ir manā mūžā diženākais mirklis!
Skaisti gan — Mefistofelis jau piedāvājis mani kā nākamo izmēģinājuma trusīti! Bet pagaidām es devu priekšroku prozaiskākam bēgšanas veidam. Ja atļāvu sevi atvilināt šurp, tad aiz tīras ziņkāres. Ne jau katram izdodas dažas dienas pirms atvadīšanās no šīs pasaules ieraudzīt suni, kuru pēc desmit laimīgiem prombūtnes gadiem atkal nolēmuši tai pašai suņu dzīvei.
— Laiks atslēgt durvis, — Laionels paskatījās pulkstenī. — Man šodien vēl milzums darīšanu.
Noklikšķēja asknaibles, svina plombēs nokrita uz grīdas un tūdaļ pazuda to žurnālistu kabatās, kuri, būdami māņticīgi savā modernajā izpratnē, acīm redzot, uzskatīja plombēs no anabiozēta suņa tikpat laimnesīgas kā neana- biozēta zirga pakavu.
— Noasu Erkvuda kungu lūdz pie tālruņa! — atskanēja kāda lišķīga balss.
Kamēr viņš sarunājās, operatori un avīžnieki trokšņainā barā ielauzās laboratorijā. Es personiski nesteidzos, gan jau pagūšu apjūsmot četrkājaino brīnumu. Varu laikus iztēloties, kāda doma atspoguļosies suņa resnajā, labsirdīgajā purnā, kad tam pusdzīvam klups virsū divkājaino vilku bars. Nabadziņš izmisīgi iekauksies, bet vēlāk avīzes aprakstīs skaļās, priecīgās rejas, ar kurām ņufaund- lendietis sveicis atgriešanos dzīvē.
— Lieliski! — nometis klausuli, Mefistofelis sapņaini pacēla no grīdas citu neievērotu plombi.
— Laimei? — es ņirdzīgi vaicāju.
— Atmiņai par vēl vienu uzvaru.
— Dzīvības uzvaru pār nāvi? — joprojām sirdījos uz viņu par vēlēšanos iemidzināt mani pēc iespējas ātrāk. — Vēl nekas nav zināms. Varbūt jūsu naudiņa ieguldīta nožēlojamā sprāgonī? Lai gan, no Telemortona viedokļa raugoties, beigts suns daudz pievilcīgāks par dzīvu.