tēva mājas lieveņa kāpnēm. Pagājušā gadsimtā būvētai, tai laimējies izvairīties no ārējās modernizācijas, pat lievenis palicis no koka. Laikam tādēļ pakāpienus iecienījuši kaimiņu kaķi — sintētiskiem materiāliem tie ne visai uzticējās. Nolaidu pacelto kāju, tā atsitās pret betonu, un tikai tad ieraudzīju, ka atrodamies Mortonu privātajā lidlaukā. Ņujorka atradās vai aiz apvāršņa, vulkāniskā izvirdumā tā cēlās pret debesīm, no melnā smoga rēgojās vienīgi augstāko debesskrāpju jumti — zem laika pelniem apraktas dzelzsbetona Pompejas kapakmeņi.
Te, aerodromā, gaiss bija gandrīz tīrs. Vēl dzidrāks tas izlikās man Batl-Mauntīnā, līdz kurienei aizlidojām Telemortona superjaudas lidmašīnā. Šeit pārsēdāmies helikopterā. Kad tas nolaidās, visapkārt dzeltēja tuksnesis. Tik dabisks, ka mēs savās pilsētnieku drēbēs šķitām uz dzelteno smilšu un reto kaktusu fona marsiešiem līdzīgi. Rāpoja ķirzakas, šaudījās kaut kādi nemūžam neredzēti zvēriņi, daži pienāca pavisam tuvu, izbrīnā blisinādami uz mums savas ačeles.
— Viņiem pārāk bieži negadās izdevība apjūsmot evolūcijas kalngalu, — Mefistofelis smējās. — Simts jūdžu rādiusā nevienas dvēseles. Viss laboratorijai un personālam nepieciešamais tiek piegādāts reizi mēnesī — un tad vēl naktī.
Helikopters aizlidoja. Mefistofelis izvilka no vestes kabatas veclaicīgu pulksteni, nospieda podziņu un pateica dažus vārdus. Man nāca smiekli — viņš pārsteidzoši atgādināja spiegu pēdējā Telemortona filmā.
— Pieķeršanās senām tradīcijām? — vaicāju, apskatīdams ģimenes relikvijas, gadu tecējumā nomelnējušo sudrabu.
— Ne gluži! — viņš nospieda atsperi, abi vāki atlēca. Vienā pusē atradās mikroraidītājs, otrā tas patiešām bija pulkstenis. Sekundes rādītājs izdarīja vairākus apgriezienus, no tumša, tuksneša pusaizbērta cauruma klintīs, ko sākumā noturēju par dabisku alu, izskrēja hameleons. Tam pa pēdām izripoja džīps. Nepaguvis atskriet sānis, hameleons sastinga un acumirklī pieņēma automašīnas zaļo nokrāsu.
Iebraucām tunelī. Es atskatījos, meklēdams acīm ķirzaku. Uz tuksneša dzeltenā fona, gandrīz saplūzdams ar to, iezīmējās iegarens dzeltens akmens ar asti.
— Apskaužu viņu! -— es teicu.
— Saprotu tevi, Trīd. Spēja pielāgoties apkārtnei — vērtīga īpašība. Bet vēl derīgāk — pielāgot pasauli sev. Tu to varēsi, manu zēn, esmu par to cieši pārliecināts. Anabioze ir tieši tas, kas tev vajadzīgs. Tā palīdzēs tev aizmirst veco, bez tādas atmiņas amputācijas nav iespējams domāt pa jaunam.
Mēs braucām ilgi. Vispirms pa mašīnas starmešu apgaismotu dabisku tuneli, kas atdūrās pret ārkārtīgi bieziem tērauda vārtiem. Te mūs kontrolēja pirmo reizi. Tad sekoja betonēts pazemes ceļš ar mākslīgu apgaismošanu, otri vārti, trešie… Ik reizi no jauna pārbaudīja mūsu dokumentus, un, kad mēs visbeidzot nokļuvām līdz pašai laboratorijai, man jau bija pārgājusi apetīte uz brīnumiem. Brīnums ir skaists, kad tas notiek zem klajām debesīm, pieejams ikvienam, kas vēlas to novērot. Te tas bija slepens. Apzinājos, ka mūsu laikā, kad sīki ļautiņi zog pulksteņus, bet dižgari — idejas, citādi nav iespējams. Bet, kad mani iepazīstināja ar zinātniekiem, kuri pēc līguma apņēmušies nodzīvot te desmit gadus, neredzot dienas gaismu, man kļuva žēl gan viņu pašu, gan izgudrojumu. Diez vai to var uzskatīt par izdevīgu startu nākamās pasaules pirmajam asnam?
Pie tam šie te zinātnieki nebija sava zinātniskā jājamzirdziņa apsēsti savādnieki kā Miltons Anbiss. Starp viņiem sastapu jaunu pievilcīgu sievieti, gandrīz vai meiteni.
— Vai jūs te negarlaikojaties? — banāla frāze, bet es taču neiešu viņai teikt, ka ar lielāku patiku satiktos jebkurā citā vietā, kaut vai prieka mājā, tikai ne šajā apakšzemes cietumā.
— Esmu pieradusi. Bez tam mēs skatāmies ne vien parastās Telemortona pārraides, pēc mūsu vēlēšanās mums
rāda neaprobežotā daudzumā vecas videolentas. .. Ari jūs esmu bieži vien redzējusi uz ekrāna, Mortona kungs. Zināt, kā maza meitenīte redz uz skatuves sapņu princi. Nekad netiku domājusi, ka sastapšu jūs īstenībā.
Lai kur ierastos, lai kur uzturētos, visur es biju Trīdents Mortons. Miljardu skaitlis, nevis cilvēks. Bet pēc gadiem desmit, ja piekritīšu anabiozei, šie miljardi desmitkārtīgi pavairosies. Būšu desmitkārtīgs Trīdents Mortons un attiecīgā proporcijā samazināšos kā cilvēks. Vai tādēļ ir vērts pārlēkt nākamībā?
Zāle, kurā iegājām, nebija visai prāva, toties ar ļoti augstiem griestiem. Metāla sienas, metāla galerija ar neskaitāmiem kontrolpaneļiem. Gandrīz visu grīdu aizņēma smags metāla disks divdesmit pēdu diametrā. Galvenais konstruktors uzkāpa pa vītņu kāpnēm galerijā. Iedūcās neredzamas mašīnas, raibas ugunis iedegās paneļu signāl- acīs.
— Sākt? — konstruktors no augšas jautāja.
— Lūdzami! — Mefistofelis atgāja nostāk no diska, es instinktīvi sekoju viņa piemēram. Klusums. Tad saklausīju pavisam parastu skaņu — konstruktors nospieda pogu. Smagais disks, kā spārnus guvis, lēnām uzpeldēja augšā un sastinga pie pašiem griestiem.
Meitene, paņēmusi mani aiz rokas, aizvilka sev līdzi zem brīvi planējošā kupola. Neviļus palēnināju soli, baidīdamies atdurties pret šķērsli. Taču zem jumola nebija nekā, vienīgi vibrējošs, pasilts gaiss.
iii
Vēlāk, kad baudījām šampanieti un kādus tur neikdienišķus kārmutības brīnumus, man skaidroja kaut ko par magnētiski grāvi toņiem viļņiem. Bet es domāju, cik tomēr kļūdaini bijuši mani spriedelējumi par nākotnes varbūtībām. Pasaule var kļūt citāda! Iztēlojos to pašu Indiju, vakardienas Indiju, bet apgādātu ar visiem pieejamiem gravitona aparātiem. Rau, no debesīm nokrīt desants, nokrīt, lai nokrāsotu asinīm svētās Gangas ūdeņus. Bet nevienu tas vairs neapdraud. Desmitiem tūkstošu svētceļnieku, pat vistizlākie kropļi paceļas gaisā, aizlido prom no briesmām . . . Degoši tanki ielaužas tirgus laukumā, bet tajā vairs nav ne dvēseles, visi aizlidojuši. Divīzija dodas uzbrukumā, bet ienaidnieks lido tai pāri — frontes līnija vairs neeksistē, uzbrukums un pretuzbrukums zaudē jebkuru jēgu. Dažus no saviem sapņiem, droši vien šampanieša ietekmēts, izstāstīju citiem.