Выбрать главу

Mefistofelis savaibstīja lūpas zobgalīgā smaidā:

—    Nav tik slikti, ja atceros, kādu profesors Holins sākumā iedomājās sava izgudrojuma praktisko pielieto­šanu. — Viņš uzsita galvenajam konstruktoram pa plecu. — Pie tam nedrīkst aizmirst, ka viņš nav vienkārši zinātnieks, pat ne vienkārši ģēnijs… Cerams, kādreiz cilvēce minēs viņa vārdu līdzās Einšteinam … Vai at­minaties, Artur, kādu projektu atnesāt man, kad atnācāt pirmo reizi? •

—    Kā tad! — galvenais konstruktors puskaunigi pa­smaidīja. — Mājsaimniece, kurai nopakaļus lido smagie pirkumi. Toreiz taču man prātā bija vienīgi mazliet at­vieglot cilvēkiem dzīvi… Dižais ielauzās pats no sevis… Nebūtu Stellas, droši vien tā arī būtu nokāpis kapā, neuz­zinājis līdz galam, ko īsti esmu atklājis.

Viņš uzmeta pateicīgu skatienu man blakus sēdošajai meitenei.

—    Maldāties, — Mefistofelis papurināja galvu. — Par to jums pirmkārt jāsaka paldies Laionelam Maram. Tas bija viņš, kurš to meklēja kā zvaigzni milzīgā miglājā. Viņš, kurš atrada starp tūkstošiem un tūkstošiem vienīgo, kas spējīga izurbties cauri mūsdienu zinātniskās domāša­nas jumtam … Turklāt bija nepieciešama īpaša psiholo­ģiska sagatavošana, īpaša hipnoze, uz laiku Stellai nācās aizmirst visas agrāk apgūtās zināšanas… Tikai tad viņa ieguva spēju veikt neiedomājamo lēcienu no planējošā diska uz to, kas dienās, cerams, sauksies par Gravirnor- tonu.

—    Nesapratu, — es teicu. — Stella, varbūt jūs pati paskaidrosiet savu atklājumu?

—    Sienas! Magnētiski gravitonas aizsargsienas. Likuma formula jau atrasta, taču Erkvuda kungs veltīgi tā jūsmo — līdz īstenošanai vēl ļoti, ļoti tālu.

—    Gravitonas sienas? — es brīnījos. — Ap namiem?

—    Var arī tā, ja kādam iegribēsies… Bet tās Var uzcelt ap valsti, kontinentu, pat ap visu planētu. Pie tam tik stipras sienas, ka tās nav pa spēkam sagraut ne globā­lai raķetei, ne kodoltermiskam sprādzienam.

Un tikai tad aptvēru — mans redzējums, kur veselas pilsētas iedzīvotāji paglābjas no uzlidojuma ar graviapa- rātu palīdzību, atradies tai pašā domāšanas līmenī kā gal­venā konstruktora spārnotie iepirkumu tīkliņi. Pasaule bez kariem, bez to saēdošā sārma, bez slepkavības rīkiem, kas pat miera laikos kropļo dvēseles, uzspiezdami jebkurām cilvēku attiecībām vardarbības filozofiju, — tādā pasaulē gan vērts dzīvot. Pat man, Trīdentam Mortonam! Jo tad mani desmit vai, iespējams, tolaik jau simts miljardi būtu droši izdalāmi visiem ļaudīm — bez bailēm, ka tie pār­kodīs cits citam rīkli.

Šajā brīdī pieņēmu bezatkāpes lēmumu: anabioze!

12

Bet pēc nedēļas, atšķīris «New-York Daily News Times Herald Tribune» numuru, ieraudzīju pirmo lappusi sēru ielokā, bet tajā divus vārdus:

REKSIS NOBEIDZIES!

Otrajā lappusē zinātniskais komentators skaidroja cē­loņus. Desmit gados suņa smadzenes bija tik tālu atro­fējušās, ka nespēja vairs nodot funkcionālas pavēles mo- torsistēmām. Vāji darbojušās sirds un aknas, nemaz ne­runājot par to, ka Reksis nebija vairs spējīgs ēst, dzert, kustināt ķepas. Mēģinājuši pielietot mākslīgo barošanu, bet arī tas nelīdzējis: nepildīja savu uzdevumu zarnas. Zem raksta vīdēja Rekša fotouzņēmums, kas izdarīts brīdī, kad viņš pūlējies piecelties, bet tā arī nav varējis. Ze­māk — pasaulslavenā smadzeņu biostrāvu speciālista no krievu valodas pārtulkots šī fenomena izskaidrojums. Pirmo šokam līdzīgo atmošanās brīdi pavadījis īslaicīgs enerģijas uzzibsnījums, kad smadzenes lūkojušas atjaunot abpusēju sakaru sistēmu. Diemžēl tas nav izdevies. Pa­tiesībā suns jau minūti pēc augšāmcelšanās pārstājis fun­kcionēt kā dzīvs organisms.

Izlauzies cauri zinātniskajiem terminiem, atviegloti uz­elpoju. Tālāk avīzē, gluži kā kinozvaigžņu nāves gadī­jumā, — aculiecinieku atmiņas par Rekša privāto dzīvi: kādus ēdienus tas cienījis, ar kādiem sētas suņiem drau­

dzējies, bet piedevām aizkustinošs stāsts, kā Miltons Anbiss, atradis reiz saimnieku pamestu kucēnu pie savas toreiz vēl nelielās privātās laboratorijas, gaišredzīgi iesau­cies: «Šis suns palīdzēs man pierādīt anabiozes iespēja­mību!» Viss šis bleķis, attiecīgu fotogrāfiju ilustrēts, aiz­ņēma četras lapas un beidzās ar Dzīvnieku aizsardzības biedrības izjusto nekrologu. Bet ar sesto lappusi jau sākās ikdienišķā dzīve: gangsteri, bruņu mašīnas, vienkārši slepkavības un slepkavības uz seksuāla pamata, intervijas ar kongresmeņiem un senatoriem, prezidenta jaunā pro­gramma nacionālās atmosfēras atveseļošanai, bet līdzās — Telemortona atkārtoto raidījumu programma.

«Nabaga Reksis!» nodomāju. «Atdot savu suņa dzīvi — un par ko? Lai cilvēks, bēgdams no paša pastrādāto nekrietnību rezultāta, varētu aiziet nākotnē un nodarbo­ties tur ar to pašu.

«Nabaga Trīds!» Veltījis dažus nešpetnus vārdus saviem brāļiem, tūdaļ, kā jau ikkurš egoists, domās pievērsos sev. «Skat, kur aizcirtusies pēdējā sprauga, pa kuru vēl varēja izlīst. Bet tagad vienu no diviem, Trīd! Vai nu atzīsti sevi par nožēlojamu gļēvuli, kurš nav cienīgs iespļaut sev ģīmī. Tādā gadījumā atzīsties un samierinies ar dzīvi ■— reiz tu esi tāds, nebūs jau pārāk grūti noķepuroties dūņās un netīrumos vēl gadus trīsdesmit. Vai arī — ej un nošaujies, kā esi solījies sev un citiem.»

Ar šo nodomu atstāju savas mājas. Kopš Bolduīns at­radās karantīnā, mani apsargāja ar mazāku modrību. Gan­drīz bez pūlēm izdevās tikt vaļā no miesassargiem. Man- hetenas supermārketu Piektās avēnijas un Vašingtonas skvēra sadarā izvēlējos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī mūsu fiktīvās formas tirdzniecības svētnīca, kas izstiepu­sies pa pusotru kvartālu, atradās vistuvāk, un es ļoti steidzos. Bijos no Mefistofeļa. Ja neīstenošu savu lēmumu tuvākajās stundās, pusceļā starp mani un nebūtību atkal izaugs viņš — ar jaunu kārdinājumu, ar jaunu brīnišķīgas nākamības redzējumu, līdz kura iemiesojumam man šā vai tā nenodzīvot. Otrkārt, sistēma un kalibrs nebija man no svara, bet universālveikala ieroču nodaļā (ne velti firma gādāja par pircēju ikdienišķo vajadzību apmierinā­šanu) noteikti atradīšu kaut ko piemērotu. Par pistoli sa­maksāju skaidrā naudā — tagad vairs nebija vajadzības slēpt no Mefistofeļa, kam izlietoti šie trīsdemit četri dolāri un sešpadsmit, centi.