No turienes tiešā ceļā devos uz Cetrālo parku, ja nemaldos, pirmo reizi mūžā kājām. Bija jau pavisam tumšs. Neona gaismas Niagāra šļakatām lauzās caur smoga aiz- karu>. Ņujorka smagnēji tusnīja un dunēja, likās, milzum liels daudzkrāsains hameleons vai nu mēģina pielāgoties gadsimta netīri melnajai elpai, vai arī, veltīgi nopūlējies izsisties cauri dūmiem un miglai, aiz dusmām pielīst ar elektriskām asinīm. Un tomēr pilsēta bija skaista. Vienmēr esmu to zinājis. Pastaiga kājām nebija vis pēdējais untums, bet pēdējās atvadas.
Pa pazemes eju nokļuvu no Piektās avēnijas tieši parkā un tūdaļ ieniru biezā, gandrīz vai taustāmā tumsā. Drtfši vien jau gadus desmit neviens, izņemot laupītājus un pašnāvniekus, te nav iegriezies, tāpēc pilsētas valde bija nolēmusi netērēt līdzekļus apgaismošanai. Bezpajumtnieki labprātāk mēdza pārnakšņot pazemes tuneļos vai tieši uz ielas, mīlētāju pārīši, ja nu tiem nepavisam nebija kur patverties, nodevās mīlestībai pašā parka maliņā, jo tur cauru nakti dežurēja policijas patruļas.
Allaž esmu brīnījies, kāpēc gan tādi spilgti individuālisti kā pašnāvnieki (galu galā katra brīvprātīga aiziešana no dzīvo pulka ir personisks protests) izvēlas šim nolūkam savu priekšgājēju nolūkotās vietas. Japāņi — Fudzi- jamu, ņujorkieši — sendienās «Empire State Building» torni, tagad Centrālo parku. Laikam arī mani pēdējā brīdī pievārējis bara instinkts. Kā nekā mazliet vieglāk kļūst, zinot, ka neesi vientuļš, no cilvēku sabiedrībās izmests briesmonis.
Šalca lapas, kaut kur īdēja pūce, no kokiem krita tā kā zari, tā kā pūces noknābāti sīkputneļi, un tomēr rādījās — tik bezgalīgu klusumu neesmu vēl pieredzējis. Pēc mutuļojošās Piektās avēnijas gaismu un cilvēkbalsis zaudējušais parks šķita mirusi zona, kas jau atdalījusi dzīvību no mūžīgā miera.
Tad sadzirdēju klusus soļus. Kāds apstājās man blakus. Redzēt mani viņš nevarēja, tumsa bija visaptveroša. «Velns ar viņu!» nodomāju pie sevis. «Būs vismaz viens liecinieks brīdim, kad Cilvēces Glābējs, Lielais Trīdents Mortons, ar vienu vienīgu lodi pierādīs, ka astroloģija ir bleķis starp līdzīgiem bleķiem.»
Pūlēdamies nekustēties, pacēlu galvu. Šā vai tā viņš nebūtu traucējis mani, tomēr nepatīkami, aizkaram krītot, sadzirdēt banālu frāzi «Dodiet piesmēķēt!» vai «Atdodiet kabatas maku!». Viņš joprojām nemanīja mani, bet es tikmēr atvadījos no zvaigznēm. To nebija daudz, vairums ieslēpušās smogā. «Palieciet sveikas, zvaigznes!» es domās teicu. Jūs vienīgās lūkojaties uz mani kā uz cilvēku! Kas tā par dīvainu sajūtu — pēdējo reizi lūkoties debesīs. Tad atcerējos, ka cilvēks, pat ja lode trāpījusi īstā vietā* mirst tikai pēc dažām sekundēm. Nokritīšu uz muguras, un debesis apgāzīsies man pāri, un tikai tad redzēšu tās pēdējo reizi.
Ap pusminūti stāvēju nekustīgs, pilnīgi atteicies no visa, kas bijis, un no visa, kas diemžēl nav bijis, lai gan varēja būt. Bet, kad atgriezos šajā pasaulē, lai pēc mirkļa pamestu to, saklausīju blakus vecīgu, čīkstošu elpu un ar katru nervu sajutu — drebulīgi pirksti pūlas atvilkt drošinātāju.
Līdzās man stāvēja cits pašnāvnieks, un es, gluži piemirsis, ka ne jau man piedien glābēja tiesības, lēkdams tumsā, ar automātisku kustību izsitu viņam no rokas pistoli.
— Kādēļ jūs to darījāt, kādēļ? — pazinu vaimanojošo balsi. Tas bija Rekša saimnieks. — Viss mans mūžs izrādījies veltīgs, viss līdz pēdējam brīdim. Ļaujiet man nomirt, ja esat cilvēks!
— Cilvēks? — es smējos. — Es esmu Trīdents Mortons.
Vēlāk līdz pašam rītam sēdējām kādā piezaņķotā ostas
krodziņā, saimnieks jau sen grasījās slēgt, bet es aizbāzu viņam muti ar tūkstoš dolāru asignāciju. Dzērām kādu tur draņķi, vēl riebīgāku par to, ar kuru mani cienāja Stambulas kafejnīcas īpašnieks, un vecais vīrs, reibdams aizvien vairāk un vairāk, mēģināja mani pārliecināt, ka viņa dzīvei krusts pāri.
— Un zini, kāpēc, Trīdent? Tikai tāpēc, ka mans Rek- sis pagalam. Visu laiku no tā baidījos, bet neuzdrošinājos nevienam atzīties — pat Erkvuda kungam ne, viņš bez vilcināšanās būtu izmetis mani no laboratorijas kopā ar suni un visiem asistentiem. Arī pats sev neatzinos. Bet visus šos gadus pārbaudīju, aplēsu, studēju atkal un atkal, līdz panācu savu. Vajadzīga nauda, atkal nauda, kolosāla nauda. Tai jābūt veselai elektronu sistēmai, kas ik minūti kontrolē miegā esošo organismu… Lai pierādītu, esmu gatavs pats iegult anabiozē. Bet vai zināt, ko man šodien pateica Erkvuda kungs? «Jums tā kā tā drīzumā jānosprāgst, tātad tas nav nekāds pierādījums…» Un tā sacīs visi — pēc tam kad Reksis nobeidzies. Es viens pats zinu, ka tagad izmēģinājums nav vairs saistīts ne ar mazāko risku. .. Dodiet man divdesmit miljonu jaunai eksperimentālai ierīcei, un es apņemos atdzīvināt jebkuru . ..
Viņš dzēra vēl un vēl, viņš gandrīz vai murgoja. Bet es biju skaidrā. Pirmo reizi mūžā tikpat kā nepieskāros glāzītei, Šajā briesmīgajā naktī Hudzonas krastā, netīrajā dzertuvē, kur sarunājās divi pašnāvnieki, jutu neparastu apskaidrību.