Es viņam noticēju.
— Ko vēlies, Trīd? — jautāja Mefistofelis, kad no rīta iegriezos pie viņa.
— Man vajadzīgi divdesmit miljoni! — Paskaidroju, kādam nolūkam.
— Vai tad neredzi, tie ir vājprātīgā murgi! — Viņš izspļāva cigareti. — Vai tad man bija kaut mazākā jausma, ar ko tas beigsies? Piedāvādams tev anabiozi, vēl domāju . .. Bet tagad esmu cieši pārliecināts — nemūžam cilvēki nepaveiks šo brīnumu. Kaut vai tādēļ, ka tas runā pretī augstākajai taisnībai. Cilvēkam nav tiesību aizbēgt no elles, ko viņš pats radījis.
— Bet man tomēr ir!
— Kas tev devis šīs tiesības, manu zēn?
— Horoskops. Ja nu man tiešām jāpiepilda pareģotais, tad vispirms jānodzīvo līdz Jupitera un Saturna opozīcijai, — smejoties viņam tieši acīs, izņēmu no kabatas pistoli. — Bet, rau, šī te rotaļlieta vakar nullē trīsdesmitās gandrīz pārvilka tam svītru. Ja jau lemts mirt, labprātāk miršu anabiozē. Kaut vai Miltona Anbisa dēļ, lai nelaupītu tam cerību. Mūsu bezcerīgajā laikā viena maza cilvēciņa'cerības ir tik liela vērtība, ka to dēļ var arī mirt… Un bez tam ticu viņa izgudrojumam.
Mefistofelis, būdams prātīgs cilvēks, nestrīdējās. Viņš piespieda galda pogas, sekretāri cits aiz cita nāca ar tāmēm, uzmetumiem, pārskatiem. Šim astronomisko skaitļu kalnam bija jāapliecina, ka tuvākajā nākotnē nav nekādas iespējas izraut no pilniem apgriezieniem strādājošās naudas mašīnas man vajadzīgos divdesmit miljonus.
Lielāko tiesu kapitālieguldījumu aprija jaunā tipa supersmadzenes. Ar pirmo elektronu skaitļojamo mašīnu saaudzēja otru, trešo un tā bez gala, un tās visas pieslēgšanas brīdī zibenīgi apguva iepriekšējo posmu mēnešiem, gadiem, gadsimtiem uzkrātās zināšanas, lai kopīgi apstrādātu turpmāko informāciju.
— Pirmās divas jau darbojas! — Mefistofelis izstaroja dīvainu gaismu. — Augu diennakti lasa avīzes, grāmatas, mikrofilmas, klausās radio, skatās visas telepārraides un filmas, saņem tieši no visas pasaules biržām akciju kursus. Laionelam palaimējies uzpirkt Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes direktoru, tas piegādās visus slepenos ziņojumus .. . Vai iztēlojies, Trīd, kas no tā rāsies ar laiku? Planetārisko notikumu analīze un prognoze! Bet pēc piecdesmit gadiem — politikai beigas! Nekādu nejēgu, kas iedomājas esam prātnieki. Visus aizstājis vislielākais domātājs, objektīvs, neuzpērkams, nekļūdīgs!
Atkal jauna ēsma, kā jau biju domājis. Bet es atgrūdu to, un tad Mefistofelis padevās. Nevis kā cilvēks, bet kā raksturs. Allaž līdz galam atklāts, kad runa bija par manu dzīves ceļu, viņš pirmo reizi mūžā nodeva sevi — iesāka laipot.
— Mazliet uzgaidi, Trīd! Pagaidām vienīgi atlīdzinām to, kas gadiem ilgi ieguldīts Telemortonā. Bet tuvākajā nākotnē varēsim ievākt īsto peļņu. Pēc jaunā izcenojuma minūte reklāmas maksā desmit tūkstošus, gadā tas būs ap miljardu. Un tad nāc pie manis. Ja vien ap to laiku nebūsi pārdomājis. Izšķiest divdesmit miljonu par preci, ko var tikpat kā par velti nopirkt jebkurā aptiekā vai ieroču veikalā … — Viņš paraustīja plecus. — Tas izskatās pēc tevis, manu zēn. Tu esi dulls šī vārda dziļākajā nozīmē un tieši tādēļ pratīsi apgriezt otrādi mūsu dullo pasauli.
Laimīgā kārtā viņš nepamanīja manu smaidu. Mefistofelim šķita, ka viņš mani apvedis ap stūri, taču es jau zināju, kur grābt vajadzīgos līdzekļus. Viens no papīriem, ar kuriem sekretāri bija nobārstījuši rakstāmgaldu, saturēja vienošanās projektu. Trīs lielākās telekompānijas, kurām pagaidām gājis secen sīkāko bēdīgais gals, apvienojās «Amerikas televīzijas sistēmā», lai par kopējā kapitāla un ievērojamu papildkredītu lielāko daļu atpirktu no Telemortona tiesības retranslēt mūsu programmas sesto tiesu divdesmit gadu laikā. Jaunās apvienības akcijas jau bija reģistrētas fondu biržā, taču, tā kā vēl nezināja par vienošanos, gāja pārdošanā zem minimālā kursa.
Izdarīju to, ko nekad netiku agrāk darījis, — kļuvu biržas vīrs. Mans tēvs sāka ar biržu, tieši tur viņu izrakņāja Mefistofelis, lai paceltu no nezinības tumsas pretī Mortonu debess juma žilbinošajam spožumam. Tas bija fakts, lai gan nebija nekādi savienojams ar tēva personisko dzīvi. Līdz sava mūža galam mans tēvs ietiepīgi un bezprātīgi slēpās apkārtējo acīm nepieejamā tumsā. Un, kad es pats ieniru šajā trako namā (kur turklāt neatšķirt ārstus no slimniekiem), atskārtu, kāpēc viņš, ņemdams palīgā gan naudu, gan draudus, kategoriski liedza presei pieminēt savu vārdu. Veikalnieks bez sirdsapziņas — viņš kā cilvēks, acīm redzot, bija vēl saglabājis kaut ko sirdsapziņai līdzīgu.
Spēlēju uz «Amerikas televīzijas sistēmas» akciju celšanos — tikko plašākas aprindas uzzinās par vienošanos ar Telemortonu, tām cena strauji kāps. Iedomās jau aplēsdams nopelnītos miljonus, ik rītu, pirms devos pie māklera, ieskatījos avīzēs. Ritēja jau otrā nedēļa, bet par vienošanos ne miņas.
Dzīvoju tēva bijušajā apartamentā. Nevis tādēļ, ka man būtu baismi aizmigt guļamistabā, kur tajā pēdējā dienā apskāvu Toru. Drīzāk sevī apzinājos — raudzīdams visu laiku aiziet projām no tēva dzīves satura, biju nonācis pie tā paša. Pat pamest šo pasauli nav iespējams, nepielāgo- joties tai.
Pār veco tēva gultu pakārtais videons iegaismojās. Tas bija savienots ar parādes durvīm. Uz lieveņa koka kāpnēm, kur piesaulē tā patika gozēties kaķiem, stāvēja Laionels Mars. Nospiedu pogu, ārdurvis automātiski atvērās, ielaizdamas viņu, aizdūca lifts, un tad bez jebkādas pārejas, bez soļiem skanīgajā gaitenī, bez durvju roktura klikšķa istabā jau stāvēja Laionels. Viņš ienāca tikpat nedzirdami kā' toreiz manā maldīgi nepieejamā patvērumā mežos.