— Vienosimies, Trīd, — viņš iesāka bez ievadvārdiem. — Gribi aiziet anabiozē? Ej! Domāju, būs labāk, ja nestāvēsi man ceļā. Horoskopiem es neticu, bet gaidīt, kamēr beidzot ielaidīsi sev lodi galvā, man nav patikas. Te būs čeks — nevis divdesmit miljoniem, bet piecdesmit. Un lai vecais niekkalbis iesaldē tevi par šo naudu uz pus- gadusimteni. Ap to laiku tu vairs nespēsi traucēt mani — mana piramīda būs uzcelta … Bet ar savu mākleri norēķinies, kamēr nav par vēlu. Gribi zināt, kurš stumdījis telekompānijas papriekš uz atklātu cīņu, bet pēc tam uz apvienošanos? Es! Pametu viņiem ideju par senāta apakškomisiju, bet, kad tie pēc mūsu uzvaras tikko turējās kājās, galīgi iemānīju lamatās, piesolīdams mūsu pārraides. Šodien anulēšu iepriekšējo vienošanos, rīt viņi būs beigti, bet parīt visai Amerikai būs viena vienīga programma — Telemortona, manējā! Tieši ar tādu pašu divkāršu triecienu iznīcināju savā laikā «Universālo Panteonu»! … Tā, lūk, Trīd! Bet, ja tev riebjas skatīties, kā viens plēsoņa aprij otru, lūdzu, bēdz no mūsu džungļiem savā kapsulā! Aizmiedz, bet paturi prātā — kad tu atmodīsies, pasaule būs vēl baismāka. To es tev solu, es — Laionels Mars!
Kas viņš bija? Nežēlīgs ģēnijs? Ellišķīgs pravietis? Tagad šis jautājums man vairs nerūp. Tagad man vairs nekas nerūp. No dzīves esmu jau atvadījies, sarkanā poga jau nospiesta, anabiozes ierīce jau saņēmusi signālu «Gatavoties iesaldēšanai». Tās elektroniskās kontrolsmadze- nes jau uzmana mani. Gulēdams pagaidām vēl vaļējā kapsulā,. sajūtu vājās strāvas, kas plūst no sarežģītās aparatūras uz piesūkļiem, kas piestiprināti man pie ādas.
Miltons Anbiss jau izraudājies, patlaban viņš kaut ko nesakarīgi dudina. Bet es nedzirdu viņu, es ieklausos savas milzīgās mājas vienmērīgajā elpā. Tā izcirsta bazalta iežu dzīlēs, simts pēdas zem tuksneša.
Nevienam, izņemot mūs abus un vēl Laionelu, nav ne jausmas, kur atrodos. Pat Melistofelis nezina, ka esmu izšķīries par šo soli.
Pazemes patvertni ar anabiozes ierīci, elektronu smadzenēm, atoma spēkstaciju, novietni helikopteram, kravas liftu, pārtikas noliktavu būvējuši Laionela Gvatemalā savervētie indiāņi. Ja rastos nepieciešamība, Laionels, sargādams noslēpumu, nevilcinādamies būtu viņiem nogriezis mēli. Bet viņi pie labākās gribas nekā nevarēja pastāstīt. Indiāņus atgādāja šurp robotpilotu vadītos helikopteros. Celtnieki pat nezināja, kur un ko tie būvē.
Piesardzības soļi nepieciešami Bolduīna dēļ. Kamēr viņš dzīvs, manam nekustīgajam ķermenim draud iznīcības briesmas. Uz Anbisu Miltonu varu paļauties — cilvēks, kurš upurējis savu mūžu tik nebijuša sapņa īstenošanai, nenodos to par nožēlojamu naudas čupiņu. Bet Laionels klusēs, par to nez kādēļ esmu tūkstoškārt vairāk pārliecināts nekā par savu nākamo augšāmcelšanos.
Dziļi klintīs paslēpto releju klusajam troksnim pievienojas jauns — zvaniņš. Tā melodiskais ritms sāk skaitīt sekundes. Pēc trīssimt sitieniem kapsula automātiski aizvērsies.
— Atlikušas piecas minūtes! — Miltons Anbiss jau atkal raudāja. — Paliec sveiks, Trīdent! … Vairs neredzēšu savām acīm, kā tu tieši no nebūtības iekāpsi tuksneša karstajās smiltīs un ar katru nervu šūniņu sajutīsi sevī dzīvību … Tas nekas … Tā būs dižena diena! Un, ja pastāv aizsaule, aiziešu pie dieva tā kunga un pateikšu viņam: «Paldies par mūžu, ko man dāvāji! Tas nav veltīgi nodzīvots! …»
Tikmēr es ieslēdzu hipnomiega aparātu. Anbiss ieteica citu — acumirklīgu iemidzināšanas metodi, bet es ietiepos. Kaut kādu mazumiņu no vecajām parašām gribējās paņemt līdzi piecu minūšu ceļā, kas veda nez kurp.
«Vai es celšos augšā?» gurdeni domāju, ieklausīdamies melodiskajos čukstos. Un, ja tas tomēr notiks, kāda būs pasaule? Vai gravitonie viļņi pagūs aizskalot no planētas šīsdienas bailes, vai arī vispārēja katastrofa būs izpostījusi ģeniālo atklājumu jau bērna autiņos? Droši vien mana ziņkāre paliks neapmierināta. Uzvarēs nevis Mil- tona Anbisa dedzīgā ticība, bet Mefistofeļa skepticisms. Tas, kam jāiesākas pēc dažām minūtēm, īstenībā izrādīsies visīpatnējākais un visdārgākais paņēmiens padarīt sev galu. Varbūt tādēļ tā iespītējos hipnoaparāta dēļ. Es labāk mirstu savā paradīzes dārzā.
Parasti tas parādījās acumirklī. Tagad kaut kas traucēja — pēdējās skaņas, kas saistīja ar dzīvību. Caur snaudienu dzirdēju, kā uzbrauca augšā kravas lifts, mazliet vēlāk aiz Anbisa automātiski aizvērās ieejas lūka. Zināju, lūku nekavējoties aizbirdinās tuksneša klejojošās smiltis, iznīcinādamas niecīgākās iebrukuma pēdas.
Klusums. Atrados savā paradīzes dārzā. «Tora!» es saucu. Viņa iznāca aiz Atzīšanas koka, sniegdama man norautu ābolu. Līdz šim nebijām vēl zinājuši, kas ir labais, tādēļ nebijām vēl iemācījušies darīt ļauno, visa cilvēces vēsture izpletās mūsu priekšā tīrai loksnei rada. Bet progresa ābols jau bija norauts un kopā ar to civilizācijas vīģes lapiņa, ar kuru tik viegli apsegt izdarīto. Paies tūkstošiem gadsimtu, ābols nokritīs pie Ņūtona kājām un pārtaps vispārējās gravitācijas likumā", paies vēl daži gadsimti — un tas nokritīs Hirosimā. Man kļuva baismi.
Un te sadzirdēju neskaitāmu smilšu graudu šalkoņu. Vispirms tie apbēra Toru, tad paradīzes dārzu, visapkārt stiepās tuksnesis, beigās arī tas pazuda.
Manis vairs nebija.
Otra grarnata
BIOMORTONS
1
Pievēru acis. Man pāri liecās violets redzoklis. Vienīgi redzoklis, vairāk nekā. Ne acs ābola, ne plaksta, ne sejas, ne galvas, ne ķermeņa. Dzīvā tumsa uzmanīgi vēroja mani ar savu vienīgo violeto aci.