Tad tāda izskatās viņpasaule! Redzoklī vizuļoja iekšēja gaisma. Varbūt Radītājs tādā veidā izteica savas emocijas? Bet es nemanīju nekā, vienīgi ciešu ziņkāri. Un tad es sapratu! Tas nav vis bībeles dieviņš, bet Lielais Ekspe- rimentators, kura esamību bija pareģojis Džons Kraufords Stambulā.
Nu jā, viņam tas būtu gluži dabiski — izmakšķerēt no barojošās vides vienu no eksperimenta procesā radītajiem triljonskaitlīgiem mikrobiem, atdalīt dvēseli no ķermeņa un tagad izpētīt to mikroskopā.
Tā aizritēja vesela mūžība. Tad šajā aizsākotnējā pasaulē kaut kas izmainījās. Redzoklis attālinājās. Caur tumsu lēnām izspiedās trausla mirgoņa. Ilgu ilgās pusne- maņas laikā šī pakāpeniski pieaugošā mirgoņa, kuras
priekšā tikpat pakāpeniski atkāpās tumsa, bija mana vienīgā izjūta. Kaut kas rosījās smadzenēs, bet vēl neguva apveidus, mana uztvere bija stingri ierobežota, un tikai vēlāk, mēģinādama aizpildīt briesmīgo nemaņu, pakalpīgā iztēle atdzīvināja to ar Lielā Eksperimentatora ļaundabīgi grotesko tēlu.
Bet pagaidām vienīgi eksistēju, diez vai apzinādamies, ka dīvainais redzoklis ir elektronu smadzeņu optiskais receptors, kas mani novēro. Ar tā palīdzību pārliecinājušās, ka esmu atvēris acis, smadzenes pirms daudzām stundām ieslēdza apgaismošanu, sākumā ļoti vāju, lai neie- bojātu no gaismas atradušo tīkleni.
Vairākiem lāgiem atkal ievēlos tumsā, un, kad galīgi izniru, bija jau gandrīz gaišs. Ieraudzīju atvērtās kapsulas sienas, augsti pār mani tumšoja alas velves, bet gluži tuvu gara, lokana stiebra galā šūpojās redzoklis, vairs ne intensīvi violets kā tumsā, bet bālgani ceriņkrāsains un ne- šausmīgs.
Man slāpa. Mokoši, kā ceļiniekam, kurš ilgus gadus streipuļojis pa tuksnesi, oāzi meklēdams,un tomēr pavisam citādi. Zināju aptuveni, ko vēlos, bet vārds «dzert» nozīmēja man bezgalīgi tālu, abstraktu jēdzienu, nesaistītu ne ar valgmes spirdzinošo garšu, nedz ar rīšanas kustībām. Redzoklis atkal attālinājās. To aizstāja servo- robots. Locīklām šņirkstot, no sienas izbīdījās viņš pats, man pretī pastiepās manipulators ar paplāti, kur stāvēja glāze ar putojošu dziru.
Glāze, dzira, valgums, dzert — šie četri vārdi uzreiz izpeldēja no manas atmiņas glabātavām. Taču joprojām nezināju, ko iesākt ar glāzi, joprojām nejaudāju paņemt to rokā un pielikt pie mutes. Man nebija ne roku, ne mutes, vienīgi acis un bezveidīgs miglains augums, ko tik tikko pamodušās smadzenes vēl nespēja pārvaldīt. No servorobota locīklām izbīdījās cits manipulators, elastīgiem tverekļiem paņēma glāzi un, uzmanīgi pieliecot, pienesa pie manām lūpām. Un tad nosacīto refleksu bēz- avārijas mehānisms guva virsroku pār entropiju — es atvēru muti. Gar aukslējām nolija šķidrums, es dzēru un ar katru malku aizvien skaidrāk apzinājos: dzīvs! No manis lauzās ārā mēms kliedziens, kliedza ik dzīvībai atmodihātā šūna, zibens ātrumā tās atjaunoja anabiozes pārtrauktās komunikācijas. Jau pēc piektā malka izjutu
ko līdzīgu iekšējam satricinājumam — ārkārtīgi sarežģītā mašīna, vārdā cilvēks, atkal sāka strādāt.
Man sagribējās ēst, un šoreiz tas vairs nebija abstrakts jēdziens, bet gluži konkrēta vēlēšanās iecirst ēdienā zobus, gremot, norīt.
Tūdaļ roka — paplāte atkal tuvojās, šoreiz ar kādu tur putriņu. Iztēlojos, kā locīklu aukle baro mani ar karotīti. Tā vien pietika, lai sakopotu visus savus spēkus. Paklausīdama manām biostrāvām, kapsulas siena atkrita. Izrāpoju, lūkoju nostāties četrrāpus, novēlos.
Kad no jauna atguvu samaņu, mani pārsteidza klusums. Iegrimdams anabiozē, dzirdēju kontrolsistēmas vienmērīgo elpu. Iznākdams no tās, atkal uztvēru tās tik tikko saklausāmos skaņas signālus. Kamēr gulēju, tā bija nomodā, bet tagad, nolēmusi, ka tai uzticētais darbs ir padarīts, automātiski izslēgusies. Izjutu vēl ārkārtīgu nespēku, domas šaudījās juku jukām, piecelties negribējās. Bet kontrolsistēma, acīm redzot, pārzināja manas fiziskās iespējas daudz labāk.
Un, tikko atmiņu, asociāciju, pusdomu haosā izlobījās viena — galvenā, mani piecēla no klona. Savādi, biju aizmirsis, kad tieši iegūlu anabiozē, bet labi atcerējos — tas sakrita ar šausmīgu laika posmu, kad cilvēce, diendienā gaidīdama kodoltermisku katastrofu, tomēr cerēja, ka to izdosies novērst. ..
Atcerējos pat, kādas domas knosījās galvā, kad ar pogas nospiešanu iedarbināju anabiozes ierīci. Atcerējos, bet ne tā, kā mēdzu atminēties agrāk. Tagad manī sadzīvoja izklaidus ainas un jēdzieni. Lai uzceltu tos augšā, nācās ienirt dziļi, dziļi, kopā ar tiem izspiesties cauri tūkstoš pēdām duļķaina ūdens, bet pēc tam ar plosošām sāpēm izgrūst tās dienas gaismā. Lai kas atgadītos, ļaunāk nevar būt — tā toreiz domāju… Vai karš ir gājis secen — un tas nozīmētu, ka ļaudis kļuvuši prātīgāki. Vai arī karš ir bijis — tad mani grēku plūdos izglābušies pēcteči sāk visu no gala. Bet jebkurš sākums ir labāks par jebkurām beigām.
Pēc brīža zināšu. Un pēkšņi ar pārsteidzošu spēku atsaucu atmiņā: kādas izskatās debesis un kā smaržo zeme, un kā mani sauc … Trīdents Mortons — pirmais cilvēks uz planētas, kuram izdevies būtībā nomirt un uzcelties no miroņiem! Bet daudz lielāks brīnums šķita kas cits.
Viņējā — sen izbijušā un it kā cita cilvēka nodzīvotajā mūžā ļaudis man pastāvēja vienīgi mana paša esamības fonā. Laikiem ienīdu viņus, laikiem nožēloju, bet nekad neuzskatīju sevi par neatņemamu sastāvdaļu. Tagad turpretī mana pirmā apzinātā doma, atomsprādziens, kas izrāva no zemapziņas iežiem trīs pamatjēdzienus «debess, zeme, es», bija dedzinoša vēlēšanās izdibināt, kas noticis ar cilvēci.