Grīļodamies, ar mokām sperdams ik soli, aizvilkos līdz ārējās radiācijas rādītājam. Tas apliecināja kaut ko neiedomājamu — izstarojumu, kādu visdrūmākais fantasts neuzdrošinātos notēlot. Cilvēce vairs nepastāvēja.
Tikai tad iedomājos par sevi. Iziet laukā tādā radiācijā nozīmēja drošu nāvi. Uz visiem laikiem ieslēgts savā pazemes patvertnē! Pārtikas un ūdens krājumu pietiktu gadam, varbūt pat ilgāk. Un pēc tam lieliska izvēle — lēna bada nāve vai mazliet paātrināta ņo izstarojuma. Smējos kā neprātīgs. Kolosāls fināls pirmajam cilvēkam, kurš patiesi augšāmcēlies! Mani smiekli piepildīja alu ar dobju atbalsi. Nē, tad jau labāk iet bojā augšā, pēdējo reizi redzēt debesis — šoreiz no tiesas pēdējo.
Vēlreiz paskatījos rādītājā, un tad mani pārņēma īstens ārprāts. Kā jebkurš vājprātīgais nekavējoties piemirsu savu nespēku. Un, tikko biju piemirsis, manī pamodās pasakains stiprums, it kā visu šo laiku būtu vingrinājies lēkšanā, skriešanā, šķēršļu pārvarēšanā. Tā kā tuvumā nebija cilvēka, pieskrēju pie tagad jau nedzīvā servorobota, satvēru roku — manipulatoru un ilgi jo ilgi kratīju.
— Apsveicu, cilvēkbērns! — auroju, tīksminādamies par savu spalgo balsi. — Apsveicu!
Tas, ko biju noturējis par rentgeniem, izrādījās esam milirentgeni.
Nekad vēl kopš eksperimentālā Alamagordo sprādziena radiācijas līmenis nav bijis tik zems.
Kravas lifts pacēla mani augšā ar visu helikopteru. Dažas pēdas no lūkas tas apstājās. Minūtes piecas vajadzēja gaidīt, kamēr īpaša ierīce nosūca uz lūkas sakrājušās smiltis. Piecas minūtes? Piecus gadus! Lielā nepacietība, malām pāri plūstot, virda manī, un, kad lūka beidzot atvērās, uzlidoju gaisā tik strauji, ka tikko neietriecos šahtas mūrī.
Vējš, saule, tuksnesis. Dižais tuksnesis! Kad gāju pro
jām, tas šķita man kā milzīgs smilšu kaps. Tagad tuksnesis iemiesoja manās acīs dzīvību. Pārvietojās klejojošās smiltis, pa tām rāpoja ķirzakas, tās medīja vanags, viss atradās pastāvīgā kustībā — viss bija vajadzīgs un prātīgs, neaizvietojams dabas mūžīgajā bilancē. Riņķoju pāri savai zemē ieraktajai paslēptuvei un, nolūkodamies dzeltenajās smiltīs, kas centās ātrāk aizbērt automātiski aizvērto lūku, brīnījos, cik tās līdzīgas dzīvai būtnei.
Kad izzuda pēdējās manas uzturēšanās pēdas, pagriezu helikopteru un devos ļaudīs.
Saule sēdās aiz apvāršņa, tuksnesi nomija mežaini kalni, es pat priecājos par apkārtējo neapdzīvotību. Pagaidām negribējās ne ar vienu sarunāties, man bija pilnīgi gana koku šalkoņas, kalnu upītes burzguļošanas, putnu dziedāšanas. Kādreiz biju vienaldzīgs ir pret dabu, ir pret mūziku, atskaitot varbūt vienīgi džezu, un arī tikai tādēļ, ka tā ritmi sapurināja notrulinātos nervus. Tagad ikviena skaņa rādījās daļa bezgalīgas melodijas, asi uztvēru mazāko smaržu, krāsas sadalījās neskaitāmās gaismēnās, pat klintīm pāri slīdošā helikoptera ēna likās raiba. Daba ienāca manī ar redzi, dzirdi, ožu, izmainīja mana organisma dziļstruktūru. Apjēdzu, ka tas īstenībā ir tikai noslēguma posms. Nevis es biju piedzimis no jauna, bet mana senākā būtība bija atmiruši šajos nāves miega gados.
Kaut kur, kādā no helikoptera plauktiņiem, glabājās karte. Bet man pat neienāca prātā ielūkoties tajā. Lidoju uz labu laimi, zinādams, lai kur aizlidošu, visur būs cilvēki. Pazaudēju orientierus, atkal nokļuvu tuksnesī, un, kad pārlaidos pāri kalniem, bija jau pilnīgi tumšs. Nospiedu pogu, caurspīdīgais plastikāta kupols atvāzās, zvaigznes vīdēja tagad pavisam tuvu. Pacēlos vēl augstāk, ieslēdzu autopilotu un, atkritis atpakaļ kopā ar visu krēslu, galvu atmetis, bez gala raudzījos, kā man pāri bezgalīgā barā aizvirmoja Visuma jāņtārpiņi.
— Jūs mani nepazīstat? — kliedzu caur propellera rūkoņu. — Tas esmu es, bijušais Trīdents Mortons!
Pēkšņi zvaigznes nobālēja. Tās izdzēsa elektrība. Pagaidām redzēju vienīgi ugunis, ēkas aizēnoja liels mežs. Kokus ietina tumsa, bet tie raidīja spalgus signālus. Senākajā dzīvē motoru dvakas notrulinātā oža būtu palikusi nejūtīga pret tiem. Tagad pēc aromāta vien nekļūdīgi
pazinu ciedrus. Izslēdzis autopilotu, pārņēmu vadību. Ciedri aizlīgojās sānis, dažās lidojuma minūtēs sasniedzama priekšā izauga brīnumaina pilsēta. Caurcaurēm gaismas piestrāvotas, vieglas ēkas, starp tām daudz svēt- dienīgi tērpušos cilvēku nesteidzīgi pastaigājas un bezrūpīgi šķērso ielas. Ne luksoforu, ne traki joņojošu automašīnu sablīvējuma, ne smirdīgu satiksmes korķu. Nekūpēja fabriku dūmeņi, necēlās padebešos smoga mākonis, gaiss bija tik dzidrs un tīrs, ka, lidodams klāt pilsētai, varēju saredzēt centrālās ielas viņējo galu.
«Nākamības pilsēta!» nodomāju, sirdij vai stājoties, un tūdaļ skaļi iesmējos. Šajā nākamībā jau atrados, man tā bija kļuvusi par tagadni.
Atstatums samazinājās. Nami pašķīrās, tūlīt izlidošu starp tiem, nolaidīšos blakām neona strūklakai un apkampšu pirmo ceļā pagadījušos — kaut vai to skuķi, kura iegremdē smējīgo seju daudzkrāsainajās gaismas šļakatās. Jau saskatīju viņu pavisam skaidri, seja tuvojās, izauga līdz neticamiem izmēriem, helikopters pilnā ātrumā ietriecās tajā, sadzirdēju motora pirmsnāves kaucienu, zem kājām sabruka kabīnes pamats, kritu tumsā, garām aizdrāzās izļodzīts alumīnijs, virs manis pa vecam staroja svēt- dienīgā pilsēta. Man pretī iešalkojās ciedri, slīdēju lejup, ķēros pie zariem, un, kad atsitos pret zemi, pilsēta stāvēja man virs galvas.
Negaidot tā izgaisa kā rēgs. Tai pašā vietā parādījās mirdzoši burti pusdebess lielumā: T M. Tie noturējās ap minūti, iekāms izkusa tumsā. Zaudēdams samaņu, vēl dzirdēju pērkondimdošu balsi: