— Jūs nupat redzējāt Savienoto Valstu visjaunāko pilsētu — Jauno Vašingtonu Mazpolinēzijas štatā. Telemortons novēl jums labu nakti!
Mani uzmodināja tā pati pērkonīgā balss:
— Labrīt! Patlaban pulkstenis ir seši pēc globālā laika, Telemortons sniedz pēdējo notikumu pārskatu. Vakar Valsts sekretārs sasauca Mortona piramīdā Sienas trīsdesmit trešajai gadskārtai veltītu preses konferenci…
Pagriezu neganti sāpošo kaklu un paskatījos augšup, cerēdams ieraudzīt milzīgu diktora seju, turpat vai pusdebess lielumā. Jau vakar izjutu uz savas ādas, ka gigantiskais ekrāns atšķirībā no mana laika televizoriem darināts no kāda tur pārizturīga materiāla. Manu dūralumīnija helikopteru tas samalis lauskās. Visapkārt mētājās visdažādāko izmēru paliekas, sākot ar olu kultenī pārvērsto propelleri līdz gandrīz neskartajam skapītim, no kura atvērtajām durtiņām līda ārā navigācijas kartes. Uz tām spīdēja rasas pilieni, un, kad lēcošās saules slīpie stari izsitās caur skujām, Ņujorkas plānā iezaigojās sīciņas varavīksnes. Bet es nesapratu, kāpēc tik vientulīgā vietā jāuzceļ tāds informācijas milzenis, nevis motelis vai res- torāniņš tūristiem. Tagad nāca apjēgšana. Gar ekrānu lidinājās helikopteri — smieklīgi sienāži, četrkārt mazāki par manējo, — un, kad tajā parādījās nez kādas ķēmīgas piramīdas attēls, bet pēc tam kaut kas līdzīgs lielum lielai telestudijai, kur notika presesv konference, daži helikopteri palika nekustīgi karājamies gaisā. Attēls atkal pazuda. Pāri mežam, iedzelteni rudajos kalnos, no jauna atvāzās ekrāna melnais caurums, kurā varētu novietot veselu laukumu. Bet tajā nebija nekā, atskaitot divus milzīgus starojošus burtus: T. M. Diktors turpināja stāstīt:
— Valsts sekretārs atgādināja mūsu līdzstrādniekiem, ka Siena atnesusi cilvēcei mieru un uzplaukumu…
Jutos satriekts. Siena? Kas tā par sienu? Pārāk daudz jaunumu šajā neizprotamajā pasaulē! No vecā palicis vienīgi Telemortons. Bet kāds — bezzobains, zaudējis garšu un spilgtumu, kails informācijas mehānisms. Brīnījos par helikopteru auditoriju, bet vēl vairāk par to, kā viņi spēj samierināties ar diviem burtiem tiešas pārraides vai vismaz izskatīgas diktores vietā. Būtu Telemortons atļāvies ko līdzīgu manos laikos, līdzjutēji droši vien apmētātu ekrānu bumbām. Manī cīkstējās pretrunīgas izjūtas. Jutos tā kā aplaupīts, tomēr vienlaicīgi noģidu, ka labāk tomēr rādīt šos idiotiskos burtus nekā asinis un līķus.
Uzrausies kājās, aptaustīju sevi. Rokas un seju klāja asinis, drēbes saplēstas, bet visumā nebiju pārāk cietis.
Nolēmu, ka vajadzētu atrast strautu un nomazgāties, tikai pēc tam tikko kā dzirdētais teikums pa īstam ielauzās apziņā.
«Siena atnesusi cilvēcei mieru un uzplaukumu …» «Pēc globālā laika …» Tas taču nozīmēja — vairs nav ne robežas, ne konfliktu, nedz karu. Valstu simtus aizvietojusi viena vienīga — zemeslode. Lielu un mazu nāciju tūkstošus — viena vienīga. Cilvēki.
— Valsts sekretārs pasvītroja, ka Stabilā Sistēma uz visiem laikiem atsvabinājusi pasauli no tādiem jēdzieniem kā bads, trūkums, pažobeles. Pēdējā nedēļā vien valdība uzcēlusi desmit jaunu pilsētu, kurās vairāk nekā miljonam ierādīti ērti bezmaksas dzīvokļi…
Atkal ne velna nesapratu. Bezmaksas dzīvokļi ir lieliski. Bet manos laikos par Valsts sekretāru dēvēja ārlietu ministru. Kāds tad viņam sakars ar dzīvokļu celtniecību? Un bez tam, ja visas valstis apvienojušās, kam vajadzīgs ārlietu ministrs? Vienīgi sakariem ar citām planētām.
— Valsts sekretārs paziņoja, ka, neraugoties uz pilnīgo automatizāciju — Stabilās Sistēmas visraksturīgāko iezīmi —, strādājošo skaits nemitīgi aug. Pēdējos trijos mēnešos 2314 cilvēki atraduši sev saistosu un patīkamu darbu.
Nu ir gan pasaulīte! Pašūpoju galvu. Lūk, kādēļ vakardienas telereportāžā no Jaunās Vašingtonas mani tā pārsteidzis dīko ļaužu daudzums. Atcerējos kāda mana laikmeta filozofa izteicienu.
«Bez ēdiena cilvēks var, ļaunākajā gadījumā, nodzīvot divas nedēļas, bez ūdens — vienu nedēļu, bez rūpēm — nevienu dienu! Atņemiet viņam rūpes — par dienišķo maizi, par gaisīga bezgala tāla sapņa īstenošanu, kaut vai par to, kam viņš atdos savu balsi nākamajās vēlēšanās, — un viņš padarīs sev galu!»
Kādas blēņas! Manā acu priekšā nostājās meitene, kas tik jautri bija ļāvusi savas smejošās lūpas raibajai neona strūklakai. Redzams, nav nemaz tik slikti saņemt"bezmaksas dzīvokļus, mitināties šajās gaišajās, vieglajās, viscaur izgaismotajās stikla ēkās, šķērsot ielas bez bailēm no smirdīgā tvanā ietītiem satiksmes briesmoņiem, elpot pašā pilsētas centrā neapgānītu gaisu un, pats galvenais, staigāt zem debesīm, no kurām nekad, it nekad nenolīs radioaktīvs lietus.
Notrausu pie asiņainajām drēbēm pielipušās skujas, katram gadījumam iebāzu saplēstajā kabatā Kolorādo štata karti un devos meklēt strautu. Ciedru mežs ar valdzinošo ēnu atkāpās, dodams vietu ar retu krūmāju apaugušam klajam pustuksnesim. Saule jau cepināja pilnā sparā. Lai cik savādi, man nebija ne jausmas, kāds tagad gadalaiks, kādā gadā esmu iekļuvis. Mana atmiņa nemainīgi līdzinājās milzu zālei ar neskaitāmiem cieši aizslēgtiem skapjiem. Nejauša doma vai asociācija acumirklī atvēra vienu no tiem. Taču pārējie palika cieši aizdarīti. Man nebija pagātnes.
Ekrānam priekšā nostājās vareni ciedri. Biju nokājojis jau ap jūdzi, bet pērkonīgā balss man joprojām sekoja. Kāri ieklausījos jaunumos, neko daudz nesajēgdams. Pasaule, kurā biju nokļuvis, šķita man līdz pēdējai pakāpei sarežģīta un nesaprotama. Un droši vien tā nebija nemaz tik vienkārša pat tiem, kas nepazina citas.
— Ekstrapaziņojums! — tālumā nogranda diktora balss. — Neatejiet no ekrāniem! Vakar bijušās Pirmās nacionālās bankas apakšzemes depozītu glabātavā Kredimortona galvenā kibernētiķa, žurnālistu, senatoru un kongresmeņu klātbūtnē notika Trīdenta Mortona personiskā seifa svinīgā atvēršanas ceremonija. Pagājušā laikmeta visleģendārākais cilvēks Trīdents Mortons būtu bijis šā laikmeta visuvarenākais, ja atrastos starp dzīvajiem. Kā tagad atklājies, viņš pirms savas mīklainās nozušanas atstājis norādījumu atvērt viņa depozītu tieši pēc piecdesmit gadiem. Seifā bija nevis gaidītais testaments, bet divdesmit pirmā gadsimta lielākā sensācija! Trīdents Mortons bija pirmais anabiozē iegūlies cilvēks! Savam pusgadsimta miegam viņš izraudzījies vientulīgu vietu tuksnešainā Kolorādo plakankalnē. Gadījumā, ja viņš pats neatgrieztos seifa atvēršanai izraudzītajā dienā, Trīdents Mortons lūdzis pēctečus sameklēt viņu un atdzīvināt. Tūlīt tika izsūtīta ekspedīcija, kurā piedalījās redzamākie biokibernētiķi. Viņi ieradās par vēlu .. .