Выбрать главу

—    Jūs nupat redzējāt Savienoto Valstu visjaunāko pil­sētu — Jauno Vašingtonu Mazpolinēzijas štatā. Tele­mortons novēl jums labu nakti!

Mani uzmodināja tā pati pērkonīgā balss:

—    Labrīt! Patlaban pulkstenis ir seši pēc globālā laika, Telemortons sniedz pēdējo notikumu pārskatu. Vakar Valsts sekretārs sasauca Mortona piramīdā Sienas trīs­desmit trešajai gadskārtai veltītu preses konferenci…

Pagriezu neganti sāpošo kaklu un paskatījos augšup, cerēdams ieraudzīt milzīgu diktora seju, turpat vai pus­debess lielumā. Jau vakar izjutu uz savas ādas, ka gigan­tiskais ekrāns atšķirībā no mana laika televizoriem dari­nāts no kāda tur pārizturīga materiāla. Manu dūralumīnija helikopteru tas samalis lauskās. Visapkārt mētājās vis­dažādāko izmēru paliekas, sākot ar olu kultenī pārvērsto propelleri līdz gandrīz neskartajam skapītim, no kura at­vērtajām durtiņām līda ārā navigācijas kartes. Uz tām spīdēja rasas pilieni, un, kad lēcošās saules slīpie stari izsitās caur skujām, Ņujorkas plānā iezaigojās sīciņas varavīksnes. Bet es nesapratu, kāpēc tik vientulīgā vietā jāuzceļ tāds informācijas milzenis, nevis motelis vai res- torāniņš tūristiem. Tagad nāca apjēgšana. Gar ekrānu lidinājās helikopteri — smieklīgi sienāži, četrkārt mazāki par manējo, — un, kad tajā parādījās nez kādas ķēmīgas piramīdas attēls, bet pēc tam kaut kas līdzīgs lielum lie­lai telestudijai, kur notika presesv konference, daži helikopteri palika nekustīgi karājamies gaisā. Attēls atkal pazuda. Pāri mežam, iedzelteni rudajos kalnos, no jauna atvāzās ekrāna melnais caurums, kurā varētu novietot ve­selu laukumu. Bet tajā nebija nekā, atskaitot divus milzī­gus starojošus burtus: T. M. Diktors turpināja stāstīt:

—    Valsts sekretārs atgādināja mūsu līdzstrādniekiem, ka Siena atnesusi cilvēcei mieru un uzplaukumu…

Jutos satriekts. Siena? Kas tā par sienu? Pārāk daudz jaunumu šajā neizprotamajā pasaulē! No vecā palicis vie­nīgi Telemortons. Bet kāds — bezzobains, zaudējis garšu un spilgtumu, kails informācijas mehānisms. Brīnījos par helikopteru auditoriju, bet vēl vairāk par to, kā viņi spēj samierināties ar diviem burtiem tiešas pārraides vai vismaz izskatīgas diktores vietā. Būtu Telemortons atļā­vies ko līdzīgu manos laikos, līdzjutēji droši vien apmē­tātu ekrānu bumbām. Manī cīkstējās pretrunīgas izjūtas. Jutos tā kā aplaupīts, tomēr vienlaicīgi noģidu, ka labāk tomēr rādīt šos idiotiskos burtus nekā asinis un līķus.

Uzrausies kājās, aptaustīju sevi. Rokas un seju klāja asinis, drēbes saplēstas, bet visumā nebiju pārāk cietis.

Nolēmu, ka vajadzētu atrast strautu un nomazgāties, tikai pēc tam tikko kā dzirdētais teikums pa īstam ielau­zās apziņā.

«Siena atnesusi cilvēcei mieru un uzplaukumu …» «Pēc globālā laika …» Tas taču nozīmēja — vairs nav ne ro­bežas, ne konfliktu, nedz karu. Valstu simtus aizvietojusi viena vienīga — zemeslode. Lielu un mazu nāciju tūk­stošus — viena vienīga. Cilvēki.

—          Valsts sekretārs pasvītroja, ka Stabilā Sistēma uz visiem laikiem atsvabinājusi pasauli no tādiem jēdzieniem kā bads, trūkums, pažobeles. Pēdējā nedēļā vien valdība uzcēlusi desmit jaunu pilsētu, kurās vairāk nekā miljonam ierādīti ērti bezmaksas dzīvokļi…

Atkal ne velna nesapratu. Bezmaksas dzīvokļi ir lieliski. Bet manos laikos par Valsts sekretāru dēvēja ārlietu mi­nistru. Kāds tad viņam sakars ar dzīvokļu celtniecību? Un bez tam, ja visas valstis apvienojušās, kam vajadzīgs ārlietu ministrs? Vienīgi sakariem ar citām planētām.

— Valsts sekretārs paziņoja, ka, neraugoties uz pilnīgo automatizāciju — Stabilās Sistēmas visraksturīgāko iezīmi —, strādājošo skaits nemitīgi aug. Pēdējos trijos mēnešos 2314 cilvēki atraduši sev saistosu un patīkamu darbu.

Nu ir gan pasaulīte! Pašūpoju galvu. Lūk, kādēļ vakar­dienas telereportāžā no Jaunās Vašingtonas mani tā pār­steidzis dīko ļaužu daudzums. Atcerējos kāda mana laik­meta filozofa izteicienu.

«Bez ēdiena cilvēks var, ļaunākajā gadījumā, nodzīvot divas nedēļas, bez ūdens — vienu nedēļu, bez rūpēm — nevienu dienu! Atņemiet viņam rūpes — par dienišķo maizi, par gaisīga bezgala tāla sapņa īstenošanu, kaut vai par to, kam viņš atdos savu balsi nākamajās vēlēšanās, — un viņš padarīs sev galu!»

Kādas blēņas! Manā acu priekšā nostājās meitene, kas tik jautri bija ļāvusi savas smejošās lūpas raibajai neona strūklakai. Redzams, nav nemaz tik slikti saņemt"bezmak­sas dzīvokļus, mitināties šajās gaišajās, vieglajās, viscaur izgaismotajās stikla ēkās, šķērsot ielas bez bailēm no smirdīgā tvanā ietītiem satiksmes briesmoņiem, elpot pašā pilsētas centrā neapgānītu gaisu un, pats galvenais, stai­gāt zem debesīm, no kurām nekad, it nekad nenolīs ra­dioaktīvs lietus.

Notrausu pie asiņainajām drēbēm pielipušās skujas, katram gadījumam iebāzu saplēstajā kabatā Kolorādo štata karti un devos meklēt strautu. Ciedru mežs ar val­dzinošo ēnu atkāpās, dodams vietu ar retu krūmāju ap­augušam klajam pustuksnesim. Saule jau cepināja pilnā sparā. Lai cik savādi, man nebija ne jausmas, kāds tagad gadalaiks, kādā gadā esmu iekļuvis. Mana atmiņa nemai­nīgi līdzinājās milzu zālei ar neskaitāmiem cieši aizslēg­tiem skapjiem. Nejauša doma vai asociācija acumirklī at­vēra vienu no tiem. Taču pārējie palika cieši aizdarīti. Man nebija pagātnes.

Ekrānam priekšā nostājās vareni ciedri. Biju nokājojis jau ap jūdzi, bet pērkonīgā balss man joprojām sekoja. Kāri ieklausījos jaunumos, neko daudz nesajēgdams. Pa­saule, kurā biju nokļuvis, šķita man līdz pēdējai pakāpei sarežģīta un nesaprotama. Un droši vien tā nebija nemaz tik vienkārša pat tiem, kas nepazina citas.

— Ekstrapaziņojums! — tālumā nogranda diktora balss. — Neatejiet no ekrāniem! Vakar bijušās Pirmās nacionā­lās bankas apakšzemes depozītu glabātavā Kredimortona galvenā kibernētiķa, žurnālistu, senatoru un kongresmeņu klātbūtnē notika Trīdenta Mortona personiskā seifa svi­nīgā atvēršanas ceremonija. Pagājušā laikmeta visleģen­dārākais cilvēks Trīdents Mortons būtu bijis šā laikmeta visuvarenākais, ja atrastos starp dzīvajiem. Kā tagad at­klājies, viņš pirms savas mīklainās nozušanas atstājis norādījumu atvērt viņa depozītu tieši pēc piecdesmit gadiem. Seifā bija nevis gaidītais testaments, bet div­desmit pirmā gadsimta lielākā sensācija! Trīdents Mor­tons bija pirmais anabiozē iegūlies cilvēks! Savam pus­gadsimta miegam viņš izraudzījies vientulīgu vietu tuk­snešainā Kolorādo plakankalnē. Gadījumā, ja viņš pats neatgrieztos seifa atvēršanai izraudzītajā dienā, Trīdents Mortons lūdzis pēctečus sameklēt viņu un atdzīvināt. Tū­līt tika izsūtīta ekspedīcija, kurā piedalījās redzamākie biokibernētiķi. Viņi ieradās par vēlu .. .