Kā nākamā jautājumu sarakstā greznojās «Siena». Tā šķita man tik mistiska, manam mežoņa prātam nesagremojama, ka pat nemēģināju to apjēgt. Bet viens man jau tagad bija skaidrs — Siena varbūt nodrošinājusi vispārēju uzplaukumu, toties nebija pasargājusi no viltus un meliem. Man nebija ne jausmas, kurš no Mortoniem un par kādiem nopelniem ticis prezidenta godā. Kādos radnieciskos sakaros esmu ar viņa bērniem, Tristanu un Izoldu, vēl mazāk apjautu. Toties man bija izprotams, kadi cēloņi pamudinājuši viņus un pārējos mantiniekus izsludināt mani par zemestrīcē bojā gājušu. Manam laikmetam piederīgais Bolduīns Mortons rīkojās aptuveni tāpat.
Pie kā varēju apelēt? Kādus pierādījumus varēju uzrādīt? Anabiozes ierīci? Tā, nav šaubu, sabumbota — lieli meli prot nodrošināt sev ticamas dekorācijas. Personības apliecību nebiju iegādājies: tajā — agrākajā dzīvē miljoni pazina Trīdentu Mortonu pēc izskata. Bet tagad? Nav izslēgts, ka šajā pusgadsimtā nav palicis starp dzīvajiem neviens, kurš pazītu mani personiski un spētu apliecināt, ka neesmu viltvārdis.
Pēdējā doma atnesa pat zināmu atvieglojumu. Izmisīga situācija tikko no kapa pieceltajam, bet varbūt tieši tā varbūtība, pēc kuras zemapziņā esmu allaž alcis. Pazust starp septiņiem miljardiem, būt tāds pats cilvēks kā visi, uzsākt dzīvi no gala — bez jebkādām privilēģijām.
Mani mocīja slāpes. Pāmetis ēnu, devos ceļā, tālāk prom no pērkondimdošās balss. Dievs ar viņu, ar visu to fantastisko mantību! Ar visādiem telemortoniem, kredi- mortoniem, biomortoniem! Atrast strautu šķita patlaban daudz svarīgāk.
Pēkšņi apstājos. Varbūt biju tomēr netaisnīgs pret jauna jiem laikiem. Redzams, tie nemaz nav tik ļauni, ja spēj nodrošināt visiem bezmaksas uzturu un pajumti. Varbūt leģenda par manu bojā eju nemaz nav izgudrota kaut kādu tur mantinieku interesēs? Varbūt uz stabilitātes un saprātīgas bilances pamatiem celtā valsts vienkārši bīstas no senākā Trīdenta Mortona? Neprātis, no kura viss kas sagaidāms. Ne jau velti kādreiz mani tā šausmināja neierobežota vara. Pašlaik, ja ticu diktoram, es būtu visvarenākais cilvēks. Vai daudz vajadzīgs tādam, lai pat ne ļaunu prātu, bet vienkārši, lāgā neizprotot smalkum smalko noskaņoto mehānismu, pielīdzinātos zilonim porcelāna veikalā?
Strautu atradu. Un līdz ar to pirmo man ceļā patrāpījušos pēcteci. Jauns puisis spīdīgā sintētiskā kombinezonā lietišķi vilka laukā no dīvainas caurspīdīgas mugursomas dažādus gardumus, bet uz pannas, kas ne ar ko neatšķīrās no mana laika pannām, jau kairinoši cepās kartupeļi. Manām slāpēm pievienojās tikpat nepanesama ēstgriba.
Viņš pacēla galvu un, izlaidis no pirkstiem paciņu zelta iesaiņojumā, atkāpās dažus soļus. Mani pašu viņš vēl neredzēja, tikai atspulgu strautā, bet ar to pilnīgi pietika. Saskrambājies, asinīm notašķīts, saplēstās divdesmitā gadsimta drēbēs — droši vien rādījos viņam spokam līdzīgs.
— Pārdodiet man produktus! — piesmacis sacīju.
— Kas tu tāds esi? — Viņa redzokļi iepletās — bez šaubām, apjukumu radīja ne tikai mans laikmeta vaibstiem neatbilstošais saplosītais izskats, bet arī kaut kas neaptverami svešķermenisks.
Vēlāk sapratu, ka vismazāk viņš brīnījās par manu uzvalku — ļaudis nereti ģērbās pēc pagājušā gadsimta modes, lai kaut vai tādējādi atšķirtos no citiem.
— Es samaksāšu! — aši sacīju, nedodams viņam laika izprast šo svešķermenību. Lai no kādiem motīviem vadījušies mani mantinieki vai valsts, sagudrodami manu nāvi, apgāzt šo leģendu nedrīkstēju savas drošības dēļ. Ticēju šīs mīklainās pasaules prātīgumam, bet pārāk neuzticējos tās humānismam.
— Ar ko? — viņš pavīpsnāja, izbērdams paciņas saturu uz pannas. Man par laimi vēlēšanās izzobot līdzcilvēku uz īsu brīdi atbīdīja sānis pārējo.
Dzīros vilkt no kabatas banknošu sainīti, bet zibenīgi noslēpu atpakaļ. No viņa skatiena nopratu — nauda, vismaz papīrnauda piederēja pagājībai. Bet, ja vēl pastāvēja tāds jēdziens kā bagātība, tad, acīm redzot, eksistēja vēl arī tās galvenais atribūts — čeku blankās. Protams, tik loģiski šai mirklī neprātoju. Biju pārāk uzbudināts, gan sa- tikdams pirmo divdesmit pirmā gadsimta pārstāvi, gan baidīdamies nodot sevi, gan kaudamies ar mežonīgo vēlēšanos ātrāk mesties virsū pannas saturam. Bet vispirms kāri pa- dzēros, ar abām plaukstām sasmēlis vēso, tīro ūdeni.
— Rau, te būs simts dolāru par visu tavu krājumu! — mikliem pirkstiem izvilku čeku grāmatiņu un pildspalvu.
— Dolāru? — viņš nosēca, kāpdamies atpakaļ. Panna apgāzās, kartupeļi un gaļas plāceņi izbira smiltīs.
Nezinu, kurš no mums vairāk nobijās -— es vai viņš, kas nenolaida izbolītās acis no manas čeku grāmatiņas.
— Čeks simts dolāriem? — viņš drebošā balsī atkārtoja.
Šis teikums viņa mutē skanēja kā citāts no sen aizmirstas grāmatas. — No kādas pasaules tu esi ieradies? Jebšu vai tu esi tas pats Mortons, ko nobeigusi zemestrīce?
Sapratu, ka man nav kur sprukt. Tāpēc pat nemēģināju. Uzklupu kartupeļiem un gaļas plāceņiem, apriju tos gandrīz vai ar visām smiltīm, un, ja gudroju kādu izskaidrojumu, tad vienīgi savai nepieklājīgai ēdelībai.
— Piecdesmit gados var izbadoties! — paziņoju ar pilnu muti.
Viņš nedzirdēja — ieklausījās telediktora tālajā balsī. Es uztvēru tikai pēdējo frāzi:
— … uzbrukums banku operāciju muzejam Kolorādo- sitijā, kur nolaupīti zelta stieņi septiņu kilogramu kop- svarā. Trīs aplaupīšanas līdzdalībnieki apcietināti, pārējiem izdevies aizbēgt tuksnesī…
— Tad redz, kas tu tāds esi! — nikni sabradājis ēdiena atliekas, puisis paķēra tukšo pannu. — Nolādētais kla- nietis! Visu mūžu esmu ienīdis jūsu bandu! Tieši jūsu dēļ dodos uz bionamu! — viņš atvēzējās, grasīdamies triekt pannu pret manu galvu.