pēc tēva nāves, iztērēt savus miljonus antīka superkuģa sameklēšanai un izcelšanai. Pie šīs brīnumgaleras airiem bija piekalti tūkstoš pieci simti vergu. Ceļotāji varēja lietot pirtis, vingrošanas zāles, milzīgu bibliotēku, dīķus ar retām zivīm, Venēras templi un Arhimeda personiskā uzraudzībā būvētos zirgu staļļus. Aristotelis, ja vien viņam rastos tāds untums, varētu sev atļauties nolīgt kaut kādu Einšteinu ne tikai būvmeistaros, bet staļļu uzraugos, tāpat piesēdināt pie airiem piecpadsmit tūkstošus vergu. Bet, būdams gudrprātis, viņš cienīja retus mākslas darbus augstāk par dzīviem sērijveida robotiem-
Taču es, kas neticēja vairs nekam, pat mākslai, pagriezu izcilajām gleznām un skulptūrām dibenu, lai aci pret aci, kā jau līdzīgiem pienākas, sastaptos ar martīni glāzi. Martīni kungs, vai tad mēs neatgādinām viens otru? Abi kādam sniedzam īslaicīgu baudu, kurai seko pretīgas paģiras, un pa šo laiku dzīve iztukšo mūs sausus, un pēc mums paliek tikai olīvas kauliņš ar svešu zobu pēdām. Uz tavu veselību, martīni kungs! Uz veselību — un vieglas smiltis!
Pamodos savā kajītē, kad mēs jau pietauvojāmies Aristoteļa personiskajā ostā. Neskaidri atminējos, it kā būtu aizmidzis, pieslējis galvu pie marmora ceļgaliem, it kā mani pēcāk būtu piecēluši un saudzīgi nesuši kā svētu šķirstu ar Jehovas dāvinātajiem baušļu galdiņiem, izģērbuši, ietinuši segā, ieslēguši ventilatoru un aizgājuši uz pirkstgaliem. Atcerējos arī orķestri. Nevarēja taču tāds smalks skaistuma cienītājs kā Aristotelis laupīt savam vie- sim šo baudu. No mirkļa, kad iegāju bārā, līdz mirklim, kad mani no turienes iznesa, aiz sienas spēlēja Bahu. Spēlēja lieliski. Spēlēja pie saviem lociņiem un taustiņiem piekalti neredzami vergi.
Aristotelis sagaidīja mani pie pusdienu galda.
— Piedod, ka neaizbraucu uz tava tēva bērēm, — viņš izskaloja muti ar vīnu, kura vecumu un cenu varēja nojaust pēc tā vien, ka to pasniedza pats mājzinis. — Ar to izdarīju viņam lielu pakalpojumu. Viņš necieta ceremonijas. Tātad tā arī sadedzināja, bet ar pīšļiem apmēsloja laukus, kā viņš to vēlējies?
Paskatījos uz viņu. Nāves jūras alās atrasts senlaiku vīstoklis, gabalu gabalos sagriezts, pēc tam nemākulīgi atkal salīmēts, tā ka viens lēveris nokarājas pāri otram.
Aristotelis bija pārāk gudrs, lai tērētu savu naudu-masieriem un brīnumhormoniem. Viņš deva priekšroku čeku kosmētikai.
— Ne gluži. Mefistofelis sacīja, ka pie visas bijības pret tēva personiskajiem untumiem tas būtu necienīgi pret viņa lielo mūža darbu. Tēvs tagad rotājas aiz galveno direktoru muguras. Sienā izcirta īpašu nišu . ..
— Bet urna droši vien no tīra zelta? — Aristotelis pasmīkņāja.
— No platīna. Baumo, ka pelnu pa šiem mēnešiem kļuvis ievērojami mazāk. Lpgu tīrītāji uzskata tos par lielisku mazgājamo līdzekli. _
— Labi vien, ka izstāstīji man, — Aristotelis delikāti izspļāva vīnu sulaiņa pasniegtajā metāla traukā. Viņš bija gardēdis, bet māga jau piederēja dakteriem. — Es . arī sapņoju par krematorijas uguni, bet lai ar mani berž jahtas klāju?! … Laipni pateicos!
Mēs paklusējām. Tad Aristotelis atkal atcerējās tēvu:
— Toreiz ar viņa starpniecību nopirku norakstītos «Li- berty» kuģus, likums taču paredzēja, ka tos nedrīkst pārdot ārzemniekiem. Kad mani apcietināja par to kā blēdi, tavs tēvs laikam pirmo reizi mūžā uzlika cepuri, lai apmeklētu valdības muļķus. Viņš pēc paša pieredzes zināja, ja iesēdinātu aiz restēm visus negožus, brīvībā paliktu vienīgi ubagi, — Aristotelis, paurbinājies ar sudraba nazīti milzu aprikozā, iemeta to metāla traukā. — Vai esi - kādreiz padomājis, kādā ceļā daži tūkstoši, kurus tavs tēvs saņēma mantojumā, pārvērtās neaptveramā naudas okeānā?
— Pat pārāk bieži, — vienā elpas vilcienā iztukšoju kausu. Māj zinis tikko manāmi saviebās. Bet man bija gluži vienalga, kā, ko un ar kuru dzert. Hipijs vai miljardieris, kafejnīcas saimnieka ar ļergu atšķaidīts viskijs vai vīns no Persepoles izrakumos atrastās amforas — kāda atšķirība? Aristotelis bija vismaz teicams un ne pārāk dumjš sarunu biedrs — zināja cenu pasaulei un sev līdzīgiem.
Pastāstīju viņam, kā reiz pašmocīgā patiesības meklējumu lēkmē palūdzu mūsu detektīvdienesta šefam noin- formēt mani, cik asaru pielipis Mortonu ienākumiem.
— Un izrādījās, ka nauda ir samērā tīra? — Aristotelis no jauna pasmīnēja. Smīnēja viņš diezgan reti. Varbūt
arī bieži, vienkārši nevarēja saprast, kas paslēpies lūpu krunkainajā pergamentā. — Cik tu piedāvāji šefam par pilnīgu patiesību?
Nosaucu summu.
— Tādā gadījumā vari būt drošs, ka viņš tagad turīgs cilvēks. No tava Mefistofeļa viņš saņēmis vismaz desmitkārt vairāk.
Mans Mefistofelis īstenībā saucas Noass Erkvuds. Vecs vīrs ar sārtiem vaigiem un lielisku sirmu komponista matu kupenu, kuram nepiemīt nekā mefistofeliska, vienīgi maģiskais ātrums, ar kādu viņš padarīja manu tēvu par mūslaiku alķīmijas nūjiņas īpašnieku. It kā garām ejot viņš iebāza to tēvam rokā, un kopš tā laika it viss, kam pieskaras nūjiņa, acumirklī pārvēršas dzelzceļos, naftas atradnēs, zemes īpašumos, bankās, spēļu namos un tūkstoš firmās, kas ražo visu — sākot ar karnevāla maskām, beidzot ar prezidenta runām. Kamēr biju zēns, šim ģēnijam bija tēva galvenā padomnieka pieticīgais tituls. Bet, kad pieaugu, krustcelēs, kas ved gan pie laba un ļauna, gan pie atsacīšanās un uzkrāšanas, gan pie atmiekšķētas apātijas un nesaudzīga sitiena, manā priekšā nostājās viņš — gudrais un mēreni viltīgais Mefistofelis. Nostājās, lai vestu mani pretī vienkāršiem mirstīgiem nepieejamām augstienēm. Kā viņš ņēmās ar mani, kā nopūlējās, pa lāsītei ieliedams manī no savas pasaules uzskata indes! Es gandrīz vai devos viņam nopakaļ, bet pēcāk man kļuva nelabi, un nu jau desmit gadus kā bezspēcīga skaida mētājos pa grēku plūdiem, kur no ūdens izslienas Mor- tonu uzņēmumu nebeidzamie Ararati. Tūristu birojs, kas aprūpēja manu ceļojumu, piederēja man (ar fiktīvas firmas palīdzību). Lidmašīna, kas nogādāja mani pāri okeānam, piederēja man (ar citas fiktīvas firmas palīdzību). Viesnīca, kurā uzturējos svešumā, bieži vien arīdzan piederēja man (ar fiktīvas firmas palīdzību). Bankas, kur izņēmu naudu, piederēja man. Produkti, kurus ēdu, piederēja man. Un ļoti iespējams, riebīgais viskijs, ar kuru mani cienāja kafejnīcas saimnieks, ari bija mana paša ražojums. Bet līdz ar to man nepiederēja itin nekas. Juridiski Mortona impērijai nebija nekā kopēja ne ar preču, ne,ar naudas ražošanu. Tas bija «Holding Company» — firmu, kuru pienākumos ietilpa vienīgi citu firmu uzrau- dība, — ar lielu māku sapīts tīmeklis. Un bez tanī platīna urna nebija vienīgā atkāpšanās no tēva pirmsnāves gribas, Man šķiet, tēvam ar viņa necilvēcisko nicināšanu pret naudu būtu patīkamāk ieraudzīt no viņpasaules, _kā apmētāju zem mana loga sastājušos garāmgājējus ar tūkstoš dolāru banknošu žūkšņiem. Bet Mefistofelis arī te panāca savu. Zinādams, ka tēvam drīz jāmirst, Mefistofelis veikli iemānīja man kādu blondīni, aizsūtīja ar viņu izpriecas braucienā, bet pats tikmēr izspieda no tēva kopā ar nāves nopūtu testamenta papildinājumu. Saskaņā ar to man līdz četrdesmit gadiem bija tiesības izlietot vienīgi ienākumus no kapitāla, pie tam visai aprobežotā apjomā. Citi dumpinieki kļūst par kārtīgiem ritentiņiem jau pēc trīsdesmit mūža gadiem. Manu ienaida lādiņu viņš, acīm redzot, novērtēja mazliet augstāk.