— Nav tiesa! — saucu katram gadījumam, brīnīdamies, kas tie klanieši tādi ir.
— Tu melo, izdzimteni! … Nu, ir jau labi, — viņš iemeta pannu strautā. — Būtu tu man patrāpījies mēnesi agrāk, es tevi nožmiegtu plikām rokām. Tagad tam visam vairs nav nozīmes … — viņš jau runājās vairāk pats ar sevi. — Pēdējo reizi izceļojos svaigā gaisā, pēdējo reizi redzēju kokus un kalnus, pēdējo reizi pats sev sagatavoju ēdienu… Vai tad citādi tu būtu mani sastapis tādā vietā? … Bet pēc stundas būšu jau bionamā! … Vācies prom, iekāms neesmu tev visas ribas pārlauzis!
Droši vien sekotu viņa padomam, ja mani neatturētu nikni čuksti:
— Tā kā tā tālu neaiziesi! No tuvākā teleinforma paziņošu policijai!
Tikt noturētam par kādu tur klanieti un izdotam policijai — tā man vēl trūka. Agrākais Trīdents Mortons butu tādā situācijā zaudējis galvu. Bet manī viss bija mainījies — gan fiziskie spēki, gan garīgās dotības. Reaģedams ar ātrumu, kas manī pašā viesa apbrīnu, skubā sadomaju puslīdz ticamu izskaidrojumu. Acumirklī pārvērtos ekspedīcijas dalībniekā, kurš, no pārējiem noklīdis, apmaldījies tuksnesī, bet aizvēsturiskā nauda un čeku grāmatiņa — arheoloģisks atradums zemestrīces iznīcinātās anabiozes ierīces vietā.
Viņš man īsti neticēja, un tad, lūkodamies pēc pārliecinošāka pierādījuma, es atminējos briljanta gredzenu. Helikopterā nejauši sataustīju to kabatā, nekādi nevarēdams izprast, kā tas tur gadījies.
— Skat, ko vēl atradu izrakumos! — izņēmu gredzenu. Slīpētas šķautnes iedegās saulē, dziļumā iemirgojās mainīga uguntiņa.
— Kas tas par akmeni? — puisis neuzticīgi pagrozīja gredzenu pirkstos. — Šķiet caurspīdīgs, bet iekšā tā kā sārts, tā kā zils.
Briljanti nozīmēja viņam tādu pašu brīnumu kā man banku operāciju muzejs. Taču, kad pateicu, kā to sauc, viņu pārņēma satraukums — ne mazāks kā mani, par ēšanu domājot.
— Tūdaļ pārbaudīsim! — pārmetis mugursomu pār plecu, viņš ienira krūmājā.
Gredzens palika viņam rokā. Būtu varējis izsist to ar vienu vienīgu belzienu, bet ar otru aizlingot viņu garšļaukus — manī bija sakrājies tāds spēks, ka tiktu galā ar ikvienu, izņemot varbūt boksa čempionu. Tomēr nedarīju to. Vispār vairs nedomāju par gredzenu, domāju tikai par uzrakstu iekšpusē, ko tikko biju pamanījis.
Torai — Trīds. Torai — Trīds. Torai — Trīds.
Gandrīz vai sajutu savās smadzenēs noklikšķam seifa disku, vajadzīgo kombināciju uzgriežot. Durvis atvāzās ar metālisku grandoņu, man pretī brāzmoja atceres. Tora! Vesela valstība, kurā ietilpa gan pirmā tuvība ar sievieti, gan tā visupēdējā pirms Toras uzstāšanās Telemortona pirmajā pārraidē, gan daudzu sieviešu rokas, kurām biju pieskāries — kaisli, vienaldzīgi, derdzīgi, gan Toras garais rādītāja pirksts ar tumšsarkano tunikai pieskaņoto nagu un saderināšanās gredzenu ar pulkstenīti.
Tas patiesībā piederēja man, mēs vienkārši apmainījāmies neilgi pirms uzstāšanās, jo viņas pulkstenis bija apstājies. Viņējais bija ar briljantiem, agrāk tas atradies Monako princeses, bet pirms tam krievu lielkņazienes īpašumā. Tora piedēvēja izdaudzinātajam akmenim laimes nesēja spējas, tādēļ man vajadzēja uzmaukt to pārraides laikā. Vēlāk viņu nošāva, gredzens palika pie manis un kopā ar hipnomiega aparātu devās piecdesmit gadus ilgā ceļojumā.
Mēs izgājām uz betonētas šosejas. Pie apvāršņa, klinšu un varenu ciedru ielokā, pacēlās kāda ēka. Novērtēt no šejienes lielumu šķita pagrūti, varbūt tā rādījās tik prāva tāpēc, ka visapkārt neredzēja citas celtnes. Šosejas malā stāvēja bezlogains rotaļlietu namiņš. Iegājām. Ieraudzīju ekrānu un taustiņus zem tā. Nospiedis kādu taustiņu, mans pavadonis nepacietīgi pieprasīja:
— Atrodiet tuvāko juvelieri! Ātrāk, man nav laika!
— Tūlīt pameklēšu, — atbildēja bezkaislīga mehāniska balss.
Pēc maza brīža ekrāns ievizējās. Ieraudzīju juveliera darbnīcu un pusmūža vīrieti, kurš rūpīgi slīpēja ar smilšpapīru neparastu kaklarotu. Biju gatavs apzvērēt, ka tā no stikla. Manos laikos tādu nieciņu varēja iegādāties bērniem domātā veikalā.
— Ko vēlaties? — nepamezdams savu nodarbību, apvaicājās darbnīcas īpašnieks.
— Paslēpieties! — puisis, nostādamies man priekšā, pačukstēja. Atlēcu kaktā tieši laikā — juvelieris pacēla galvu, lai aplūkotu mana pavadoņa plaukstā guļošo gredzenu.
— Graviera darbs senlaicīgs, — viņš nolika malā lupu. — Pērnais vai aizpērnais gadsimts… astoņpadsmit karātu briljants, spriežot pēc dzidruma, Dienvidāfrikas, slīpēts Amsterdamā . .. Bet tas var arī būt teicams viltojums. Jāpārbauda ar spektrālās analīzes palīdzību.
— Vai citas iespējas nav? — mans pavadonis nemierīgi noburkšķēja.
— Izņemot laboratoriju? Nekādas. Dimanti griež stiklu — bet kur jūs tādu atradīsiet mūsdienās? Vienīgi muzejos un pie vislabākajiem juvelieriem.
«Savāda pasaule!» nodomāju pie sevis. «Pasaule, kas ar katru mirkli kļūst aizvien neapjēdzamāka. Banku muzejs, muzeju stikls! Tas vēl nekas.» Taču, pieminot Amsterdamu un Dienvidāfriku, juveliera balss skanēja ērmoti. Apmēram tādā tonī manos laikos runāja par Atlantīdu.
Pirmo reizi pa īstam iztēlojos, kā nokļūstu tuvākajā pilsētā — bez mazākām zināšanām šī laikmeta topogrāfijā, kādas parasti palīdz cilvēkam orientēties jebkurā apkārtnē. Jau pirmo soli sperot, būtu sevi pilnīgi nodevis.
Sākumā, iekāms neesmu puslīdz ticis skaidrībā, man noderētu necils, pakluss patvērums, kur mani barotu un pārāk neizprašņātu. Nācu pie pārliecības, ka laimīgs gadījums savedis mani kopā ar šo puisi. Viņš devās uz bionamu. Nosaukums skanēja sakritīgi ar Biomortonu, un nav šaubu — tam kāds sakars ar medicīnu. Sanatorija vai dziedinātava — tieši vispiemērotākā joma Trīdenta Mortona pirmajiem soļiem pa jaunās dzīves plāno ledu. Biju iedomājies, ka tā sagaidīs mani kā otru Jēzu Kristu, bet šī dzīve, ņemot palīgā kolosālu viltu, iedzen mani pagrīdē. Nu — sanatorija nav visļaunākā vieta dzīvam mironim.