Risināju domas trīskārt četrkārt ātrāk nekā sendienās. Lēmums tika pieņemts, pirms vēl juvelieris pabeidza pēdējo teikumu. Palikdams neredzams, ieliku pavadonim delnā savu pulksteni.
— Ciparnīca ar stiklu! īstenu stiklu, — darbnīcas īpašnieks noliecās pacelt aiz brīnumiem nokritušo stikla pērļu virkni. — Kur jūs tādu esat grābis?
— Tā nav jūsu darīšana! — mans pavadonis norūca. Ievēroju viņa apķērību. Ne brītiņu nevilcinādamies, viņš ieskrāpēja ar briljantu pulksteņa virsmu. — Tas nu gan!… Cik esmu jums parādā par konsultāciju! — viņš izvilka no kabatas metāla grāmatiņu ar burtiem «Kredi- mortons» un desmitskaitlīgu ciparu uz biezajiem vākiem. — Cik? Mudīgāk! — viņš skubinādams atkārtoja, grāmatiņu vaļā vērdams. Lapas bija no vissmalkākā metāliskā papīra, metāla vāka iekšpusē lodziņš, līdzīgs taksometra skaitītājam.
— Desmit kredītu, — nošļupstēja juvelieris, vēl aizvien neatguvies no brīnumiem. Viņa rokā parādījās tāda pati grāmatiņa ar tādu pašu desmitskaitlīgu ciparu uz vāka.
Mans pavadonis ieskrāpēja šo ciparu metāla loksnē ar vākam piestiprinātu adatu, bet lejā uzrakstīja desmitnieku. Tad paskatījās savā lodziņā. Pēc dažām sekundēm tajā redzamā summa samazinājās par desmit, bet summa juveliera lodziņā attiecīgi palielinājās.
Operācija aizņēma pusminūti un man, cita gadsimta cilvēkam, šķita kā ilustrācija burvju pasakai. Vēlāk uzzināju, ka aiz šīs burvības slēpjas tehnisks triks, būtībā ne pārāk sarežģīts divdesmit pirmā gadsimta līmenim. Jebkuram cilvēkam, no multimiljonāra līdz valsts pabalsta saņēmējam, bija savs personisks konts un čeku grāmatiņa ar elektronisku impulsu raidītāju, saistītu tiešā ceļā ar visaptverošu skaitļošanas sistēmu.
— Viss kārtībā! — juvelieris pusmehāniski nomurmināja, tikai tad apķērās: — Gredzens! Pārdodiet man gredzenu! Došu jums par to …
Bet mans pavadonis jau atvienojās — kā redzams, nevēlējās, lai es uzzinātu cenu.
Izgājām no teleinforma. Saule svilināja, vientuļā ēka pie apvāršņa stāvēja, ietinusies trīsošā gaismas plīvurā.
Puisis izteiksmīgi raidīja uz to pusi spļāvienu, tad pievērsās man:
— Runāsim atklāti! Iespējams, tu tiešām esi ekspedīcijas dalībnieks un kā tāds nozadzis gredzenu kopā ar senlaicīgo pulksteni, papīra naudu un aizvēsturisko kre- dītgrāmatiņu … Iespējams, nekā neesi zadzis un viss tas pieder tev pašam, — viņš ar zīmīgiem draudiem ielūkojās man acīs. — Ja atdosi man gredzenu, es tevi nenodošu — tas ir manās interesēs. Pretī dabūsi visu, kas man ir uz personiskā konta, — pietiekami, lai paslēptos no policijas. Bez tam saņemsi produktus ceļam un, galvenais, manu' kombinezonu. Pašreizējā izskatā tevi nekavējoties aizturēs. Manuprāt, tas ir godīgs veikals.
Pa savai vīzei viņš tiešām bija godīgs — sava laikmeta morāles ietvaros. Varēja taču nesamaksāt juvelierim par konsultāciju. No otras puses — bez sirdsapziņas pārmetumiem blēdījās. Visa viņa bagātība sastāvēja no trīsdesmit sešiem kredītiem — tieši šo summu bija uzrādījis lodziņš.
•— Līkop, ja pieliksi ceļazīmi uz bionamu.
Gandrīz vai pateicu «uz sanatoriju», bet laikā iekodu mēlē. Viņš jau tā zināja par mani daudz vairāk, nekā vēlams. Nebija nekādas vajadzības ļaut viņam pārliecināties, ka patiesi esmu cilvēks no pagātnes. Kā nekā mana versija par biokibernētiķi, kas apzadzis Mortona pēdējo atdusas vietu, neskan nemaz tik slikti. Katrā ziņā daudz patiesāk par patiesību. Un, kamēr viņam paliks kaut sīkākā šaubu ēna, viņš neuzdrošināsies nevienam stāstīt, ka savām acīm redzējis Trīdentu Mortonu, to pašu, kurš saskaņā ar oficiālo versiju miris 8. gadā pirms jaunās
ēras. Ne mirkli nevilcinādamies, viņš iedeva man ceļazīmi. To greznoja no šejienes saredzamā ēka.
«Tā nu gan ir veiksme!» nodomāju, pārskriedams ar acīm lakonisko tekstu: «Biomortons. Bionams Nr. 53. Harijs Filipo, Matu-Grosu štats, 1227. teritoriālā zona.» Ņemot talkā uzmanīgus jautājumus, man izdevās izdibināt, ka uzturēšanās laiks — trīs mēneši, personības apliecība nav jāuzrāda un, pats būtiskākais, grezna barošana.
— Kā cūku uz kaušanu, — puisis pasmīkņāja, uzvilk- dams mugurā manus lanckarus.
Palaidu viņa vārdus gar ausīm. Soļoju pa betonēto šoseju, juzdamies apbrīnojami viegli un brīvi bezsvara kombinezonā. Viņš lūkojās man nopakaļus, reiz pat kaut ko uzsauca, kā grasīdamies apstādināt. Bet pārdomājis aši' pagriezās un ienira krūmos.
3
Pēc dažām minūtēm biju viņu jau piemirsis. Brīnumainā celtne, drīzāk cietoksnis nekā dzīvojamā māja, auga augumā. Metāla bluķis, kurā pietiek vietas tūkstošiem cilvēku. Tāpat kā Telemortona tornim, logu nebija, tikai būvmateriāls cits — nevis sintētisks akmens, bet monolīts sakausējums. Varbūt gādāts par skaņu izolāciju?
Pēkšņi uz jumta ieraudzīju ložmetējus. Ložmetēji? Tikpat labi tos varētu uzskatīt par teleskopiem. Nolēmis reizi par visām reizēm nepiekarināt nezināmām parādībām pazīstamus apzīmējumus, ņēmos meklēt ieeju.
Vispārsteidzošākā vietā mūris pašķīrās, es nokļuvu vēsā, baltā hollā ar augstām baznīcvelvēm. Jauka meitene baltā kombinezonā, ar zelta burtiem «Biomortons» uz krūtīm klusu ciešot saņēma pretī manu ceļazīmi un tāpat klusējot aplika man ap labo locītavu sprādzi. Tai bija ciparnīca ar neskaitāmiem iedalījumiem, skaitļu vietā — burti.