Iespējams — pēc kredītgrāmatiņai līdzīga principa funkcionējošs aparātiņš asinsspiediena, pulsa, temperatūras un citu mediķiem tik vajadzīgo rādītāju reģistrēšanai. Apvaicāties neuzdrošinājos. Tikpat nepamatotas izrādījās manas bažas, ka meitene ņemsies izprašņāt mani.
— Harijs Filipo! — viņa sauca izplatījumā.
— Istaba 8643! — atsaucās no griestiem elektroniska balss.
— Pārlieciet bultiņu uz burtu «K»! — viņa aizrādīja. Pamanīdama manu apjukumu, izdarīja to pati un, neļaudama atjēgties, pastūma pretī durvīm. Apgriezos, lai apjautātos, kāpēc sanatorijā vajadzīgas bruņu durvis, bet bija jau par vēlu. Bruņu plātnes bez trokšņa sakļāvās.
Stāvēju garā, tukšā gaitenī un apstulbis raudzījos gaismas plankumā, kas bija izaudzis man pie kājām. Pārvērties bultā, tas tecēja pa priekšu, kā aicinādams mani sekot. Blisinādams acis uz šo jauno brīnumu, aizkājoju līdz liftam. Bulta iemetās durtiņu spraugā, durtiņas atvērās, un, tikko biju iekāpis liftā, tas jau joņoja augšup. Bulta atkal pārtapa nekustīgā gaismas plankumā pie manām kājām. Liftam apstājoties, plankums bultas izskatā izslīdēja ārā un, reizumis pakavēdamies kopā ar mani, reizumis paātrinādams gaitu, skrēja pa priekšu. Gaitenis likās tikpat tukšs kā lejā. Pēkšņi bulta sastinga un, viz- mojošā kamoliņā satinusies, ieslīdēja vienlaidus sienā. Taču tā vis nebija siena, bet durvis.
Pārkāpis pār slieksni, nokļuvu istabā, kādu varētu sev vēlēties jebkurš ērtību izlutināts cilvēks. Nepaguvu ne lāgā apskatīties, kad bulta jau parādīja man greznu vannas istabu un tualeti. Viss, nudien, gluži tāpat kā divdesmitā gadsimta pirmšķirīgā viesnīcā. Un tāds pats izziņu krājums uz galda. Uz labu laimi atšķīru to:
TOC \o "1-3" \h \z Kinozāle «Siena» — KS
Kinozāle «Telemortons» — KT
Kinozāle «Eross» — KE
Mīlestības zāle — MZ
Atrakciju zāle — AZ
Halucināciju zāle — HZ
Visi šie nosaukumi raibā riņķa dancī iztraucās caur manu galvu. Vairums to vēl prasīja atšifrējumu, bet viens jau šķita skaidrs — tie atbilda mana laika stingrajam sanatorijas režīmam vēl mazāk nekā Biomortona meitene parastai medicīnas māsai. Bet varēja taču pieņemt — divdesmit pirmā gadsimta medicīna beidzot nonākusi pie prātīgā slēdziena, ka vislabākās zāles — dzīvot pēc savas
patikas. Tiesa, daži tonusa kāpināšanai domātie prieki likās mazliet ekstravaganti. Taču biju jau pārliecinājies — spriest pēc nosaukumiem vien nedrīkst. Halucināciju zāle varēja izrādīties tas, ko manā laikā dēvēja «laterna ma- gica», vai arī telpa iluzionistu izrādēm.
Bet vispirms bija kārtīgi jāpaēd. Tagad, kad man vairs nedraudēja bads, alkainā dziņa aprīt smiltīs izbirušos gaļas plāceņus un kartupeļus likās man pašam māžīga. Tomēr arī šajā ziņā biju stipri mainījies. Dzīves apetīte iekļāva sevī itin visu. Agrākais Trīdents Mortons, kas bija uzskatījis ēšanu drīzāk par apgrūtinošu ierašu nekā baudu, būtu iesācis ar jaunās teritorijas izlūkošanu. Galu galā man bija te jāpavada veseli trīs mēneši. Bet jaunais Trīdents bezbēdīgi ieskatījās izziņu rādītājā. Atradu vairākus restorānus, ne mazāk bāru, katru apzīmēja attiecīgs divburtu šifrs. Bet ne sīkākā mājiena, kurā vietā un stāvā tie atrodas.
Izgāju gaitenī apvaicāties. Kaut kur tālumā pavīdēja daži cilvēku stāvi, bet tie uzturējās ārpus dzirdamības robežām. Gaismas plankums kā neziņā sastinga uz līnijas starp gaiteni un manu istabu.
Pavisam nejauši paskatījos uz savu sprādzi. Restorānam «Robots» rādītājā atbilda šifrs «RR». Tos pašus burtus viedēju starp citiem savā ciparnīcā. Ziņkārīgs kā bērns, kurš grib ātrāk atrast apstiprinājumu savam minējumam, pārbīdīju bultiņu. Tikko tā novirzījās no burta «K», gaismas pavadonis lēca uz priekšu. Tai pašā brīdī durvis man aiz muguras aizvērās, pilnīgi saplūzdamas ar sienu. Tikko ciparnīcas bultiņa pieskārās burtiem «RR», bultā pārveidojies kamoliņš metās uz priekšu. Šoreiz ceļojums pa namu — pilsētu izrādījās ilglaicīgāks un sarežģītāks. Gaiteņu labirints ar duci liftu pie katra pagrieziena, lejup, atkal augšup, beidzot stāvs, kur pirmo reizi uzdūros īstenām durvīm.
Šur tur sastapu ceļā ļaudis, lielāko tiesu jauniešus, kas tērpušies raibos kombinezonos, retumis vecmodīgās kleitās vai kostīmos. Tas, ka viņu bija samērā maz, neradīja manī izbrīnu — tik milzīgā ēkā viegli gan pazust, gan palikt neredzamam. Bet apmaldīties vēl jo vieglāk, bez pavadoņa vajadzētu stundām ilgi meklēt vajadzīgo vietu.
Neviens neievēroja mani. Kāds puisis, droši vien krietni dūšā, vilka man nezināmu dziesmu, kāds cits visu
klātbūtnē skūpstīja meiteni, no tuvākā lifta ar smiekliem un kliedzieniem izbira ļaužu bariņš.
— Vai aizkāpsiet uz «Sienu»? — skriedama garām, man uzsauca jauna sieviete ar zaļām acīm. — Kopš šodienas rāda no jauna! Nepalaidiet secen!
Atbildei kaut ko noburkšķēju. Mans pavadonis aizveda mani līdz durvīm ar gaismojošu uzrakstu restorāns «Robots». Tās momentā atslīdēja vaļā un ielaida mūs iekšā. Sākumā nodomāju, ka esmu nokļuvis uz jumta. Augsti pār galvu ziloja debesis, saule aizgūtnēm sildīja galdiņus. Piesēdos pie viena, elektroniskais sunītis paklausīgi apgūlās man pie kājām. Galdiņš bija no plastmasas, ar apmali, membrānai līdzīgu padziļinājumu malā un ārkārtīgi resnām metāla kājām ar riteņiem galā. Tīšām izvēlējos vietu patālāk no citiem un tagad iztālēm nopētīju viņus. Normālas, gremošanas procesa nodarbinātas būtnes. Arēji tās maz atšķīrās no maniem laikabiedriem, vienīgi ar lielāku vienmuļību drēbju piegriezumā un lielāku dažādību krāsās. Jau manos laikos daudzas modes dāmas deva priekšroku mākslīgiem matu toņiem. Tagad manīju visneparastākās atēnas. Un tomēr kombinezonos ģērbtos jauniešus varētu noturēt par strādniekiem rūpnīcas ēdnīcā, ja vien katram blakus neatrastos gaismas plankums.