Vīlies cilvēkos, ņēmos pētīt apkārtni. Pie vienas sienas te uzliesmoja, te nodzisa tie paši nosaukumi, ko tiku redzējis izziņu rādītājā, tiem blakām — attiecīgais šifrs un laika apzīmējums. Pa citu sienu skrēja man pilnīgi neizprotami vārdi. Retumis starp tiem pavīdēja ar noteiktu asociāciju saistīts vārds, kas izsauca atmiņā vai nu kādu ēdienu, vai arī veselu ēdienu karti. Bet vainīgs pie tā droši vien bija vienīgi mans izsalkums. Nācu šurp ar pārliecību — tikko apsēdīšos, tūdaļ pietecēs robots ar lo- cīklu rokai pārmestu sniegbaltu salveti un, zemu palocījies, apvaicāsies: «Ko kungs pasūtīs?» Bet no robota nebija ne vēsts. Tad es, gluži aizmirsis, ka neatrodos vis divdesmitā gadsimta restorānā, nepacietīgi bungoju pa galda virsmu. Nekas nenotika, ja atskaitu nasku skatienu, ko man veltīja vientulīgi kaktā ieslēpies pajauns gaišmatis. Pārējie nepievērsa man nekādu uzmanību. Biju jau atskārtis — te katrs dara, kas vien ienāk prātā. Teicams uzvedības likums sanatorijai. Varbūt tas tomēr skaitījās atpūtas nams? Varbūt vispār Tūkstoš prieku nams, līdzīgs Mortona paradīzēm veciem cilvēkiem, tikai pielāgots jauniešu vēlmēm?
Manas brokastis joprojām nerādījās — ne burvju, nedz visparastākā ceļā. Pat saule un debesis pār galvu vairs neiepriecināja. Paguvu ievērot, ka Zemes zilais jumts uzvedas pretēji visiem fizikas noteikumiem — atspoguļo gaismojošās sienas, kā* jau jebkuri pilnīgi caurspīdīgi griesti. Uzmetu pārmetošu skatienu savam pavadonim. Man šķita, ka tas saraujas vainas apziņā. Katrā ziņā palīdzēt man tikt pie maltītes viņš nespēja. Atlika vienīgi noskatīties, kā citi iegūst ēdienu šajā apburtajā pasaulē.
Netālu no manis apsēdās kāds pārītis. Kā komandai paklausot, abi pacēla galvu, pētīdami sienu pa labi. Tad sieviete, noliekusies pie padziļinājuma plastmasas virsmā, skaļi atkārtoja kādu duci pa sienu zibsnījošo vārdu. Nenogaidīdams iznākumu, pagriezu pārītim muguru un, uz labu laimi izvēlējies dažus nosaukumus, paziņoju savam galdiņam. Viņš izspēlēja ar mani ļaunu joku — sāpīgi atgrūdis virsmā atbalstīto elkoni, aizripoja uz saviem rite- nīšiem un pazuda sienā. Taču ilgi ērcēties man neiznāca. Jau pēc minūtes viņš no jauna parādījās un, veikli līkumodams starp tādiem pašiem par nedzīvām mēbelēm nomaskētiem kiberviesmīļiem, atnesa sen lolotās brokastis.
Notiesāt tās līdz galam neizdevās. Iztraucēja milzu burti, kas aizdegās agrāko sīko nosaukumu vietā.
UZMANĪBU! UZMANĪBU! UZMANĪBU! KINOZĀLE «SIENA» KS 12.00 PIRMĀ DEKASĒRIJA
Gandrīz visi restorāna apmeklētāji, pametuši neiztukšotos šķīvjus un neizdzertās glāzes, lēca kājās un, gandrīz vai sinhroni pārbīdījuši savu ciparnīcu bultiņas uz «KS», devās uz izeju. Viņus apdzīdamas, pa priekšu skrēja zaigojošās bultas. Masu psihoze aizrāva arī mani. Varbūt mīklainā pirmā dekasērija mazdrusku izgaismos jautājumu, kas sagādāja man vislielākās galvassāpes: kāpēc dzīvoju «Sienas Erā», nevis kādā tur «Loga Erā»? Taču atšķirībā no pārējiem aizkavējos, lai pateiktu savam galdiņam «paldies». •
— Būtu labāk iedevis dzeramnaudu! — četrkājainais oficiants atsaucās nekaunīgā balsī.
Apmulsu. Tas atgādināja kaut ko pazīstamu. Laionela Mara ieprojektēto kontroles robotu televīzijas tornī, tipisku viņa priekšstatam par anglosakšu humoru. Atminējos, kā Telemortona meitene liedzās vienlaicīgi ielaist mani un Toru ripojošajā gaitenī un kā no griestiem atskanēja rupjš apsauciens: «Ielaist, zoss!» Laikam Laionels jau sen vairs neatrodas starp dzīvajiem — tādi raksturi, kuru mūžs virzīts vienīgi negauso alku ašākai piepildīšanai, ātri vien sadedzina sevi. Savu lāstu piramīdu viņš tā arī nav uzcēlis. Pagaidām neizjutu pārliecīgas simpātijas pret Valsts sekretāra daudzināto Stabilo Sistēmu, iespējams, tādēļ, ka tā salīdzinājumā ar mana laikmeta aritmētiku drīzāk atgādināja augstāko matemātiku. Bet, lai vai kā, pasaule tomēr nebija kļuvusi par tiem nežēlīgajiem gigantiskajiem džungļiem, kādos to gribēja pārveidot Laionels.
Kad izgāju, labējā sienā joprojām plosījās neona ugunsgrēks, aicinādams apmeklēt kinozāli «Siena». Bet restorāna zālē bija palicis viens vienīgs apmeklētājs — gaišmatis, kurš tik savādi noskatījās uz mani, kad bungoju pa galda virsmu. Viņš sēdēja attālā kaktā ar muguru pret mani un smējās. Par mani, vai?
Uz filmu mazliet noseboju. Titri jau beidzās. Uz ekrāna ieraudzīju viesību zāli Baltā nama austrumu spārnā.
Svinīgā pozā kā kareivji parādē stāvēja dažāda vecuma vīrieši un sievietes ar vienādām inteliģentām, gribasspēka apzīmogotām sejām. Svinīgs klusums. To nomainīja diktora svinīgā balss: — Vecās laika skaitīšanas pēdējā gadā, grūtajā stundā, kad kuru katru brīdi, varējām sagaidīt atomtriecienu, Savienoto Valstu prezidents uzaicināja visvīrišķīgākos- un visuzticamākos slepenos aģentus. Tiem bija jādodas uz dažādām zemēm, lai kara izcelšanās gadījumā ziņotu, kas tur noticis. Šī filma veidota no dokumentāliem ziņojumu kadriem, kurus viņi līdz pēdējai minūtei raidījuši pa graviteleonu. Viņu bija apaļš simts — piecdesmit vīrieši un piecdesmit sievietes, kas gājuši bojā kaujas postenī Jaunās Eras pirmajās dienās … Tūlīt prezidents sniegs viņiem roķu ardievām, un nekad vairs tie neredzēs ne viņu, ne Balto namu, ne Vašingtonu, ne Ameriku. •
Prezidents lēnām nāca klāt. Līdz šim tiku viņu redzējis vienīgi no mugurpuses. Tagad viņš pagriezās. Filma bija stereoskopiska, tehniskā ziņā daudz pārāka par primitīvo līmeni, ar kuru tā lepojās mans gadsimts. Cilvēki it kā nāca ārā no ekrāna ietvariem, cieši pietuvojās ikvienam skatītājam. Prezidents virzījās man tieši klāt, ieraudzīju seju ar skaudrajām svēdrām un dzēlīgajām pelēkajām acīm un neviļus skaļi iekliedzos. Tas bija mans brālēns Bolduīns Mortons! Viņš paspieda roku divām sievietēm un diviem vīriešiem, kas stāvēja pirmajā rindā. Viņiem izejot no Baltā nama zāles, uz ekrāna parādījās šo četru slepeno aģentu vārdi. Titriem sekoja uzraksts: «Siena, 1. dekasērija, 1. sērija.»