Filmas sākums šķita pagarlaicīgs. Detalizēti rādīja, kā viņi uzģērbj absolūti caurspīdīgus, drēbēm un augumam pilnīgi pieguļošos pretradiācijas uzvalkus, kā pārbauda izstarojumu necaurlaidīgus konteinerus ar ēdienu koncentrātiem un sintezētā ūdens kubikiem, kā viņus māca lietot elektronu ieročus un gravitelevīzijas mikrokameras.
Atkal diktors paskaidroja: aģentiem izdalītie simts gra- viteleoni bijuši vienīgie jebkad izgatavotie, jo kara pirmajā dienā gājusi bojā grupa zinātnieku, šī izgudrojuma autori, un kopā ar viņiem modulēto televīzijā izmantojamo graviviļņu noslēpums.
Pēc tam rādīja, kā speciālisti pārbauda atomu zemūdeni ar fantastiski vienkāršu elektronisku navigācijas ierīci. Kā iekrauj tās tilpnē raķetoplānu, domātu stratosfēras lidojumiem. Vēl viena atvadīšanās aina, četri slepenie aģenti iekāpj zemūdenē, lūka aizvākojas, pirmās sērijas beigas.
Otrā iesākas ar tipiski francisku ielas mizanscēnu Parīzes nomalē. Slepenie aģenti, ne ar ko neatšķirdamies no pārējiem cilvēkiem, laiski pastaigājas pa sakņu tirgu. Ļaudis spriež par karu, uzbudināti lasa avīzes, prāto, kas dos pirmo triecienu — Amerika, vai? Taču, neskatoties uz satrauktajām valodām un trauksmainajiem avīžu rakstiem, atmosfēra visumā diezgan miermīlīga.
Un tad … tad tālumā uzliesmoja milzīga pārspoža saule.
Kodolsprādzienam sekoja četras filmas sērijas ar visām zibenīgā atomkara šausmām. Slepeno aģentu ceļš stiepās pa sagrautām pilsētām, kur starp līķu kalniem mokpiinā nāvē mira apdegušie un redzi zaudējušie radioaktivitātes upuri. Tas viss tika rādīts ar naturālismu, salīdzinājumā ar kuru Telemortona bijušās pārraides izliktos nožēlojama pašdarbība.
Domāju, ka neizturēšu. Bet izturēju tāpat kā visi — piecas stundas no vietas, trīssimts minūtes, kurās demonstrēja pus Francijas bojā eju. Pēc tam nāca starpbrīdis — divdesmit minūtes.
Tepat, līdzās kinozālei, atradās dušas, tualetes telpas, automāti ar uzkožamiem un dzērieniem. Cilvēki alkaini metās tiem virsū, es arī. Diez vai izjutu izsalkumu vai slāpes, taču nule biju redzējis katastrofas pasaudzētus miljonus, kuriem jāizvēlas starp bada nāvi vai tādām pašām beigām, radioaktīvo barību un ūdeni lietojot. Tā nebija vis mākslinieciskā izdoma, tas bija dokuments, tik pārliecinošs, ka brīžiem tēlojās — katrs redzētais līķis ir mans paša līķis. Un grūti apjaušamais brīnums, ka es, pirmajā kara dienā nomirušais, joprojām dzīvoju, elpoju, varu ēst un dzert, nebīdamies briesmīgās atmaksas, piespieda mani aprīt niknā ēstgribā itin visu, ko piedāvāja automāti.
Skatītāji atkal apsēdās, neviena vieta nepalika tukša. Un sākās jauni piecstundīgi murgi — piecdesmit miljoni pamazām mira no apdeguma un apstaro juma sekām, no radioaktīvās barības, no masu epidēmijām. Reizēm parādīja slepenos aģentus, kuri, noslēpušies kādās drupās, ar tūkstoškārtīgu piesardzību atvēra savus koncentrātu konteinerus. Laikiem viņi klausījās radio, parasto radio, uzzinādami no pēdējo staciju pēdējiem ziņojumiem, ka puspasauli piemeklējis tas pats liktenis. Kad viņi nokļuva pie savas atomzemūdenes, Francijā maz kas vēl bija dzīvs.
Pēdējā sērija. Šaušalas beigušās. Zemūdenes teleekrānos dzidras jūras dzīles, radiācijas pagaidām neskartas dzīvas būtnes. Četri izlūki stāv centrālajā komandpunktā. Pēkšņi radars uztausta priekšā vienlaidus šķērsli. Elektroniskā navigatora pavēlei klausīdama, zemūdene mēģina apiet barjeru. Jūdze aiz jūdzes, jau simts, jau tūkstotis, automātiskais kursogrāfs jau izvilcis līniju no Antarktīdas līdz Ziemeļpolam, taču radara liecība nemainās.
Zemūdene uzpeld. Te, virspusē, pastāv tas pats neredzamais valnis. Vislēnākā gaitā viņi piepeld un redz: haizivs, nogūlusies uz muguras, atvāž rīkli nāvējošam lēcienam, metas uz priekšu, bumbai līdzīgi atlingo no neredzamā šķēršļa. Bet viņpus caurspīdīgā mūra joprojām draiskojas tās izraudzītais upuris. Un ne vien zivis, pat vilnis griežas atpakaļ, saskāries ar Sienu.
Divi aģenti raķetoplānā paceļas stratosfērā. Piecdesmit- tūkstoš pēdu augstumā radars atkal pieteic nepārtrauktu barjeru. Viņi nolaižas, jau nojauzdami neizbēgamo bojā eju kopā ar to cilvēces pusi, kas palikusi viņpus burvju bruņām. Tuvodamies okeāna virsmai, viņi ierauga aiz caurspīdīgās sienas milzu gaisa laineri. Teleskopiskais tālskatis rāda pasažierus spilgti apgaismotā iluminatorā. Tie dejo.
— Ta deļ ir vērts mirt! — majors Edvards Veltons saka savai pavadonei.
— Esiet laimīgi! — mādama izzūdošajam lainerim, caur asarām izdveš kapteine Mardžita O'Braieha.
Noslēguma kadrs. Viņi nolēmuši mirt uzreiz, nenogaidot lēno nāvi, kas apklājusi ar savu līķautu četrus kontinentus. Atomzemūdene nolaižas Atlantijas okeāna dibenā. Paklausīdami elektroniskai komandai, atveras kingstoni, ūdens applūdina dzīvojamo sekciju, ceļas arvien augstāk. Līdz kaklam ūdenī — visi četri dzied nacionālo himnu. Viens no viņiem pēdējā piepūlē izbāž virs ūdens roku ar graviteleonu, tad ekrānu apņem tumsa. Svinīgs klusums. Un zelta titri melnajā ekrānā:
«Telemortons rādīja dokumentālo filmu «Siena». Otrajā dekasērijā jūs redzēsiet Karla Bahmana un Sibillas Baio- nas Ekvatoriālajā Āfrikā uzņemtos kadrus.»