4
Ilgi nevarēju izkustēties no vietas. Beidzot grīļīgi aizvilkos līdz durvīm. Platajā, ielai līdzīgajā gaitenī mudžēja ļaužu drūzma. Tāpat kā mani, viņus, bez šaubām, plosīja viena vienīga vēlēšanās — žiglāk nokļūt savā istabā, iekrist gultā … un gulēt, gulēt! Gulēt tik ilgi, līdz organisms pārvarēs līķu indi, ko desmit stundas no vietas iesūkusi katra nervu šūna, novadīdama to tālāk — asinsvados, sirdī, plaušās.
Nespēju lūkoties uz dzīviem cilvēkiem. Tie man šķita rēgi, gari, viņpasaules iemītnieki, Francijā palikušo miroņu dubultnieki.
Galvenā straume virzījās uz liftiem. Sākumā pievienojos tai. Pūlī pavīdēja sieviete ar rudiem matiem. Tora! Šis vārds atkal atsita vaļā vienu no atmiņas glabātavām, no tās juku jukām vēlās ārā atceres — pirmā iepazīšanās «VValldorf-Astoria» viesnīcā, otrā satikšanās Brodvejā, trešā, kad Mefistofelis iepazīstināja mani ar Toru, nākamo Telemortona zvaigzni. Sarkanmatainā sieviete, kas pavīdēja un pazuda, kamēr mīņājos pie lifta, bija ļoti līdzīga. Bet es nekā neizjutu, viņu redzot, nekā, vienīgi šausmas.
Man šķita, ka ikvienā pretimnācējā pazīstu sen miruša drauga vaibstus. Ko citu varētu gaidīt pēc tādas filmas? Nemaz nebrīnītos, ja pa durvīm ar gaismojošu uzrakstu «Restorāns-kabarejs» iznāktu Laionels Mars zeltaini lāsmainā kombinezonā vai Mefistofelis, vai mans nelaiķa tēvs. Pēc tādas filmas tas liktos gluži dabiski.
Atģidos tikai pēc brīža. Šo cilvēku oriģināli senis gulēja kapsētā, visapkārt bija bionama iemītnieki, kuriem noskatītie kadri nozīmēja vienīgi lieku atgādinājumu, ka, pateicoties Sienai, viņi vēl dzīvi.
Gulēt? Man bija bail. Miegs sniedz atpūtu no dienas pārdzīvojumiem, taču sapņi tos atkārto, reizēm tūkstoškārtīgi pavairodami. Un bez tam miegā laiks nav pakļauts stundeņa mehānismam. Izbaudīt vispasaules iznīcināšanas - agoniju piecu minūšu koncentrācijā, mosties no sava mežonīgā kliedziena, redzēt uz grīdas, gultai blakus, elektronisko gaismas plankumiņu, nomierināties, aizmigt no jauna — un atkal, atkal, atkal tie paši sapņi, tas pats necilvēciskais izmisums, tas pats ārprāta kliedziens? Nē, tas bija pāri maniem spēkiem.
Manu tagadējo laikabiedru rīcībā bija trīsdesmit trīs gadi, lai aprastu gan ar Sienu, gan ar to, kas noticis viņpus. Turpretī es jutos pilnīgi neaizsargāts. Līdz mili- rentgeniem sarukusi radiācija, globālais laiks, svētdienīgi tērptie cilvēki Jaunajā Vašingtonā — kā gan man spētu rasties kaut mazākā jausma, kāda cena samaksāta par šo labesamību?!
Nē, vienalga, kur, tikai ne atpakaļ savā istabā, tās žņaudzošajās četrās sienās, kur palikšu divatā ar ērto gultu un pastardienas rēgiem …
Pastarā diena? Pūlējos atcerēties attiecīgo vietu. Bībeli pēdējo reizi turēju rokā bērnībā — un nekad vairāk. Manuprāt, tā sniedza reti trāpīgu cilvēku raksturojumu. Un ilustrācijai — zemiskums, nelietība, nodevība. Cilvēks apmānīja cilvēku, sevi pašu, dievu. Dievs atmaksāja ar to pašu, viltnieki krāpa cits citu, un, kad atnāca Kristus, lai izpirktu viņu vainu un piedāvātu patiesību Radītāja sankcionēto melu vietā, viņu par to bez vilcināšanās piesita krustā.
Tā kā toreiz vēl nebija televizoru ar 21. kanālu, tautai vajadzēja nostaigāt daudzas jūdzes zem svelmainajām bībeliskajām debesīm — nedrīkstēja taču palaist garām tādu vienreizēju skatu! Zvērinātie entuziasti par piemiņu droši vien stiepa mājās krusta naglas, bet svinību dienās izņēma tās no sudrabkaltām lādēm, lai nodotos tīkamām atmiņām. «Vai atceries, kā viņš vaidēja, kad iesita otro naglu?» pēc daudziem gadiem viens skatītājs atgādināja līdzskatītājam. «Kāds naturālisms! Vienkārši satriecoši! Malacis Jēzus Kristus! No viņa būtu iznācis dižs aktieris!»
Tas arī viss, ko tiku smēlis no bībeles. Reliģija — sevišķi kristīgā — no bērnu kājas nozīmēja man morāles etalonu, vienlīdz parocīgu Svētās inkvizīcijas tribunāla tiesnesim un Dzīvnieku aizsardzības biedrības priekšsēdim …
Bet viena vieta bībelē mani jau toreiz pārsteidza … Joprojām stāvēju pie lifta, man garām viļņoja daudzkrāsaini kombinezoni, aizmugurē dega atrakciju zāļu raibie gaismas uzraksti, bet es tielīgi mēģināju atcerēties šo vietu… Un atvāzīsies debess un zemes klēpis, un izspļaus zeme savus miroņus … Uz to pusi apmēram … Apokalipse … Praviešiem diemžēl trūka dotības izgudrot griezīgus, viegli atminamus, pārliecinošus nosaukumus. Cita lieta — «Siena. Telemortona dokumentālā filma. Pirmā dekasērija.»
Apsviedos apkārt un, smagi elpojošo, satraukto cilvēku iespīlēts, devos pretī izpriecu telpu kārdinošajiem uzrakstiem. Nedomāju, ka mani līdzāsgājēji sevišķi kāroja noapaļot filmu ar miesiskām baudām. Vienkārši vēlējās pēc iespējas ātrāk noskalot, vienalga, ar ko nāvīgo kodoltermisko garšu. Gluži tāpat kā es.
«Halucināciju zāle» izrādījās tumša telpa, tik tumša, ka nekādi nevarēju noģist tās izmēru. Paklupu pret kaut ko, nokritu, sajutu zem sevis pūkainu paklāju, bet blakām miegainu gulētāju. Vīrietis vai sieviete — to tumsā nevarēju saprast. Kaut kas līdzīgs nopūtām vai arī nesakarīgām frāzēm atšalkoja no tumsas, bet starpbrīžos tikpat nesakarīgi smiekli. Jau nodomāju, ka te apmeklētājus uzjautrina ar skaņu halucinācijām.
Bet, kad man blakus noplātais stingais ķermenis izdvesa līdzīgu murgainu nopūtu, sāku ar jaunām cerībām pētīt tumsu. Negribējās ticēt, ka maniem jaunajiem laikabiedriem piemīt tik bērnišķīgs neprasīgums. Tūlīt kaut kam jānorisinās — man virs galvas brāzmainas sagriezīsies- varavīksnes vai no sienām nokāps spārnoti dievi, vai vismaz kāds normāls cirka burvjdaris piedāvās apmeklētājiem sacirst viņus gabalos un pēc tam atkal sastiķēs kopā.