Kāds nokrita man līdzās. Ar grūtībām saskatīju uz izkliedētās tumsas fona baltu roku, kura kaut ko meklēja. Uzmanīgi pastiepu savējo tai pašā virzienā, mani pirksti sataustīja galda virsmu, nez kādas garas pīpes, kaut ko traukam līdzīgu, bet tajā mazas ripiņas.
— Kas tās par ripiņām? — klusi vaicāju.
— Tilts uz nereālo pasauli, — sievietes balss pamācīja. — Ja neesi pieradis, neieteicu pirmai reizei vairāk par divām.
Noriju rekomendēto devu un sndugu, rezultātu gaidot. Pēkšņi uzšļāks žilbinoša gaisma, es ieraudzīšu savu kaimiņieni, bet pēc tam cauri drēbēm un ādai neparastu koku ar artēriju sarkanajiem zariem un vēnu zilajiem Tieši tādu, kā krāšņam kokam līdzīgu, atcerējos anatomijas atlantā atainoto asinsvadu sistēmu. Tiešām rēgoju to un tūdaļ sapratu, kāpēc ripiņu garša likās tik pazīstama. Tas bija LSD — manu dienu narkotika, pie kuras mani Stambulā bija lūkojis pieradināt Džons Kraufords. Mans dievs! Tā man tikai trūka pēc filmas «Siena». Laikus zināju, kas sekos asinsvadu kokam.
Tas turpināja augt, zari izlocīdamies apvija Eifeļa torni, un, kad apvārsnī uzšāvās nebijuša spožuma saule, no saplosītajiem zariem nolija sārts un zils lietus. Krāsainās lāsēs uzkrita Luvram, Triumfa arkai, Sēnas tiltiem, grāmattirgotāju letēm, automobiļiem, cilvēkiem — un viss nekavējoties pārvērtās netīrā, smirdīgā zaņķī, bet cauri tam, šļakstinādami pretradiācijas zābakus, staigāja četri amerikāņu izlūki ar graviteleoniem, kas mats matā izskatījās pēc norītajām ripiņām.
Laimīgā kārtā man uznāca vēmiens. Kaut kā atradu durvis, gaitenī man arī sekmējās — gaismojošais uzraksts palīdzēja uziet tualetes istabu. Pēc tam ilgi mazgājos, su- sējos zem infrasarkanas strūklakas, bet atkal un atkal izmirku sviedros un, kad ieskatījos grozāmajā spogulī, viedēju tajā nevis savas acis, bet graviteleonu optiskās lēcas.
Izmisumā tvēru pēc vienīgā iespējamā glābiņa — savas rokassprādzes. Atminējos, ka burti «PB» pēc rādītāja nozīmēja peldbaseinu. Bet varbūt pirti-bāru? … Vienalga, ar ko noskalot sarkani zilās lietavas — ar ūdeni vai tvaiku, ar ziepēm vai sērskābi, ja tikai izdotos noskalot!
Pārbīdīju ciparnīcas bultiņu, un mans gaismeklītis, it kā ilgās bezdarbības apnicis, viesuļaini aizjoņoja pa stāviem, no lifta uz liftu, no pagrieziena uz pagriezienu, aizvien zemāk un zemāk. Galu galā nokļuvu pilnīgi tukšā stāvā, laikam pašā apakšējā. Kā it visos dzīvojamos sektoros, sienas — bez jebkādām durvju pazīmēm, turklāt absolūti skaņnecaurlaidīgas, it kā aiz tām atrastos nevis cilvēki, bet gaiss. Taču cik dziedinošs, cik svētlaimīgs tēlojās šis mirušais, pa īstam mirušais klusums salīdzinājumā ar skaņām, kuras desmit stundas bez atelpas bija tirdījušas manu dzirdi kinozālē. Vienīgi atomsprādzienu epicentrā cilvēki mira klusu ciešot. Bet pārējie… Nē, labāk gan neatcerēties.
Mans elektroniskais saules zaķītis, jau grasīdamies iegriezties sāngaitenī, pēkšņi pamira, jo pamiru es. Aiz skaņu necaurlaidīgās sienas atskanēja kliedziens. Acīm redzot, vemšana nebija līdz galam izskalojusi narkotiku, halucinācijas turpinājās. Labi vēl, ka sapratu to, citādi neizbēgt no prāta aptumsuma… Bet kliedziens kļuva aizvien spalgāks, aizvien baigāks. Siena netālu no manis pašķīrās, pārvērtusies durvīs, un divi metāla briesmoņi — ne jau jocīgie četrkājainie viesmīļi ar ritentiņiem, bet vienkārši cilindri ar tverekļiem lokaino taustekļu galā — izstiepa no istabas puskailu sievieti.
— Negribu! Negribu! — viņa kliedza. — Ļaujiet man vēl dzīvot! Kaut dažas dienas!
Tad ieraudzīju vīrieti. Durvju stenderē ieķēries, viņš pūlējās izraut sievieti no metāliskajām ķetnām. Viņš arī kaut ko kliedza, taču ar cilvēcisku mēli šim kaucienam nebija nekā kopēja. Viens no metāla bluķiem, lēnām izstiepis taustekli, atsvieda viņu atpakaļ. Krizdams vīrietis līdz galam nodīrāja sievietei kreklu, tā uzreiz it kā saļima, cilindri aizvilka viņu pa gaiteni gluži kā līķi.
Skrēju tiem nopakaļus — ne jau cerībā atkarot sievieti, halucinācijās, to zināju no pieredzes, bojā ejai lemtos nav iespējams izglābt, mana vienīgā vēlēšanās bija glābt savu saprātu. Paskriet vēl desmit soļus, kaut vai divdesmit un tad ieraudzīt, kā cilindri un kailā sieviete tiem pa vidu izkusīs gaisā, ar smeldzīgu ārkārtīga atvieglojuma jūtoņu ieraudzīt viņu vietā vienlaidus baltu sienu.
Tas patiesi notika, bet pirms tam nācās noskatīties vēl vienu halucināciju. Bluķi apstājās, signalizēja ar ultraskaņai līdzīgu dūkoņu, siena pārvērtās durvīs, un, pirms fantastiskā procesija pazuda aiz tām, pamanīju telpas dziļumā anabiozes kapsulu.
Bet pa gaiteni jau trauca pusapģērbtais vīrietis, un, kad viņš aizskrēja līdz vietai, kur jau atkal rēgojās viengabalaina siena, tas ņēmās triekt pieri pret mūri un raudāt, un vaimanāt zvēra balsī.
— Es arī! … Es arī! … Laidiet mani! — varbūt viņš kliedza kaut ko citu, bet halucinācijās vienīgi tēli mēdz būt griezīgi skaidri, vārdi — nekad.
Neveltīju viņam vērību, tā taču bija halucinācija, bet izkustēties no vietas arī nebiju spējīgs. Šī iemesla dēļ izdevās kļūt par liecinieku vēl vienam lietuvēnam — vīrietis kā atģidies pagrozīja ciparnīcu, lodīte pie viņa kājām pārtapa bultā, bulta metās pret sienu, siena atdarījās, aiz tās vairs nebija ne robotu, ne sievietes, vienīgi jauna upura uzņemšanai sagatavota anabiozes kapsula.
Bet līdzās kapsulai — tas šķita par daudz pat halucinācijai — stāvēja jauka meitene baltā kombinezonā, ar zelta burtiem uz krūtīm «Biomortons».
Siena bez trokšņa aizvērās. Halucinācija beidzās.
Minūtes desmit atpūtos, gulēdams tieši uz grīdas. Tad piecēlos. Nezinu, kam un kādām vajadzībām iecerēta šī māja — pilsēta, kur var par velti ēst, piedzerties, baudīt filmas un narkotikas, bet katrā ziņā tā šķita visnepiemērotākā vieta man, atnācējam no tālās pagātnes. Paredzēju, ka arī bez LSD palīdzības man pēc pirmītējām halucinācijām neizbēgt no to atkārtošanās. Lai arī citās variācijās, lai ne tik baismīgās, lai groteskās, lai anabiozes vannā apguldina nevis cilvēku, bet robotu, lai tas kliedz šaušalīgā metāliskā balsī — kamēr atrodos šajā ēkā ar bezgalīgiem gaiteņiem un nepārtrauktām sienām, man ik dienu no jauna rādīsies tie paši murgi. Jālaižas projām, kamēr nav par vēlu.