Uzkāpt savā istabā, lai pašķirstītu rādītāju, nejaudāju. Uz labu laimi ņēmos meklēt izeju. Galu galā nekas briesmīgs nav noticis. Atvainošos Biomortona medicīnas māsai, pateikšu, ka atpūtas nams ir brīnišķīgs, bet diemžēl nav visai pieskaņots maniem vājajiem nerviem, apjautāšos, kā nokļūt pie tuvākā policista, un lai tad valsts vai mani mantinieki darās ar mani pēc savas patikas. Lai iesloga cietumā un paslēpj zem dzelzs maskas kā kādu tur franču karaļa dvīņu brāli, bet šajā mājā es nepalikšu. Nevienu stundu!
Pirmajā stāvā neatradu durvis, otrajā tāpat. Ļaudis pagadījās ceļā visai reti, kaunējos viņus izprašņāt, bet, kad reiz tomēr pajautāju «Vai nepateiksiet, kur izeja,» puisis dzelteni mēļā kombinezonā smējās kā dulls. Nospriedis, ka viņš piedzēries līdz nemaņai, liku viņam mieru. Galu galā ja jau pastāv labirinti, jāpastāv arīdzan iespējai izkļūt no tiem bez ceļa rādītāja katrā krustojumā.
Aptuveni pēc stundas atkal neizturēju un pavaicāju kādai sievietei. Viņa arī smējās, bet ne tā kā puisis. Acīm redzot, nodomāja, ka tas ir iegansts iepazīties.
— Izeja? Turpat, kur ieeja! — viņa sacīja ar koķeti divdomīgu smaidu. — Vispirms ienāc, un tad paskatīsimies, vai tevi izlaidīšu!
— Durvis! — truli purpināju. — Kur ir durvis?
— Manējās? Papriekš norunāsim: šodien durvis kalpo ieejai, bet izejai — tikai rīt no rīta. Neesmu zibeņturnīru mīļotāja.
Izlamājos un, viņas jautro smieklu pavadīts, metos skriet. Ar katru jaunu stāvu, ar katru jaunu pagriezienu skrēju jo ātrāk un ātrāk. Mani vajāja nepamatotas, taču manā noskaņā pilnīgi izskaidrojamas aizdomas — droši vien šajā sanatorijā līdzās normāliem ārstē arī pus- jukušos.
Aizritēja vēl viena stunda. Prasīju par izeju katram, kas patrāpījās ceļā. Tagad mani pašu uzskatīja par pus- jukušu, jo es nevis meklēju izeju, bet plosījos. Ielauzos nez kādās pusreālās telpās, skatlogiem līdzīgi noformētās mīlestības istabās, greznos restorānos — dansingos ar žilbinošām dejotājām grozāmskatuvē, tumšajās zālēs, kur pa griestiem šaudījās brīnumainas gaismas kompozīcijas, aizelsies paskrēju garām milzu peldbaseinam ar tūkstošiem intensīvi zilajā ūdenī blāvojošiem kailiem augumiem, iekļuvu tropisku augu parkā ar augstiem, caurspīdīgiem griestiem. Visur bija sienas, grīdas, jumts — un nevienas izejas.
Saprāts lika man apstāties. Atslējos pret mūri un ilgi, ilgi ietekmēju sevi: «Atģidies, Trīd! Tā taču halucinācija! Vai tu tiešām esi zaudējis prātu? Nami bez durvīm tak neeksistē!»
Tas mazdrusku līdzēja, taču uz neilgu laiku. Ap minūti spēju vēl izšķirt robežu starp realitāti un ilūziju, pat pagriezu bultiņu uz burtu «K» un padevīgi sekoju savam pavadonim. Lai vai kā, viņš pastāvēja kaut vai tādēļ, ka divdesmitā gadsimtenī visaptumšotākais gars nespēja aizdomāties līdz tādiem tehniskiem brīnumiem. Bulta skrēja pa priekšu, es paklausīgi gāju nopakaļus, atskatīdamies, vai nepagadīsies gaismojošs uzraksts «Izeja». Tagad es taču jutos tikpat kā normāls un nevarēju paiet garām.
Un tad ieraudzīju Toru.
— Tora? — es teicu. — Kā tu te nokļuvi?
— Tāpat kā visi! — viņa bārstīja savus neatkārtojamos smieklus, kas sākumā aši šāvās pret griestiem, bet pēcāk lēni nolaidās — kā ar izpletni, skandinādami sidraba zvārguļus.
Apskāvu viņu, pieplacis lūpām pienaini baltajam kaklam. Tikai tagad apzinājos, cik briesmīgi esmu noilgojies pēc sievietes šajos piecdesmit gados. Jutu, ka arī viņai tas patīkami, tomēr viņa smejoties izbrīvojās:
— Te, gaitenī? Tam pastāv istabas vai Mīlestības zāles.
Grasījos pateikt viņai savas domas par šo pretīgo atrakciju zāli, bet viņu kāds sauca. Vesels bars jauniešu; un pats garākais, mazliet līdzīgs manu dienu kinoaktierim Robertam Teiloram, pavēlnieciski mudināja:
— Ejam, Tora! Nosebosim seansu.
— Līdz nākamai reizei! — projām skriedama, viņa pavicināja roku. — Vēl satiksimies!
— Uz kurieni, Tora? — kliedzu, gandrīz vai raudādams.
Viņa bija jau tālu.
— Uz Telemortonu! — redzēju viņu apgriežamies, lai* vēlreiz pamātu man.
— Neej, Tora! Tevi tur nošaus! — mans histēriskais brēciens pārlaidās visam gaitenim.
— Kas viņam lēcies? — no gaiteņa viņa gala atlidoja viņas līdzjūtīgā balss.
— Neliecies ne zinis, Tora! — tas bija garais. — Viņš tikko no halucināciju zāles!
Acumirklī atguvu saprātu. Nu protams, atkal halucinācijas — gluži kā biju to sagaidījis. Neapskaužams stāvoklis, ja māžojas pat Toras. Pašlaik vienīgās zāles un pestīšana — miegs. Bet rīt vispirms iegriezties pie ārsta, bet pēc tam — ardievu. Varbūt man pat iedos ceļa maizei produktus, atlīdzinot neizmantotās dienas.
Bulta aizveda līdz manai istabai. Pārkāpjot pār slieksni, uzreiz sajutu atvieglojumu. Pat pietika spēka nodu- šoties. Pēc tam apgūlos un nekavējoties aizmigu. Velti biju baidījies no lietuvēna sapņiem. To vienkārši nebija— nekādu.
Pamodos spirgts un možs un, kad ieraudzīju līdzās gultai jauko gaismas plankumiņu, pat iežēlojos par to. Cik jūdžu tam nācies vakar dzīties pakaļ savam dullajam saimniekam! Kārtīgi izsmējies, pastiepu roku pēc izziņu rādītāja. Tik organizētā un automatizētā miteklī arī durvīm noteikti būs savs šifrs. Tikai no Mēness nokritušam cilvēkam iešautos prātā meklēt pašam, ja pietiek nostādīt ciparnīcas bultiņu uz attiecīgo burtu.