Svilpodams jautru motīvu, sāku studēt rādītāju. Durvis atradu pašās beigās. Vienas vienīgas. Tās apzīmēja četri burti «DUAB». Durvis uz anabiozi!
5
Sākumā piežūpojos, tad uzdūros kādai sievietei un aizgāju tai līdzi. Iespējams, tā bija tā pati garāmgājēja ar zaļajām acīm, kas ieteica nepalaist garām filmu «Siena», bet drīzāk otrā — kārdinātāja ar divdomīgo smaidu. No viņas uzzināju daudz noderīga. Piemēram, kāpēc gaiteņos uzturas tik maz ļaužu. Izrādās, normālos apstākļos cilvēki dzīvo stipri saspiesti. Istabas gan ļoti ērtas: ar sienā ielaistām divstāvīgām gultām, ar galdu un krēsliem, kurus
var noslēpt griestos, ar mazgājamo nišu, kur viens un tas pats krāns apgādā gan ar ūdeni, gan ar infrasarkanu gaisu apsildīšanai, gan ar šķidrumu plastmasas mēbeļu pulēšanai. Bet vienā istabā mitinās ne mazāk par sešiem cilvēkiem.
— Tieši tādēļ labprāt piekritu anabiozei, — viņa sacīja, izstaipīdamās platajā gultā. — Atmostoties pēc piecdesmit gadiem, pārcelties no mūsu skudru pūžņa tieši Āzijas vai Eiropas neapdzīvotajos, bezgalīgajos plašumos, protams, ir vilinoši. .. Bet kad tas būs — tālā nākamībā! Toties trīs mēneši atsevišķā istabā ar vannu, pilnīgā brīvībā: —kādu vīrieti vēlies, to aicini pie sevis —, to jau šodien varu izbaudīt… Godīgi sakot, reti eju ārā, varbūt vienīgi uz kino vai Mīlestības zāli. Jūtos tāpat kā debesīs… Piemēram, tagad — apkampju tevi, bet pati baidos nogāzties zemē … Pēkšņi pamodīšos, un izrādīsies, ka viss sapnis … Nekāda Biomortona, nekādu bio- namu, priekšā četrdesmit, piecdesmit, septiņdesmit gadi bez mazākām pārmaiņām.
— Kāpēc tad bez pārmaiņām? — brīnīdamies es jautāju neizpratnē. — Var taču pārbraukt uz citu pilsētu, vienkārši doties ceļojumā …
— Tu nu gan esi jokains! — viņa iespurdzās. — Tas ir labi. Man nepatīk pārāk nopietni vīrieši… Nu, pieņemsim, viens mājoklis visam mūžam patiešām būtu pārspīlēti … Var apprecēties, un, ja vīrs ir septītais vai astotais istabā, ar laiku dod citu istabu. Bet to jau noteikti līdz pašam kapam. Pieaugs bērni, saprecēsies — un viss tajās pašās četrās sienās… Izņemot savu pilsētu un tās, kuras paretam rāda Telemortons, nekā cita nedabūsi redzēt… Negribas ne atcerēties… Laimīgā kārtā tas viss jau pagātnē. Vai zini, cik man dienu vēl atlicis? Veselas četrdesmit divas…
Neatminos viņas seju, bet atceros visā gultas platumā tīksmi izstieptās rokas.
Velti aizgāju no viņas. Ar viņu droši vien būtu bijis vieglāk — šī sieviete ne par ko īpaši nesūdzējās, pat sabiedriskā sistēma tai visumā patika. Tikpat kā nav laulības šķiršanu, pašnāvību nemaz nav, cilvēkiem klājas ievērojami labāk nekā pagājušajā gadsimtā.
Aizgāju no viņas un no jauna piedzēros, un ilgi klaiņoju pa anabiozes pilsētu, mēģinādams izprast, kāpēc no
tās nav nevienas izejas. Nejauši uzgrūdos bibliotēkai, ieraudzīju grāmatas metāla vākos, paķēru vienu no tām kā glābšanas apli un nekavējoties aizmigu …
— Bet kālab tomēr nelaiž ārā no šīs mājas? — es jautāju. īsu mirkli man likās, ka joprojām guļu blakus tai pašai sievietei.
— Ko tad jūs gribat? — balsī jautās apslēpts pārmetums. Galīgi pamodos, pacēlu no grīdas izkritušo sējumu un palūkojos sievietē. Viņa ne tuvu neatgādināja to, no kuras biju aizgājis. Acenes, vecmodīga kleita, vilnas zeķes, klēpī smags foliants.
—Nekā negribu! — es nomurmināju. — Lieciet man mieru!
— Tas ir vienkārši nesaprātīgi, — viņa, šaubu nav, priecājās par iespēju parunāties ar kādu. — Valsts tērē milzu naudu, lai mēs trīs mēnešus no vietas saņemtu tikai bagātniekiem pieejamu greznību. Pat grāmatas! Izlasīju te tik daudz, cik visā mūžā netiku lasījusi, — nolēmusi, ka turēt milzu sējumu uz ceļgaliem tomēr neparocīgi, viņa uzmanīgi nolika to uz žurnālu galdiņa. — Un pēkšņi jūs vai kāds cits, īpaši no jaunajiem, kuri paši nezina, ko vēlas, paziņo: «Esmu pārdomājis.» Nē, es uzskatu, ka viss ir pareizi. Esi atnācis, tevi izlaiduši caur ārējo korpusu, aiz tevis aizvērušās durvis •— un punkts! Ardievas agrākai dzīvei, nekādu teleekrānu ar pēdējām ziņām, nekādas sarakstes ar piederīgiem — viņiem tu jau esi aizgājis anabiozē. Atļaujiet radiem apmeklējumus — un puse mājas aizskries. «Paliec, bez tevis nevaru dzīvot, dārgais!» — «Dārgā, esmu jau gandrīz sarunājis, tev būs pirmšķirīgs darbs nevis kaut kur, bet par kalponi gravi- namā, tur varēsi noskatīties visas šīs erotiskās filmas, un vīna tur arī atliku likām un marihuanas …» Asaras, ģībonis, histērijas. «Izlaidiet mani!» Bet pēc. mēneša raudādami lūgsies atpakaļ.
Cilvēks ir savāda būtne. Es varētu klausīties un klausīties, daudz ko uzzinot bez neviena jautājuma. Jutu, viņai, nopietnai pusmūža sievietei, trūkst sarunas biedru. Bet es paķēru grāmatu un metos ārā. Tiku vienīgi līdz durvīm. Tikko pārkāpu pār slieksni, grāmata aizlidoja atpakaļ.
— Tās ir magnetizētas, — briļļainā paskaidroja. — Man tas arī nepatīk. Daudz labāk būtu lasījusi savā
istabā … Bet ko jūs gribat? Milzīga vērtība! Mūsu valsts ir bagāta, tomēr izkaisīt pa vējam tūkstošiem kredītu būtu neprāts. .. Zināt, kad iznāca pēdējā grāmata? — viņa rūgti pašūpoja galvu. — Nu, protams, nezināt… Jūsu paaudzes cilvēki vispār nekā. nezina … Kādreiz es mācīju ģeogrāfiju, bet tagad jums pat nav ne jausmas, ko šis vārds nozīmē. Kaut gan… — viņa uzmanīgi nopētīja mani, — Cik jums gadu?
Ātrumā aplēsu. Iznāca — aptuveni astoņdesmit pieci. Tikai tagad šis skaitlis nonāca manā apziņā. Būtu es tiešām gājis bojā zemestrīces laikā, mans mūžs aprautos četrdesmit piektajā gadā. Toties pašlaik man paveras īsteni grandiozas perspektīvas. Pēc astoņdesmit dienām atkal iegulšu anabiozē un pamodīšos jau simt trīsdesmit gadus vecs . .. Taču kādēļ gaidīt tik ilgi? Durvis «DUAB» atdarās jebkurā laikā. Nav obligāti jānogaida termiņa beigas. Un palaist garām termiņu nemaz nav iespējams. Rokassprādze pārstās funkcionēt, bulta automātiski vedīs tevi vienā vienīgā virzienā. Pēc trīsdesmit minūtēm tev atnāks pakaļ divi cilindri. Aizvedīs, apguldīs kapsulā un aizvākos. Biomortona meitene baltā kombinezonā uzsauks: «Harijs Filipo, Matu-Grosu štats,» 1227. teritoriālā zona!» Griestos iemontēta mehāniska balss paziņos tavas kapsulas, sektora un horizonta numuru. Bet cita Biomortona meitene baltā, baznīcai līdzīgā uzņemšanas telpā jau nosauks citu vārdu, un tā pati mehāniskā balss ierādīs jaunatnācējam tavu bijušo istabu.