— Atvainojiet, jūs paņēmāt grāmatu, ko vakar iesāku lasīt!
Raksturīga seja, mati gandrīz visnotaļ sirmi, necilas tumšpelēkas krāsas kombinezons. Pārāk vecs viņš nebija, bet, acīm redzot, krietni gados — tādi izrakteņi kā grāmatas diez vai saistīja moderno jaunatni.
Tieši šinī brīdī sasaistīju kopā divus itin kā nošķirtus faktus. Karu vairs nebija, bet nodrošināt ar uzturu, bezmaksas istabu un minimālām izpriecām septiņus miljardus — grūta problēma. īstenojies demogrāfiskais sprādziens, ko jau manās dienās bija pareģojuši daži zinātnieki. Citi zinātnieki dēvēja viņus par drūmredžiem, es arī. Man allaž šķita, ja valsts pastāv cilvēkiem, nevis otrādi, tad nav ko bažīties par nākotni. Taču tagad izbaudīju uz savas ādas vienīgo izeju — anabiozi. Tagad noskaidrojās, kāpēc milzu meliem par manu nāvi piebiedroti sīki meli. Atmiņā atausa Telemortona diktora vārdi: «Zem smiltīm saglabājies katastrofas neskartais biobarometrs, kas neapgāžami apliecina, ka anabioze līdz zemestrīces nestundai noritējusi sekmīgi.» Kustība par aiziešanu pusgadsimta nebūtībā sākusies nesen, ļaudis vēl svārstījās. Izmantot propagandai pat manas nāves leģendu — tas ir vairāk nekā ģeniāli!
—• Piedodiet, vai tad jums grāmata liekas smieklīga? — pasirmais vīrietis apjucis uzlūkoja mani.
Tātad biju skaļi smējies. Un pie tam pusneapzināti atšķīris sējumu.
— Un tad? — pirmo reizi apskatīju vāku un satrūkos. Noass Erkvuds — «Diena starp sestdienu un svētdienu». Mefistofeļa jaunībā sarakstītais filozofiskais romāns, par kuru piedevu viņam daudz ko.
Kādu rītu varonis, ielūkojoties kalendārā, atrod lieku dienu. Dienu, kad viņš var būt nevis tāds, kāds bija līdzšinējā dzīvē, bet kāds mūžsen vēlējies būt — mīlošs un mīlēts, atsaucīgs un pateicīgs, piedodošs un nelokāmi taisnīgs .. . Divdesmit stundas viņš papilnam izbauda šo iespēju. Trīs stundas — jūtas apgrūtināts. Bet atlikušās stundas laikā nekādi nevar sagaidīt mirkli, kad varēs atkal uzvilkt paraduma ērto, cieši pieguļošo cietumnieka tērpu. Citurīt atnāk Liktenis: «Būtu noturējies šo pēdējo stundu, visa tava nākamā dzīve līdzinātos šai dienai starp sestdienu un svētdienu!» Varonis atbild: «Nākamā dzīve? Tu esi muļķis. Tādas vispār nebūtu bijis. Kādēļ? Vienkārši tādēļ, ka jau pusstundu pirms tavas ierašanās man bija sagatavota cilpa.» Patlaban, pēc piecdesmit gadiem, man sāka likties — diez vai Mefistofelis nav rakstījis par sevi. Ne jau velti viņš jaunībā bijis gan reliģisks sprediķotā js, gan runātājs sociālistu sanāksmēs … Skumja grāmata!
Atkal smējos. Iekulties dzērumā bibliotēkā un uz labu laimi satvert tieši viņa romānu! Kāda ironija!
— Cik jums atlicis līdz anabiozei? — vīrietis līdzjūtīgi ielūkojās man acīs. — Gadās, dažiem beidzamās dienās uznāk kas dziļuma reibonim līdzīgs: smejas līdz asarām — ar iemeslu un bez.
— Atnācu tikai vakar.
— Tad nav saprotami… Man pašam, lasot šo grāmatu, gribējās drīzāk raudāt nekā zoboties. Erkvuds ir gaišreģis …
Mēs iepazināmies. Viņu sauca — Viktors Tellers.
— Zināt ko, šai sakarībā ierosinu iemest! — es ierosināju. Mani mocīja paģiras. Bez tam magnetizētās grāmatas viesa dziļu bezcerību. Savā laikā pats nebiju vērtējis tās pārāk augsti. Tagad grāmatas kļuvušas vislielākā vērtība nedaudziem, tāpēc ka pārstājušas būt vērtīgas daudziem.
Viņš piekrita, kaut jutu — pamest bibliotēku viņam žēl. Aiziedams Tellers noslēpa romānu aiz citiem „ sējumiem.
— Atkal kāds, līdzīgi jums, paķers uz labu laimi, bet es tā i nedabūšu izlasīt līdz galam. Tīšām neatšķīru pēdējo lappusi, taču visu nakti man nedeva mieru jautājums — vai varonis izturēs visas divdesmit četras stundas?
Restorāns izrādījās tas pats, kurā biju iebrucis vakar, izeju meklējot. Viktors grasījās apsēsties stūrī, bet es izmeklējos galdiņu tuvāk virpuļskatuvei. Ikviena no dejotājām manos laikos varētu kļūt «Mis Amerika». Te demonstrēja gan vienkārši dejas, gan dejas ar striptīzu, gan vienkārši striptīzu. Bet, kad drānas cita aiz citas noslīdēja no klasiski daiļajiem augumiem, kad dejotāju kustības pārspēja slīpējumā klasiskā baleta slavenības snie- gumu, aizmirsās visas pārējās divdesmit pirmā gadsimta nekrietnības.
— Teicamas lelles! — Viktors teica, sekojot skatieniem aizskrejošam galdiņam. Dejotājas viņš šķita pilnīgi neievērojam.
•— Lelles? — mani pārsteidza viņa nievīgais tonis. — Manos laikos … — atģidies aprāvos pusvārdā.
— Kā tad, lieliskas biolelles! Es taču nostrādāju Tele- mortonā veselus desmit gadus. Pat piedalījos viņu pilnveidošanā. Būtu jūs redzējis pirmos izmēģinājumu paraugus — smaidīja kā trešās šķiras ielasstaigules. Nācās izgudrot sevišķi elastīgus sejas muskuļus. Bet tās, kuras tūlīt pēc Sienas sāka izmantot filmēšanai, — tās jau bija īstas. Mēs viņām pat piešķīrām cilvēku vārdus, lai nesajuktu, bet vēlāk ielikām titros … Toreiz visi uzskatīja — dzīvi aktieri. Daudzi vēl tagad domā tāpat.. . Dabā tās var redzēt vienīgi gravinamos un bionamos.