Galdiņš nez kādēļ kavējās. Iznāca gaidīt kādas desmit minūtes.
— Tas jau ir cits! — Viktors pieredzējušām acīm nopētīja plastmasas virsmu. — Pārāk daudz vīna šķirņu jūs uzdevāt pirmītējam uzreiz … Sabojājies, nabadziņš!… Cik tas gudri iecerēts — pusdzīvos apkalpo pusdzīvs personāls! Cik traģēdiju izdevies novērst tādā vīzē! Iedomājieties, jūs samīlaties dejotājā, oficiantē vai apteksnē, viņa tāpat, bet pēc trim mēnešiem jūs — kapsulā!
Pasmīnēju un novirzīju sarunu uz romānu — žilbinošās skaistules mani vairs neuzbudināja.
— Velnišķīgi aktuāls, — viņš nopūtās. — Pēc Sienas . valsts atradās tādā pašā stāvoklī kā cilvēks ar lieko dienu. Varēja izstiept to gadu un gadsimtu garumā. Bet palika bagātie, palika nabagie. Tiesa, kopš kāda laika, pateicoties anabiozei, ir vismaz cerības uz nākotni…
— Nu, bet ja jūs būtu redzējis nabagos manos… — atjēdzies noriju mēles galā esošo vārdu «laikos», aizvietodams to ar uzmanīgo «gados».
— Jums taisnība! Garā nabagie! Vai tad var būt citādi? Sintētiski produkti — īstie tikai bagātniekiem. Nekādu ceļojumu — tādai izpriecai pabalsts nav domāts. Un, galvenais, nekādu izredžu! Bet pat ar to varētu samierināties, — Viktors vienā paņēmienā iztukšoja viskija glāzi. — Te viss, protams, visaugstākā labuma, nekādu er- zacu. Uz trim mēnešiem katrs anabiozietis pārvēršas gravinama īpašniekā …
— Ar ko tad nevar samierināties? — es vaicāju, atcerēdamies apakšzemes laboratoriju, kur Mefistofelis bija. ļāvis man ar vienu aci ieskatīties nākamībā. Lūk, kas izveidojies no izcilā izgudrojuma! Gravisiena — valsts norobežošanai no pārējās pasaules, gravinami — privileģēto norobežošanai no pūļa.
— Ar atbildību! Mūsu laikos cilvēki atraduši domāt, bet, ja tā labi padomā, — kāpēc gājusi bojā cilvēces prāvākā puse? Mums saka — mazākās puses drošības un uzplaukuma labā. Taču es nevaru tā dzīvot! Sieva uzskata mani par nelgu. Bet es visu laiku prātoju — kāds cilvēks viņpus Sienas pirms trīsdesmit trim gadiem samaksājis par manu dzīvību ar savējo. Un ja nu viņa dzīvība, bijusi daudzkārt Vērtīgāka? Varbūt mana loze krita ģēnijam, dižam māksliniekam, izcilam -domātājam? Vai vienkārši
labam cilvēkam … Tas, iespējams, daudz vērtīgāk, nekā būt dižgaram …
— Un no šīm domām tu bēdz anabiozē? — nemanot pārgāju uz «tu». Viņš tāpat.
— Diez vai sapratīsi, — viņš pakratīja galvu. — Tev citi iemesli, tāpat kā gandrīz visiem . .. Četri milzu kontinenti, kur varēs sākt dzīvi no jauna, — tas tomēr nav samērā labiekārtots cietums aiz gravitonām restēm • • • Bet es personiski jau tagad mitinājos greznā dzīvoklī, varēju sev atļauties visu, kas liegts citiem… Mana sieva strādā par kibernētiķi — pats saproti, strādnieku aristokrātija. Uz vienu miljonu — pussimts strādājošo, valstij nav jēgas taupīt uz viņu rēķina . .. Sieva negribēja mani laist. .. Viņai tā ir īsta traģēdija: šķiet, viņa pārāk netic anabiozei.
•— Un tu? — jautāju, atcerēdamies paša šaubas.
— Nezinu, — viņš iegrima pārdomās. — Varbūt tieši tādēļ biju ar mieru . . . Būtu es simtprocentīgi zinājis, ka celšos augšā . ..
— Kas tad būtu? — es nesapratu.
— Tad tā nebūtu grēku izpirkšana, — viņš sacīja ļoti klusi. Bet, iespējams, arī nesacīja. Šajā brīdī bioleļļu orķestris, apslāpēdams cilvēku balsis, saplosīja gaisu ar mežonīgu sinkopju virpuli. Dejotājas nometa no sevis visu, līdz pēdējam drānas gabalam, anabioznieki mežonīgi aplaudēja, un tad griestos parādījās liesmojošs uzraksts:
NĀKAMA BIOREVIJA PLKST. 22.00
Drīz pēc tam Viktors aizgāja atpakaļ uz bibliotēku. Atvadām viņš nosauca savas istabas numuru. Taču biju tik ļoti pilnā, ka cipars tūdaļ izkrita no galvas.
Nekad netiku viņu vairs sastapis. Varbūt tādēļ, ka paradīze pusdzīvajiem bija pārāk apjomīga, varbūt viņam beidzās termiņš. Bet man nez kādēļ jau toreiz likās — viņš droši vien aizies, neizmantojis ceļazīmi līdz galam..
Es dzēru vēl un vēl. Šķiet, piedzēros tik tālu, ka iekliedzu galdiņa membrānā savus uzskatus par Sienas Ēru. Uzskatus? Varbūt vienkārši lamu vārdus? Būtībā tas bija viens un tas pats — jo vairāk manam četrkājainajam viesmīlim, kura skaņu receptors ticis pielāgots vienīgi elektroniskās ēdienu kartes simts nosaukumiem. Viņš drebēt drebēja zem lāstu krusas, bet tad neizturējis vienkārši aizskrēja, kā to būtu darījis viņa vietā jebkurš oficiants.
Taču nav izslēgts, ka tas viss man tikai māžojies. Ne jau velti vairs neatšķīru dzīvos cilvēkus no leļļiem. Vēlāk bezjēdzīgi cilpoju pa gaiteņiem, laikiem apstājos, atstutējos pret sienu, lai nepakristu, un lūkoju izprast, kur pazudusi mana istaba. Pagriezt sprādzes bultiņu nebija pa spēkam. Pat gaismas plankums te dubultojās, te pavisam izgaisa.
Jau biju sagatavojies pārnakšņot uz grīdas, kad atkal ieraudzīju Toru. Viņa atradās tālu, tālu, pašā gaiteņa galā, un blakus viņai Robertam Teiloram līdzīgais slaidais puisis.
«Tora!» dzīros saukt, bet mēle neklausīja.
Kaut kur tālumā siena pašķīrās, viņa pazuda aiz tās, puisis nogriezās sānejā un arī izzuda.
Aizstreipuļojis līdz gaiteņa galam, ņēmos meklēt viņas istabu. Šķitu atradis vietu, kur viņa bija pazudusi, un jo ilgi dauzīju sienu, pierunādams viņu mani ielaist.
Tora neatvēra-.
Man jau viss bija vienalga. Pārbīdīju ciparnīcas bultiņu uz «DUAB», siena neizprotamā kārtā pašķīrās deguna priekšā, man pretī izskrēja cilindri un apguldīja kapsulā. Tomēr labāk nekā, pārgulēt uz grīdas! — es nodomāju un tad ieraudzīju sev pārliekušos Toru. Viņa bija tik daiļa kā nekad, ugunīgie mati viļņiem krita pār balto kombinezonu ar zelta uzrakstu «Biomortons».