— Trīdents Mortons, Ņujorkas štats, Piektā avēnija! — viņa paziņoja kibernētiskajai kontroles sistēmai.
— Zoss! Biosarakstos tāda nav! — no griestiem atskanēja metālisks bļāviens.
Cilindri iebāza kapsulā savus taustekļus, lai izvilktu mani laukā, bet es izmisīgi atkavos. Zināju taču labi, ka nekavējoties pazaudēšu Toru, tikko atkal nokļūšu gaiteņu, liftu, izpriecu telpu milzīgajā labirintā …
6
Pamodos savā istabā. Atšķirībā no agrākiem laikiem galva nemaz nesāpēja, paģiras bija drīzāk garīgas, jo domāšanu neapgrūtināja. Šajā brīdī apjautu, ka anabiozes nams, par spīti kibernētiskajām šausmām, tomēr ir vispiemērotākā vieta lēcienam no pagātnes tagadnē, par kuru tā bija bažījies Miltons Anbiss. Visu, kas iezīmēja laikmetu, no priekiem līdz izmisumam, saņemšu te koncentrētā veidā, vienā paņēmienā. Deva varēja būt nāvīga jauņpienācējam, bet pirmās visbriesmīgākās dienas jau aiz muguras. Ja gribu izdzīvot šajā pasaulē, daudz prātīgāk ienirt tajā tūlīt.
Nekur citur neatradīšu iespēju uzzināt tik daudz tik īsā laikā. Piemēram, tā pali «Siena». Telemortons rādīja vienu sēriju mēnesī un arī tad līdz pēdējai dekagadei. Kopš tā laika šīs filmas demonstrēšana vienkāršajiem mirstīgajiem tikusi noliegta. Tas pats attiecās uz visām pārējām — no šīsdienīgās labklājības viedokļa pārāk drūmajām lentām. Bet šeit, īpašajā Telemortona zālē, varēja cauru diennakti skatīt mūsu vecās videolentas. Bez tam bionamā uz citu — vēl lielāku dīvainību fona mana savādība palika ēnā. Gandrīz neviens anabiozietis nebija līdz šim redzējis ne biolelles, nedz kibernētiskos «galdiņ, klājies!». Vairumam jau pats jēdziens «robots» izklausījās pēc pasakas. Cilvēkiem vairs nebija ko darīt, tie līda vai no ādas ārā, lai sagudrotu sev kādu nodarbību. Pat manu laiku elektriskie bārdas skujamie un putekļu sūcēji bija tādēļ izmesti izgāztuvē. Te, kur visi par kaut ko brīnījās, arī es varēju izrādīt izbrīnu, neriskēdams iemantot pus- jukuša slavu. Te visi bija mazliet jukuši. Ticība anabiozei aptuveni atgādināja mana laikmeta biedru ticību aizsaules dzīvei. Telemortons iestāstīja viņiem, ka tie augšām celsies, Telemortonam ticēja, tomēr klusībā šaubījās. Negausība,- ar kādu uzkrita izpriecām, mīlestībai, ēdieniem, dzē- rieniem, narkotikām, nebija dabiska. Tā līdzinājās dzīrēm mēra laikos, lai gan reti kāds būtu tam atklāti piekritis.
Šajā rītā nobeidzās agrākais Trīdents Mortons. Izmantojis nezināmās pasaules šaušalīgumu, viņš iemanījās ielīst manī uz īsu laiku, bet nule nobeidzās galīgi un negrozāmi. Ne jau tādēļ biju uz piecdesmit gadiem šķīries no dzīves, lai no jauna piežūpotos, apkamptu gadījuma sievietes, bet pēc tam sevi nicinātu. Joprojām apmeklēšu neskaitāmos restorānus un bārus, halucinācijas zāli, pat mīlestības zāles — bet tāpat, kā mediķis apmeklē anatomikumu. Palikšu te pēc iespējas ilgāk, kas būs pēc tam — redzēsim! Perspektīva pārceļot no vienas anabiozes citā jebkuros apstākļos nēainojās diez cik patīkama. Bet ne jau tādēļ pirmo reizi mūžā gribējās dzīvot, lai grautu un salauztu, mīdītu kājām un dedzinātu, bet pēc tam dancotu uz drupām. Neviļus atminējos savu horoskopu. Kā tur bija? Ielauzties laikmeta struktūrā. Tā gan! Ielauzties tās liekulīgajā labklājībā, tās globālās apmānīšanas globālajā laikā, kurā lelles pārvēršas filmu zvaigznēs, bet cilvēki svētdienīgi tērptās lellēs. Apbedīt sevi neļaušu!
Tikai tagad es atvēru acis. Kaut kas manā istabā bija izmainījies. Tieši gultas priekšā stāvēja uz molberta liela glezna. Viktors man vakar stāstīja, ka šeit tiek izpildīta ikviena vēlēšanās, bet nekādā Pasūtījumu zālē nebiju iegriezies, nekādu gleznu netiku pasūtījis. Atbalstījos uz elkoņiem, lai labāk apskatītu audeklu.
Debess ar nepazīstamiem zvaigznājiem, spokaina, it kā no pazemes izstarota gaisma. Mazliet pacelta platforma, lejā bezgalīgas šahtas melnais caurums. Platformā atvērta kapsula, tai apkārt dīvainas būtnes. Gandrīz vai cilvēki, bet ar bezjēdzīgām sejiņām un smalkām roķelēm. Kapsulā — tikko dzīvē atgriezusies Tora. Kailo augumu pa pusei noslēpj iesarkani mati. Tam pāri krīt savādu būtņu bālganas ēnas un apakšzemes gaismas vājas atblāzmas. Sēja vēl glabā nāves bālumu, bet acis jau ir dzīvas. Ieplestajos redzokļos nejauš ne izbrīnu, nedz šausmas. Briesmīgās pasaules neizbēgamību — lūk, ko izlasīju atdzīvojušajās acīs.
— Labrīt! — saklausīju aiz muguras. — Nekad līdz šim nebiju domājusi, ka var tā piedzerties… Tu klauvēji tik spalgi, ka pat cauri sienai varēja dzirdēt. Izgāju ārā palūkoties, bet tu jau gulēji. Tieši uz grīdas. Ar pūlēm iestiepu tevi istabā. Protams, prātīgāk būtu bijis atstāt tevi gaitenī… Starp citu, no kurienes tev zināms mans vārds? Atceries, aizvakar gāju uz «Telemortonu», tu mani ieraudzīji pirmo reizi mūžā un uzreiz nosauci vārdā … Bet pēc tam kliedzi kaut "ko nesakarīgu … Un šonakt arī… It kā mani nošāvuši un apglabājuši «Nemirstīgo Panteonā» … Bet pēc tam tev izlikās, ka esmu Biomortona līdzstrādniece, un tu kliedzi, lai mudīgāk novelku šo nolādēto balto kombinezonu, un tā joprojām . . .
Mēģināju atdzīvināt atmiņā Toras tēlu. Uz īsu mirkli tas mirāžai līdzīgi pavīdēja gaisā un tūdaļ izkūpēja. Ne jau velti pat tajos laikos atcerējos vienīgi ārējās pazīmes — matus, smieklus, kādu žestu.
— Tagad atcerējies? — Viņa pārvilka ar roku pār manu pieri. — Bet es tūdaļ sapratu, kāpēc tu mani noturēji par viņu… Aizvakar mēs skatījāmies vecas video- lentas un arī to, kur mans vecaistēvs nogalina manu vecomāti Telemortona pirmās pārraides laikā… Tu arī esi apmeklējis vienu no seansiem, pēc pabijis Halucināciju zālē un, kad ieraudzīji mani… Vai tiešām esmu viņai tik līdzīga?