Viņas rokas bija maigākas nekā tai Torai un seja arī liegāka. Un pavisam citādas acis. Un vispār viņa bija gluži citāda, kaut gan reizē ļoti līdzīga. Tie paši mati, kustības, balss.
— Mūsu dienās tas nav nekāds retums. Mēdz jokot, ka pat gēni kļuvuši stabili — zaudējuši spēju atjaunot ģenealoģiskās matricas… Starp citu, tevi ^rī rādīja. Nu protams, ne jau tevi pašu, bet tavu līdzinieku. Atminies, kā Trīdents Mortons stāvēja uz ceļiem līdzās sašautajai Torai Valesko? Droši vien stipri mīlējis viņu, — apsēdusies gultā, viņa mani apskāva.
— Tora! — es izdvesu, un bija pat mazdrusku sāpīgi, ka senis nomirusi sieviete tik ļoti līdzīga viņai. Tora Valesko piederēja savam laikam, visu mūžu viņa bija lauzusies caur džungļiem — Čikāgas, Brodveja, Telemortona džungļiem —, katrs viņas skūpsts gribot vai negribot bija mednieka ēsma un zvēra kodiens. Maiguma viņa nepazina — tāpat kā es.
Satvēru mīksto roku savos pirkstos un pieskāros ar lūpām. Un manas lūpas arī kļuva siltas un mīkstas un lēnām virzījās pa iedegušo ādu, līdz pieskārās viņas lūpām. Un tad kaut kas manī atvērās, pārvērtos caurspīdīgā bezsvara čaulā, un, kad tajā iebrāzmoja maigums, mani rāva augšup, bionama caurspīdīgajam jumtam cauri, tieši debesīs.
— Tu raudāji? — Tora vaicāja.
Es neatbildēju. Man vairs nebija spēka. Ne atkārtot šo mūžīgo lidojumu, ne izdvest kaut pušplēstu vārdiņu. Es sajutu savos miklajos plakstiņos svētīto divdesmit pirmo gadsimtu, kas bija man dāvājis tādu brīnumu. Mirstošās pasaules maigumu, dāvātu gadu tūkstošiem uz priekšu, jo tajos cilvēki jau būs atraduši mīlēt.
Tieši par to runāja glezna. Pasaule lemta bojā ejai. Stabilās Sistēmas pasaule — akvārijs ar remdenu ūden-
tiņu, kurā nabaga zelta zivtiņas zina par cilvēcisko kaislību okeānu tikpat maz, cik mani laikabiedri zināja par pasauli bez kariem aiz apokaliptiskām asins straumēm apskalotās gravitonās sienas.
Bet pusstundu vēlāk atcerējos, kur atrodamies, un nolādēju visus dievus un velnus.
— Kāpēc tu esi atnākusi šurp? Kāpēc?! — gandrīz vai iesitu viņai, tik neciešama likās dčma, ka esam satikušies šeit, nevis kādā tuksnesī. Tuksnesī vai ledājā. Divatā būdami, mēs varētu izdzīvot visur — pat mūžīgos ledos. Bet šeit viņa bija nāvei nolemta, ja vien man neizdosies izrauties no šejienes.
— Tev es taču nepārmetu, — viņa liegi teica. — Vai tu tomēr nevarēji sastapt mani agrāk? Bet visticamāk — nesastaptu nekad … Piecdesmit gadu šķiršanās — vai tas tik daudz salīdzinājumā ar dienām, kuras nodzīvosim kopā? … Man bail iztēloties, kas būtu ar mani noticis, ja tev tovakar nebūtu rādījušās halucinācijas, ja es tik stipri nelīdzinātos viņai. Tu noturēji mani par Toru Valesko un pēkšņi apstājies… Prasīt vairāk no likteņa būtu negodīgi … Mūždien esmu ienīduši Telemortonu. Gan viņa baismīgo «Sienu», gan to debesmannu, ar ko mūs tagad baro. Apgalvo, cilvēki vairs neizjūt vajadzības pēc tādām vērtībām, bet man allaž ir licies — tajā apstāklī, ka mums vairs nav ne grāmatu, ne īstas mūzikas, ne mākslas vispār, vainīgs Telemortons… Taču bez Telemortona mēs nekad nebūtu atraduši viens otru.
Ielūkojos pagājības bezdibenī. Stāvēju pie pašas iztekas, labāk par Toru apzinājos, cik viņai liela taisnība. Bet šis briesmīgais lēciens no mietpilsoņa, kurš Telemortona dēļ vairs nelasa avīzes un grāmatas, līdz pusinteli- ģentam, kurš runā par tām apmēram tādā pašā tonī kā mēs savā laikā par ēģiptiešu papirusu?!
— Vismaz saglabājusies glezniecība, — es pasacīju, pētīdams viņas audeklus. To nebija daudz, visi tai pašā manierē kā nule nobeigtais. Apstājos pie viena. Balti vizoši ledāji, šaura bālganas debess strēle» caur kuru izvīta kāvu lentīte, bet priekšplānā neticami melna kaila nēģeriete. Tad tāpēc iztēlojos mūs abus mūžīgajos ledos, ticēdams, ka arī tur mums abiem būtu labāk dzīvot nekā pašreizējā paradīzē.
— Tev patīk? — Tora nodzēsa gaismu. Nēģeriete
atdzīvojās, līdz padebešiem saceltais ledus neciešami balti iezibējās, ziemeļblāzma ielaistījās vissmalkākās gaismēnās. Krāsas bija citādas, manos laikos nepazīstamas. Ne tikai gaismojošas, bet tikpat kā dzīvas. — Telemortons būtu nosaucis šo gleznu «Nēģeri apgūst Grenlandi», — Tora pasmaidīja. — Kad uz turieni izsūtīja vispirms polinēziešus, bet pēc tam visus dzeltenos, manis vēl nebija pasaulē. Bet nēģeru lielā pārceļošana satricināja mani. Ap to laiku viņi jau skaitījās vairāki miljardi. Veselas pilsētas izmira uz dažām dienām, kamēr tajās iemitināja baltos … Runā, tur radīts mākslīgs klimats, viņiem tur klājoties labi, bet Telemortons vēl ne reizi nav rādījis Jauno Grenlandi… Saprotu, mēs esam pārāk lielā skaitā; bet kāpēc mums visu laiku no kāda jānošķiras?… Lūk, tādēļ, ķeroties pie audekla, redzēju Grenlandes subtropu vietā milzīgu ledāju! — viņa atkal iededzināja gaismu.
Pēkšņi manī pamodās vajadzība pateikt viņai, kas īstenībā esmu. Bet apturēja bailes. Trīdents Mortons, kurš stāvējis uz ceļiem līdzās viņas mirstošajai vecaimātei, — tāds lielgabalšāviens sagrautu visu. Nolādēju sevi par to, ka neesmu piedzimis sešdesmit gadus vēlāk. Atdzīvināta mūmija, kurai tiesības uz māņticīgu bijību, nevis uz maigumu.
Liegi pieskāros viņai, saklausīju cauri ādai pulsu un nobijos. Pulksteņa mehānisms, kas skaita sekundes. Katrs sitiens bija nežēlīgajam laikam adresēts kliedziens.
— Cik tev vēl palicis? — izgrūdu caur zobiem.