— Ar tevi — daudz! — viņa pasmaidīja un novirzīja sarunu uz citu problēmu. — Tātad, pēc tavām domām, glezniecība vēl pastāv? Gaismas līniju jokains savijums, kurā reizēm pavīd kas līdzīgs sejai vai kokam, vai lietum? Bērnībā es arī skatījos kā apburta. Stundās, kad Telemortons translēja gaismas gleznas, mani nevarēja atraut no ekrāna. Bet reiz manī pamodās kaut kas nezināms. Pasaule gribēja ieiet manī un iziet man cauri, un atkal parādīties … Pagājušajā gadsimtā būtu gleznotāja.
— Tu arī tagad esi gleznotāja! — mierināju, jau pa pusei apjauzdams, kāpēc katram viņas darbam piemīt veselas gleznu galerijas spēks.
— Tikai šeit, bionamā, — viņa dzirās pasmīnēt, bet smīns neizdevās. Pat savā rūgtumā viņa palika liega. — Tev, protams, nav ne jausmas, cik tagad izmaksā krā
sas, tās vienkārši nepārdod … Ražot priekšmetus, bez kuriem iztiek vairākums, uzskata par nesaprātīgu. Pirmajos gados pēc Sienas grāmatas, piemēram, vēl laida klajā, bet vienīgi līdz tam laikam, kad Logoss aprēķināja lasītāju skaitu — katrs divdesmitais.
Tā pirmo reizi dzirdēju par Logošu. Domājošas elektronu smadzenes, kuras patiesībā pārvaldīja visu valsti. Tora nemācēja pastāstīt par to pārāk daudz. Tas bija Mortona piramīdas astoņdesmit pazemes stāvos ieslēptais pusmīts. Bet es spēju apģist, kas noticis. Dižais gudrinieks, par kuru sapņojis Mefistofelis, gandrīz nemanot pārvērties no padomdevēja patvaldniekā.
Jaunām acīm vēroju gleznas. Spēks slēpās nevis medicīnas šļircēm līdzīgajos cilindrīšos, no kuriem krāsas izšļācās it kā vienkopus ar dziļumu un gaismu, bet šausmīgajā cenā, kuru Torai vajadzēja samaksāt par iespēju radīt savus darbus. Tas bija visspilgtākais uzliesmojums pārejā no viena tukšuma citā — no zaudētās pagātnes priekšlaikus zaudētajā nākamībā.
Apskāvu Toru, viņa ar visu augumu izkusa manās rokās, pusstundu mūsu starpā atkal vairs nebija nekā — ne .mana bijušā mūža, ne Logosa, ne bionama.
— Nenožēlo mani! — viņa gulēja aizvērtām acīm, sevī iedziļinājusies, it kā uztvertu kādas nedzirdamas skaņas. — Esmu ieguvusi no dzīves visu, ko gribēju, — sešas gleznas un tevi… Nav tiesa, septiņas! Pēdējā nav vēl pabeigta, taču …
— Pēdējā? — vaicāju un pats nesaklausīju savu balsi. Pulksteņmehānisms — laimes un bēdu vienīgais mērs — tikšķēja arī manī. Ar ik sitienu skaļāk un neciešamāk.
— Tu esi mani pārpratis, — viņa atpleta acis, dāvādama man smaidu caur puspievērtiem plakstiņiem. — Tagad man vairs nebūs laika gleznošanai. Neesmu nemaz tik izšķērdīga, kā tev rādās. Bet šo pēdējo tomēr gribu pabeigt. — Viņa izbrīvojās no maniem apkampieniem un, noslīdējusi no gultas, pagrieza pret mani audeklu, kas līdz šim bija stāvējis piesliets pie sienas.
Savādi, ka tūdaļ pazinu šo cilvēku. Tūkstošiem bionamā redzēto ļaužu palikuši ēnā, lai gan vienu otru biju pamatīgi nopētījis. Piemēram, restorāna «Robots» apmeklētājus. Viņš bija to vidū : — pajauns gaišmatis attālajā kaktā. Atmiņā iespiedusies ne tik daudz viņa seja kā
smiekli. Izgāju no zāles pēdējais. Tajā palika vienīgi uz kādu laiku pamirušie galdiņi, titāniskais gaismojošais uzraksts «Siena» — un viņš.
Šoreiz darbs nesauca palīgā fantastiku. Reāla plakne ar to pašu uzrakstu, bet pustumsā viņa gaismrakstam pievērstā sārtā seja ar gaišiem, viļņainiem matiem. Bet portretā jautās kāda nesakritība. Varbūt ļoti vecas acis jaunajā sejā, varbūt tikko nomanāmā smaidā sastingušās lūpas.
— Cik briesmīgi smiekli! — es teicu.
— Tātad tu arī esi ievērojis! — Tora nopriecājās. — Baidījos, ka nespēšu to izteikt. Ja viņš būtu pa īstam smējies, nebūtu tas. Te no gleznotāja viedokļa pats svarīgākais parādīt maskas nesamērību ar īsteno seju.
Viņai lika apgriezties klusināti treļļi. Skaņa nāca no spoguļa. Tieši tāds karājās manā istabā, pāris reižu biju tajā paskatījies, bet nepievērsu nekādu uzmanību krāsainajām podziņām.
— Tas ir viņš! — viņa mudīgi apvilka rīta svārkus un, sakārtojusi matus, nospieda vienu no pogām.
Un tad bionama visvienkāršākais brīnums iedzina mani' galīgā apjukumā. Spogulis joprojām atgaismoja mūsu istabu, bet vienlaikus tajā vietā, kur vajadzētu stāvēt Torai, redzēju pēdējās gleznas tēlu. Tikai pēc sekundes, ieskatījies vērīgāk, apzinājos savu kļūdu. Istaba bija tāda pati — desmit tūkstošu bionama vieninieku paradīžu līdzinājās cita citai matmatā.
Bet tā bija sveša istaba. Tajā nebija gleznu un visur izsvaidīto sievišķīgo nieciņu. Tajā nebija nekā, atskaitot komfortablās mēbeles un ellišķīgu aukstumu.
— Gaidu tevi! — Tora teica. — Nāc ātrāk!
Cilvēks no gieznas neatbildēja. Viņa acis urbās manī.
— Kādēļ tu tik savādi uz viņu lūkojies? — Tora pat tā kā mazliet nobijās. — Starp citu, jums nekaitētu iepazīties. Māņticīgi ļaudis uzskata, ka iepazīšanās pa teieonu nesot laimi… Tas ir mans draugs! — Viņa aplika man roku ap pleciem.
. — Harijs! — nosaucu sevi vārdā un pasmaidīju, lai padzītu neskaidro trauksmi. Nez kādēļ jutos nelādzīgi.
Bet viņš jau bija atvienojies.
— Kā šo cilvēku sauc? — prašņāju, nemiera tirdīts.
— Tam nav nekādas nozīmes! — Tad pēc ilgas pauzes: — Edvards neatnāks. Sapratu to, tikko viņš ieraudzīja tevi.
— Lai! Manuprāt, tam arī nav nozīmes.
— Harij, papūlies izprast mani! — viņa atkal aizvēra acis. Pārāk bieži viņa tās aizdarīja. — Nebūtu nevienu ielaidusi un tevi nebūtu izlaidusi — pārāk dārga man ik minūte. Bet šo gleznu, savu pēdējo gleznu katrā ziņā gribu pabeigt. Savas domas par nākamību izteicu šajā te, — viņa norādīja uz izdzimušās cilvēces ielenkto kapsulu. — Bet šis vīrietis … Pamanīju viņu pērnnedēļ un acumirklī sapratu — tas ir mūsu laiks, mūsu ne ar ko nesalīdzināmā traģēdija. Apmierinātais smaids — viss taču tik krietns, tik stabils. Un šaušalīgie smiekli par sevi pašu — lai uzturētu šo stabilitāti, puse cilvēces jāievilina anabiozē ar itin visu, kas tik sekmīgi iznīdēts ikdienišķajā dzīvē. Ar alkoholu, narkotikām, uzdzīvi un izvirtību, Telemortona šausmu filmām.