Viņa pārlieku uztraucās, vai tik viņš nāks, vairāki lāgi vēra vaļā durvis un skrēja ārā gaitenī. Tā kā bio- namu vislielākais pievilkšanas spēks bija iespēja pabūt vienatnē, durvis varēja atvērt tikai no iekšpuses. Neviens cilvēks nevarēja iekļūt, nepieteicis iepriekš savu apciemojumu pa teleonu. Netraucēti ienāca vienīgi roboti. Tie, kuri deviņdesmit dienas rūpējās par iemītnieku ērtībām un tīrību. Un tie, kas deviņdesmit dienām no- tekot, ieradās pievākt īres maksu — pašus iemītniekus.
Mani sāpīgi ievainoja nepacietība, ar kādu Tora šo cilvēku gaidīja. Šobrīd šis cilvēks bija viņai svarīgāks par mani. Sapratu Toru, bet saprast ne vienmēr nozīmē piedot. Lai jau viņā iemājo kaut simts traģēdiju, manās acīs mūsu mīlas traģēdija svēra krietni smagāk. Pabūt kopā mēnesi vai divus, ar katru skūpstu, ar katru pieskārienu skaitīt atlikušās dienas un minūtes! Ar katru tuvības mirkli gatavoties uz gandrīz mūžīgo šķiršanos! Man šķita, ja pa durvīm būtu ienācis pats Valsts sekretārs, lai noliktu pie manām kājām Mortona Piramīdu kopā ar tās milzīgo varu, arī tad es būtu pateicis: «Tikai ne tagad! Atstājiet mūs divatā!»
Taču mierināju viņu kā spēdams, stāstīju, ka viņš noteikti atnāks, ka' glezna tiks pabeigta, ka tā būs viņas labākā glezna.
Mūsu teleons bija palicis neizslēgts, un, kad tajā negaidot parādījās viņa seja, izbijies atlēcu no Toras. Tas man kaut ko atgādināja, kādu ārkārtīgi dramatisku situāciju, kad izšķīrās vai nu mans, vai citu cilvēku liktenis. Mani tirdīja neprātīga vēlēšanās izlauzties cauri neatmi- ņas plīvuram, kas izlikās tik viegli saraujams un tomēr tik sīksti pretojās.
Kad viņš ienāca, šī mokošā izjūta vēl nebija mani pametusi.
— Edvards Kīns! — viņš nosauca sevi un, turpmāk pilnīgi neievērodams manu klātbūtni, sāka pozēt. Tā vien šķita, viņš to dara ne mazāk cītīgi par Toru. Mans miglainais nemiers pamazītēm izkliedējās.
— Ja nav nekas pretī, iešu pastaigāties, — es sacīju. — Maisos jums tikai pa kājām.
— Nē, nē! — Tora izmisīgi sauca. Viņas lūgumā saklausīju bailes palikt divatā ar šo cilvēku. — Harijam vairāk patīk gaismas glezniecība, manējā viņam šķiet garlaicīga, — viņa pēc brīža piemetināja ar smaidu.
— Man arī, — Kīns atzinās. — Nomierina nervus. Elektroniskais gleznotājs vispirms atveidotu krāsas un apveidus. Es pārvērstos sarkanos kvadrātos un dzeltenos konusos, zilās straumītēs, melnās astēs, tas viss izlocītos, dancotu, mainītu izteiksmi. Ikviens sajustu manā portretā ko citu — atbilstoši paša raksturam… Bet to, ko tu dari, Tora, katrs neizturētu.
Viņš runāja rāmi un vienmērīgi, mazliet piegurušā, pabālā balsī, pie tam sārtenā jaunā seja palika gandrīz nekustīga. Biju pārliecināts, ka viņam ir apmēram trīsdesmit gadu, tāpēc sākumā brīnījos par Toru. Pa virsu veselīgajai, gludajai sejai viņa klāja gandrīz nemanāmas svēdras, kas šķita it kā paslēptas zem gludās ādas. Un ar katru jaunu krunciņu pastiprinājās līdzība ar kādreiz plaukstošas pilsētas drupām, kuras apklājis vulkānisko pelnu grims. Un, kad vērīgāk ieskatījos oriģinālā, vajadzēja viņai piekrist. Vēl pirms minūtes Kīns man likās pajauns cilvēks. Tagad pamanīju — viņš ir ļoti, ļoti vecs.
— Kādēļ izšķīrāties par anabiozi? — es viņam vaicāju.
Viņš pagrieza galvu, vecīgās stipri tumšās acis apstājās
pie manis.
— Nekusties, Edvard! Tu man izjauksi visu gleznu.
Viņš paklausīgi aizgriezās, ieņemdams pirmītējo pozu.
— Visumā jums taisnība. Prieki mani jau sen vairs nepievelk, cerība uz labāku nākotni — jo vairāk. Vienkārši apnicis dzīvot.
— Pie visa vainīgs karš! — T6ra sīkāk izzīmēja kombinezonu. Melnais, spīdīgais sintētiskais audums cieši piekļāvās taisnajiem pleciem, bet gleznā nez kādēļ parādījās krunkas. Arī tās tik tikko manāmas, pie tam drīzāk zem auduma nekā ārpusē.
Atcerējos kādu mana laikmeta gleznu: bojāts uzpūties skafandrs un tajā — milzīgā spiediena plakani saspiestais ūdenslīdējs.
— Karš, kas nebija īsts, — Kīns pasmaidīja. Viņš skatījās uz mani, audeklu viņš nevarēja redzēt. Tādēļ mani tā izbrīnīja instinktīvā kustība, ar kuru viņš noglaudīja uz pleca neesošās krunkas. Tagad apjēdzu, ka arī šoreiz Torai taisnība. Neraugoties uz šķietamo nesaliektību, šis cilvēks atgādināja degošu papīra loksni. Vēl lapas puse izskatās neskarta, vēl var izlasīt katru vārdu, bet pēc sekundes tā sakrunkosies un pārvērtīsies pelnos.
— Jā, neīsts, bērnu spēlītei līdzīgs un šī iemesla dēļ psihei daudz bīstamāks par īstu karu. — Tora piekrita. — Saņēmām tikai divus triecienus — pa Vašingtonu un galveno kasetveida S-raķešu bāzi. Pat lāgā nezinādami, no kurienes tie nāk, nekavējoties izlietojām visu savu kodoltermisko jaudu katrai austrumu puslodes pēdai, Austrāliju neizslēdzot.
— Tu taču pazīsti oficiālo versiju, Tora! Tas bija nepieciešami, lai pretinieks pēc gravisienas uzcelšanas nevarētu izdzīvot, okupēdams neitrālās valstis, lai pēc daudziem gadiem, tikko riskēsim nomest savu vairogu, viņš nespētu mums atmaksāt. Tas tika darīts rietumu puslodes dzīvības vārdā.
Kīns smaidīja — to smaidu, kas mēmiem elles smiekliem tricināja viņa seju portretā.
— Un iznākums? — Tora sarāvās. — Jau doma vien, ka var tik viegli un nesodīti pārvērst pulverī miljardus, laupa mums dzīves stimulu.