— Bet pašnāvnieku taču neesot! — piezīmēju, atcerēdamies sievieti, kurai it viss, izņemot ārkārtīgo saspiestību, bija pa prātam.
Kīns iesmējās, šoreiz skaļi.
— Šodienai tā kā 'diezgan! — Tora apņēmīgi pagrieza gleznu ar seju pret sienu. — Mani spēki ir galā.
Jutu, viņai smeldzīgi gribējās turpināt darbu. Bet vēl vairāk — palikt ar mani divatā.
— Labs ir! — Kīns piecēlās. — Saprotu tevi. Negribi sevi aplaupīt… Taču… Piedod, Tora, to izdarīšu es. Man jāparunā ar tavu draugu. Pēc stundas viņš atgriezīsies pie tevis.
— Nē, nē! — tas skanēja kā kliedziens. — Tu taču zini, Edvard, vismaz man… — Tora it kā nobijusies pēkšņi apklusa.
— Zinu, Tora! Bet tas ir svarīgāk. Ejam, Trīd! — viņš nospieda pogu, durvis atvērās.
Tora krampjaini pieķērās manai rokai, bet es viņu atgrūdu un izskrēju gaitenī.
Kad iesēdāmies liftā, viņš pateica:
— Skat, esam tomēr beidzot satikušies, Trīd! … Negribi pazīt? Es esmu Laionels Mars, Brīvās Pasaules Savienoto Valstu prezidents!
7
Aizgājām uz parku. Te bija loti daudz augu un loti maz cilvēku. Ļaudis paguvuši atradināties ne vien no mākslas, bet arīdzan no dabas. Viņi dzīvoja labiekārtotās pilsētās, gandrīz nekad nepamezdami tās, tīksminājās par gaismas strūklakām un monumentālo gaismas glezniecību ielās, kuras priekšā pamazām atkāpās zaļumi. Dārzus un parkus apbūvēja — Logoss uzskatīja, ka dzīvojamās mājas ir daudz nepieciešamākas.
Mēs ar Laionelu apgūlāmies tieši zālē pie lotosu dīķa. Nekādi negribējās ticēt, ka šī sārtenā seja ir tikai plastiska biomaska, bet samērā jauneklīgā balss — īpašas balss saišu operācijas rezultāts. Bet tagad, kad zināju patiesību, pat tembrs likās man citāds — bezcerīgs un bezgalīgi vecīgs.
Labi, ka viņš atvedis mani tieši šajā vietā. Divdesmit pirmā gadsimta lavīna nerimtīgi mēģināja mani aprakt, šis pēdējais kolosālais bluķis rādījās tik smags, ka spēja galīgi nospiest.
Mani glāba daba. Nebiju vairs agrākais Trīdents Mortons — betona un mašīnu čaumalā ieslodzīts nervu kamols. Biju daļa no dabas un, klausoties Laionelu, vienlaicīgi ieklausījos tās valodā. Daba uzrunāja mani neskaitāmu smaržu — liegu, rūgtenu, saldkaislu smaržu valodā, es sapratu viņu, un tas līdzēja. Par spīti kibernētiskās medicīnas augstajam līmenim, par spīti zemajam miršanas procentam, vēl ne mazums laika paies līdz brīdim, kad cilvēciskais skudrupūznis apraks zem sevis visu brīvo platību. Un, kamēr pastāv daba, kas piedzīvojusi simts civilizāciju augšupeju un sairumu, pastāv arī iespēja dabas acīm raudzīties uz pasaules drāmām.
— Kā redzi, Trīd, esmu izpildījis tev doto solījumu. Mortona piramīda, mana piramīda uzcelta! … Atceros, minēju lāstus, kurus man adresēs cilvēce. Bet mana atriebība ir bezgaršīga, ļaudis ir pārāk tizli, lai kaut ko apjēgtu un kādu nolādētu. Esmu pats sevi nolādējis — lūk, sešdesmit gadu ilgo necilvēcisko pūliņu vienīgais praktiskais iznākums.
— Atriebība? — vaicāju, vērodams palmas pakājē apgūlušos pārīti. Viņi atradās pārāk tālu, neredzēju seju izteiksmi, toties dzirdēju, kā vīrietis uzjautrināja sievieti, izsizdams ar diviem kokosriekstiem primitīvu džeza ritmu. Diez vai viņam maz ienāca prātā, ka šie improvizētie mūzikas instrumenti ir arī ēdami.
— Jā, atriebība, kādu nav izgudrojis neviens austrumu despots!
- — Kam?
— Jums, baltajiem! Neesmu vis čigāns, Trīd, kā tu, līdzīgi citiem, domāji. Esmu indiānis. Mans vecvectēvs bija dižas cilts dižais vadonis. Mans vectēvs — balto mednieku tramdītas nožēlojamas zvēru kopas barvedis. Mans tēvs — etnogrāfisks eksponāts indiāņu rezervātā. Gandrīz piecsimt gadus jūs centāties mūs iznīdēt — ar alkoholu, ar lodēm, ar naudu, nogalinājāt mūs civilizācijas un kultūras vārdā — papriekš miesu, pēc tam dvēseli. Es, Laionels Mars, atmaksāju jums atgriezeniskā kārtībā. Sāku ar Telemortonu. Un, kad pēc Sienas jums galīgi nolobījās liekulīgās civilizācijas trauslā ādiņa, kad ļaudis pārstāja lasīt sentimentālus romānus un mācību grāmatas, palika tikai viens vienīgs solis. Lai izdzīvotu, paši baltie sāktu savstarpēju iznīcināšanu.
Viņa pusapdzisušajos redzokļos uz īsu mirkli atkal iedegās plosoši melnā uguns, kas mani kādreiz tā bija pārsteigusi. Tagad apzinājos, kādēļ viņa pēkšņā parādīšanās teleona ekrānā bija atgādinājusi man kādu agrākā mūža epizodi. Tieši tāpat viņš, Telemortona jaunais vadītājs, toreiz negaidot izauga uz ekrāna, lai jebkuru politisku uzstāšanos pasludinātu par maksas reklāmu un līdz ar to karu valdībai. Teicu, ka viņš ir netaisns. Savienotās Valstīs indiāņus iznīcinājis valdības karaspēks un atsevišķi jauno rajonu apguvēji. Nevar taču uzvelt vainu uz visu "pleciem un atriebties līdz desmitajam augumam.
— Tu saki — nav vainīgi? Vācieši teica to pašu. Vai tu tiešām domā, ka var miljoniem cilvēku dedzināt krematorijās, nīdēt ar gāzi, uzraut karātavās, bet atbildību par to uzkraut vienīgi tiešajiem izpildītājiem? Kāds tur Millera kungs patiešām varēja nezināt, kas notiek, bet visi Milleri kopumā tikai iestāstīja sev, ka nekas nenotiekot … Pie mums, Savienotajās Valstīs, pat neuzskatīja par vajadzīgu izlikties. Kristīgajai morālei un sirdsapziņas pārmetumiem nebija nekāda sakara ar sarkanādaina- jiem — Amerikas apgūšanas laikos baltais uzskatīja indiāni par visu ko, tikai ne par cilvēku.
Atcerējos klusējošos indiāņus, kuri bija izbūvējuši manu anabiozes patvertni. Atcerējos savus neredzamos miesassargus Kaskādu kalnos, viņu rituālo sveicienu un šauteņu salūtus, ar kuru tie izvadīja mūsu helikopteru. Iespējams, viņi jau toreiz atzina Laionelā Marā ne tikai diža vadoņa mazmazdēlu, bet arī sen loloto asiņaino mesiju, kuram senču gari uzticējuši noskalpēt balto Ameriku. Mortonu impērija jau toreiz bijusi nāves cirtienam atvēzētais kara cirvis.