Выбрать главу

—    Tomēr uz Grenlandi izsūtīja nevis baltos, bet krā­sainos, — es pavīpsnāju.

—     Izsūtīja? — viņa gludo seju no iekšpuses uzspridzi­nāja Toras tik nekļūdīgi uzminētie velnišķīgie smiekli. Man uzvēdīja baisms saltums. Tā vien likās — tūdaļ zie­došie lotosi pārvērtīsies lāstekās. Taču tie plauka pa ve­cam — nejauši no cita izplatījuma zemes ellē iekļuvušas tās slepkavīgajam klimatam nepakļaujamas būtnes. — Tu atrodies marsieša stāvoklī, kuram pa vienu stundu jāpasniedz visa pasaules vēsture. Laika mums maz, Tora gaida tevi. Man -negribas, lai viņa ciestu. Mana piramīda jau tā pietiekami augsta.

Tikai tagad iedomājos, cik viņam gadu. Par pieciem mazāk nekā man. Bet uz manu pusgadsimtu eņģeliskas dusas — piecdesmit gadi necilvēcisku kaislību, kas jeb­kuru citu jau seiļ būtu iedzinuši kapā. Atcerējos Mefis­tofeli.

—     Kad miris Erkvuds? — nez kādēļ šķita smieklīgi dēvēt viņu par Mefistofeli Laionela klātbūtnē.

—     Drīzumā pēc tavas aiziešanas anabiozē. Kad sapratu, ka Erkvudam drīz jāmirst, atklāju viņam patiesību. Viņš joprojām ticēja tavai sūtībai un īsi pirms savas nāves pa­guva nodibināt Valsts aizbildņu padomi, kura pakļāvās personiski man. Tolaik Logoss jau sāka plānot ekonomiku un politiku nacionālā mērogā. Dažus gadus pirms Sienas Dienas Mortona impērija iemantoja tādu ietekmi, ka tās prezidents automātiski kļuva par Savienoto Valstu prezi­dentu. Varēju pats tikt šajā amatā, bet aiz zināmiem iemesliem izvirzīju tavu brālēnu.

—     Man allaž likās, ka tu viņu nicini?

—     Kurū? Bolduīnu Mortonu? Par nelaiķiem nemēdz ru­nāt ļaunu. Viņš gāja bojā Vašingtonā no kobalta bumbām, lai viņam vieglas smiltis. Kopā ar visu valdību, senātu, kongresu. Un man par laimi līdz ar šīm salašņām atom- trieciens iznīcināja arī visus manus pretiniekus — gan­drīz ik godīgu cilvēku, kas bija spējīgs pareizi iztulkot manus īstos nodomus. Tieši šajā dienā Vašingtonā notika grandioza pretmortoniska demonstrācija… — Laionels apklusa.

Garām pagāja daži anabioznieki. Varēja just, ka viņi pirmo reizi iegriežas parkā. Veltījis vienaldzīgu skatienu bambuku birzij, puisis, kurš bija tērpies spilgti zaļā kom­binezonā, pagriezās pret biedriem:

—     Re, kādas te nūjas aug! Un smarža kaut kāda ne­patīkama, uzbāzīga… Aiziesim labāk uz kinozāli «Eross». Šodien tur rāda pirmšķirīgu filmu… Man stās­tīja Betsija no 6532. istabas. Viņa ļoti cerēja, ka izdosies noskatīties pa otram lāgam, bet tieši šorīt tai vajadzēja iekapsulēties.

Viņi izgāja no parka, bet es domāju par nejaušībām, no kurām brīžiem atkarīga vēsture. Būtu toreizējā antimorto- niskā demonstrācija notikusi nevis Vašingtonā, bet citā pilsētā, viss, iespējams, būtu ievirzījies citās sliedēs. Bez antivielas asins nespēj pretoties lipīgai sērgai.

—           Pēc tam iestājās Sienas Diena, — Laionels atkal ierunājās. — Pāri šai pasaulei slējās Mortona Piramīda. Telemortons — informācija un propaganda. Kredimor- tons — ekonomika. Logomortons — plānošana un valsts pārzināšana. Un, visbeidzot, varenākais spēks — Gravimor- tons, proti, valsts drošība. Viņpus Sienas plosījās nāvīga radiācija, ļaudis saskatīja Sienā savu glābējeņģeli, man kopā ar prezidenta godu piešķīra oficiālo titulu «Cilvēces Pestītājs…» Un te pieļāvu nepiedodamu kļūdu, pasludinā­dams Logošu par beidzamo — izšķīrēju instanci. Rēķinā­jos ar to, ka viņa sabiedriskā labuma mēraukla darbosies manā labā. Viņš jau toreiz nemēdza uzklausīt padomus, bet viņu varēja itin viegli apmānīt, nemanot ievadīt vē­lamā virzienā. Būtu tu redzējis, ar kādu entuziasmu viņš ķērās pie pilnīgās automatizācijas un reizē pie kultūras iznīcināšanas, pamatodamies uz cilvēku eksistencei ne­pieciešamo vajadzību apmierināšanu. Pēc divdesmit ga­diem, kad viņš jau aizņēma visus astoņdesmit stāvus, reti kāds vēl atcerējās muzejus, bibliotēkas, koledžas. Tā bija man atmaksa par acteku, maiju, inku cildenās mākslas bojā eju. Nevienam nav zināms, kādus augstumus tā būtu sasniegusi, ja baltie barbari to nebūtu apkāvuši!

Manās acīs vidusmēra amerikāņa kultūra allaž bijusi drīzāk Holivudas saplākšņu makets, nevis īsta celtne, to­mēr negaidīju tik pēkšņu un rāmu sabrukumu.

—    Dialektiskais lēciens no kvantitātes kvalitātē ne­prasa daudz laika. — Laionels paraustīja plecus. — Zinu vēl vienu piemēru. Līdz Sienas Dienai kādreizējai rakstīt nepratējai Krievijai bija desmitkārt vairāk zinātnieku, bet augstskolā izglītoto vairāk nekā visai Eiropai kopš pir­mās viduslaiku universitātes dibināšanas … Un tad vēl — pašā psihē paslēpts kontroles mehānisms, "ko senāk maz ievērojām, — merķtiecība. Kam gribas mācīties, ja nav kur pielietot savas zināšanas? Rada mašīnas, domā Lo- goss, bet cilvēks… Cilvēks tikai eksistē. Sistemātiska at­riebība — lūk, kas īstenībā bija mana ieviestā Stabilā Sistēma… Bet man ar to vien nepietika. Nogaidījis de­mogrāfiskā sprādziena pirmās sekas, neizbēgamas pasaulē, kas nepazīst karu, badu, masveida epidēmijas, neuzkrītoši iesakņoju Logosā ideju iznīcināt daļu ļaužu, lai saglabātu eksistences minimumu pārējiem.

—    Un Logoss ierosināja tai vietā humāno anabiozi? — izsmējīgi vaicāju.

—     O nē! Dižais gudrinieks labprāt piekrita. Viņš vien­mēr bija ļoti prātīgs. Bet es vēlējos, lai tiktu iznīcināti baltie — ar pašu balto atbalstu. Tā būtu ne tikai taisnīga atmaksa par veselas rases bojā eju, tas būtu pat saprā­tīgi — tieši viņi deģenerējās pirmie. Logoss nosprieda savādāk. Un vai zini, kādēļ?

Es zināju. Tajā dienā, kad izšķīros par anabiozi, Mefis­tofelis piebazunēja man pilnas ausis ar toreiz vēl autiņos guļošā elektroniskā milzeņa objektivitāti, taisnprātību, neuzpērkamību. Zīdaini cienāja ar šķietami objektīvu in­formāciju — mūsu laikrakstiem, radio un telepārraidēm, filmām un grāmatām. Pieaugušais Logoss droši vien arī tu­rējās pie pārliecības, ka rīkojas pilnīgi objektīvi. Bet līdz ar mātes pienu viņš bija iezīdis kā neapgāžamu aksi­omu — baltā cilvēka pārākumu.