— Uzminēji! — Laionels apstiprināja neskaņā balsī. — Nonāvēja polinēziešus, japāņus, malajiešus, nēģerus. Es biju bezspēcīgs — visa faktiskā vara tolaik jau piederēja Logosam. Citādi arī nevarētu būt! Tajā «saprātīgajā» iekārtā, ko biju uzspiedis cilvēkiem, par diktatoru neizbēgami vajadzēja kļūt astoņdesmitstāvīgajam gigantiskajam prātam, nevis atsevišķam cilvēkam, lai arī viņš būtu prezidents un «Cilvēces Pestītājs» …
— Nonāvēja? — tikai šobrīd vārdu jēga pa īstam nonāca līdz apziņai. — Tora taču stāstīja, ka viņus izsūtījuši uz Grenlandi!
— Nu, protams, izsūtījuši! — Laionela plastiskā maska izķēmojās grimasē. — Tieši tā noformulēja rezolūciju, par kuru apvienotā sēdē vienā mutē nobalsoja seši tūkstoši senatoru un kongresmeņu. Visi, atskaitot izsūtāmos. Kā redzi, pie mums joprojām pastāv pilnīga demokrātija … Bet būtu tu redzējis, kādām acīm balsotāji pavadīja savus kolēģus, kad tos tieši no zāles izveda Sevišķās policijas mašīnpistolēm bruņotais bataljons. Atkārtojās uz mata tas pats, kas hitleriskajā Vācijā: «Līdz tam brīdim, kamēr mūs neaiztiek, nenotiek itin nekas.»
Atmiņa atdzīvināja Toras gleznu — kailu melnu nēģe- rieti līdz padebešiem sacelto kailo ledāju fonā. Arī šoreiz viņa īsta mākslinieka tālredzībā uzminējusi patiesību. Šajā mirklī mežonīgi ienīdu Laionelu.
— Muļķīgi, Trīd, — viņš veltīja man agrāko caururbjošo skatienu. — Kādam velnam? Pats sev visai drīz padarīšu galu. Un atmaksu esmu jau saņēmis! Pa pilnam! Pēc nēģeriem Logoss ķērās klāt indiāņiem. Tā, lūk, sagrozījās mana atriebība! — viņš ilgi klusēja. — Atcelt viņa lēmumu nevarēju. Bet es viņu apmānīju, apmānīju pēdējo reizi. Brīdināju viņus un, kad indiāņi aizgāja Amazones baseinā, pārliecināju Logošu, par ieganstu izmantojot gaidāmo sacelšanos, sūtīt uz turieni policijas armiju ar vismodernākiem ieročiem. Darīju visu, lai apbruņojums kristu viņu rokās. Pusmiljards indiāņu! Mana vienīgā cerība! Izbijusi cerība! Ar viņu palīdzību, iespējams, vēl izdotos sasist lauskās baisminošo pasauli, ko pats tiku radījis. Bet Logoss šoreiz atminēja manu spēlīti. Indiāņiem apkārt izveidoja magnētiski gravitonu sienu, bet man pašam vajadzēja bēgt…
Jā, Laionels patiesi saņēmis visu pilnā mērā atpakaļ. Pat gravisiena atgriezusies kā bumerangs, lai satriektu savu radītāju.
— Un kas tagad būs prezidentos? — mehāniski jautāju.
— Neviens. «Cilvēces Pestītāju» nevar atcelt. Oficiāli paziņots, ka atrodos ilglaicīgā atpūtā, un. mani pagaidām aizstāj valsts sekretārs. Nosaukums palicis pēc tradīcijas, būtībā tas ir iekšlietu un policijas ministrs.
Gara pauze, tad atkal Laionela balss:
— Gaidīju tevi, Trīd! Tā negaidīju pat to dienu, kad varēšu paziņot saviem senčiem: «Jūs esat atriebti!» Puse cilvēces iet bojā! Pēc visa, kas noticis, glābt viņus vari vienīgi tu. Tu, leģendārais Trīdents Mortons, kura zelta statuja novietota zelta svētnīcā, simt astoņdesmit stāvu augstās Mortona piramīdas pašā smailē. Logoss — tas ir prāts, mūsdienu ļautiņi pieraduši izrādīt viņam cieņu. Bet dievina joprojām bagātību— tūkstošreiz vairāk nekā sendienās. Pagājušajā gadsimtā amerikāņi mierināja sevi ar burvju pasaciņu: «Pie mums katrs ubags spēj iekļūt miljonāros.» Tagad ikviens no turpat septiņiem miljardiem ubagu zina, ka līdz mūža galam nekļūs bagātāks ne par vienu Mortona kredītu … Un arī šo visbeidzamo izdevību nožņaudzu paša rokām pirms divdesmit gadiem, kad iecēlu Tristanu Mortonu Valsts sekretāra amatā. Mana devīze taču bija: «Jo ļaunāk, jo labāk!» Tagad, kad puse fantastiskās mantības pārgājusi viņa īpašumā, šim nelietim varas diezgan, lai ne tikai pasludinātu tevi par mirušu, bet arī — lai to patiešām realizētu. Bolduīna Mortona dēls ir spējīgs uz to.
Viņa acis atkal apdzisa, Laionels ņēmās kaut ko murmināt. Maz ko sapratu, vienīgi uz beigām uztvēru dažas frāzes:
— Kāda ironija — satikt beidzamo, visubeidzamo cerību tieši šeit, uz kurieni atnācu mirt. Biomortons — manas nolādētās piramīdas pēdējais pakāpiens. Es taču biju tas, kas iepotēja Logosam masveida anabiozes ideju. Taču īstenošana prasīja garu laika posmu, bet tikt vaļā no pārpalikuma vajadzēja nekavējoties, tāpēc loze krita vispirms indiāņiem … Es tā gaidīju tevi, Trīd … Tagad par vēlu. Bet es protu maksāt. Lai vēsture saka par mani: «Suns guļ kapā, ko pats sev izracis!»
Balss pakāpeniski kļuva arvien spalgāka, arvien smeldzošāka. Likās, viņš aizmirsis garāmgājējus, kas varēja viņu dzirdēt. Man radās iespaids, ka Laionels murgo.
— Dēvēt anabiozi par bērēm, manuprāt, mazliet pārspīlēti, — lūkoju ar joku atgriezt viņu pie samaņas. — Vari pārliecināties, ka neesmu vēl pagalam satrūdējis, lai gan pagājuši veseli piecdesmit gadi.
— Tu? — viņš dārdoši smējās.
— Pietiek! — es viņu asi aprāvu. — Mani gaida Tora.
— Jā … Tora … Piedod, gluži piemirsu … — viņš purpināja, nelūkodamies man acīs. — Ej pie viņas! Nobeigsim sarunu vēlāk! — Laionels apsviedās un pazuda aiz kokiem.
Aiziedams veltīju parkam atvadu skatienu. Sulīgi zaļoja lapas, visās pasaules krāsās plauka puķes, virs galvas zilgoja mūžīgās debesis. Bet starp tām un mani atradās jumts. Gluži caurspīdīgs un tādēļ miljonkārt smagāks par parasto. Mēs bijām vāveres, kurām gādīgais saimnieks ielicis būrī brīvības ilūziju — zariņu ar viscaur dabisku čiekuru.