Pēkšņi man kļuva briesmīgi auksti. Pūlējos saklausīt augu zaļās balsis, bet gan koku šalkoņā, gan ziedu zuzēšanā rēgojās aizkapa čuksti.
Tora sagaidīja mani gaitenī pie savas istabas atvērtajām durvīm.
8
Trešajā dienā glezna bija gatava. Mēs visi trīs stāvējām tās priekšā pilnīgi satriekti — katrs citādu iemeslu dēļ. Visu kreiso pusi aizņēma sienas tumšā platība, bet uz tās absolūti dzīvie, it kā dancojošie, mirkšķinošie, aicinošie milzu burti «SIENA». Un ik burtā, gandrīz neaizēnojot to, paliekot kaut kur dziļumā, daždažādas kodoltermiskās miršanas ainas. Bet labajā pusē, pustumsā, sēž uzraksta pusizgaismotais Laionels — ar vulkāniskiem smiekliem zem sejas sārtajiem pelniem. Tikpat kā apdzisušas acis — ļoti vecas un gluži nedzīvas. Tajās danco vizmas, liesmojošo burtu atspīdumi, gaismas plankumiņi, kuros it kā mikroskopā saskatāmi tās pašas atomu Apokalipses fragmenti.
Kamēr nebiju vēl novērsies no mākslas, kas vēlāk rādījās man nevajadzīgs izskaistinājums cilvēcisko ciešanu grāmatai, tiku bijis labākajos pasaules muzejos. Tik satriecošu gleznu nekur un nekad nebiju redzējis. Pagājušajā gadsimtā Tora varētu kļūt par vienu no visizcilākajiem meistariem. Taču tādu darbu viņa, manuprāt, tomēr nebūtu uzgleznojusi. Toreiz nebija ne gaismojošo stereo- skopisko krāsu, kas ļāva likt attēlu uz attēla, nedz tādas tēmas — vesela laikmeta traģiskais paradokss, iemiesots vienā cilvēkā — tā radītājā.
— Un kas notiks ar audeklu? — vaicāju, lūkodams ar prozaiskā jautājuma palīdzību atbrīvoties no šī darba reizē baisminošās un sajūsminošās varas.
— Aizsūtīs Logosam! — Laionels atbildēja pēc ilgākas klusuciešanas. — Ja viņam iepatiksies, pavēlēs nolikt glabātavā. Ja ne, grunti un krāsas nomazgās, izlaidīs caur īpašiem filtriem un iedos citam anabiozniekam tādiem pašiem nolūkiem. Logoss taču ļoti taupīgs. Pat globālo laiku un metrisko sistēmu ieviesis, lai skaitļojamām iekārtām būtu mazāka slodze. Bet gar to, ka kaut kur Jaunzēlandē cilvēki iet gulēt, kad ārā ir diena, viņam nav nekādas daļas.
— Un tu biji ar mieru, Tora? — izmisīgi saucu. — Radīt tādu darbu — un neviens to neredzēs! Vai tad tā dēļ bija vērts… — nepateicu līdz galam, bet šeit, kur katra minūte ieguva neizmērojamu vērtību, jēga tāpat likās skaidra.
— Un kā dēļ būtu vērts, Harij? — Toras roka ar liegu kustību pārslīdēja manai sejai. Caur mani izgāja vilnis — bezsvarīgi un plosoši.
— Nu, kā lai to saku … Pagājušā gadsimtā, šķiet, mēdza teikt — mākslinieks rada tautai, — es nedroši sacīju.
— Ja radu sev, tad līdz ar to — tautai. Gadās tādas katastrofas, kad no vesela kontinenta virs ūdens paliek viena vienīga smaile. Iedomājies, visa zeme zem okeāna, virspusē tikai Mortona piramīda. Vienalga, tas nebūs okeāns, bet Amerika — tas, kas palicis no kontinenta … Es esmu tauta. Un nav tiesa, ka viss ies zudumā uz mūžu mūžiem. Tu redzēji šo gleznu, Edvards redzēja. Tas, ko esat izjutuši, bez vārdu starpniecības pielips citiem. Un, ja kaut viens no jums varētu no šejienes izlauzties, mana glezna galu galā nokļūtu pasaules vislielākajā muzejā — cilvēku apziņā.
Pēc tam viņa aizsūtīja mani pēc ēdamā. Visi trīs nebijām ieturējušies kopš paša rīta, un es jau sen būtu aizgājis un atnesis, bet bija pilnīgi neiespējami atrauties no Toras rokām ar cilindrīšiem, no kuriem kopā ar katru smalko strūkliņu izšļācās tāda traģiska māksla.
— Tagad vairs nav jēgas, — es teicu. — Ejam uz restorānu!
— Nē, Harij, — viņa iespītējās. — Paēdīsim trijatā tepat istabā. Tas būs burvīgi!
Man tas nemaz nešķita burvīgi. Katra stunda bija mums dārga, cik daudz no tām jau nav patērēts Laionela ģīmetnei, bet tagad, kad varam beidzot pasēdēt divatā restorānā, viņa paliek ar Laionelu, bet mani sūta projām.
Es tomēr gāju. Tuvākais bārs izrādījās aizvērts uz desmit minūtēm uzkopšanai. Noraugoties komiskajos roboti- ņos — putekļu sūcējos ar gandrīz bērnišķīgām manipulatoru sukām, ar vienu ausi klausījos, par ko spriež citi gaidītāji.
— Interesanti, kas tagad notiek viņpus Sienas? — prātoja kāds apmēram astoņpadsmit gadus vecs zēns. — Pēkšņi kaut kur Him … — viņš ilgi meklēja atmiņā izzudušo vārdu, — … Himalajos saglabājušies cilvēki un kāda telestacija pat rāda, kā viņi tur dzīvo savās zvērādās.
— Un kāds labums no tā tiktu? Šā vai tā tu nekā nespētu redzēt. Gravisienas nelaiž cauri nevienu vilni, kurā darbojas parastās stacijas… Pie tam esmu
pārliecināta, ka tur nav ne smakas no dzīvības. Pie tāda megaradienta pat dzīvnieki izmiruši, — atbildēja skanīga meitenes balss. — Ap to laiku, kad mēs abi izkapsulēsi- mies, tas gan līdzināsies jau nullei. Logoss aprēķinājis, viņš nekad nekļūdās.
— Un tomēr … — kā šaubīdamies sacīja zēns. — Ja nu . ..
— Blēņas! — neiecietīgi atcirta meitene. — Kas attiecas uz zvēriem, tad tas mani pat iepriecina. Stāsta, Eiropā bijuši briesmīgi plēsoņas — tīģerpardi, vai kā viņus tur sauc . ..
Sagaidīju mirkli, kad pāri gaismojošai ēdienu kartei uzliesmoja burti «Varat pasūtīt». Un izvēlējos uz labu laimi, lai neietu zudumā laiks. Ar kabatās sabāztām pudelēm un piramīdā sakrautiem šķīvjiem devos atceļā. Mani pavadīja izbrīnījušies skatieni — kādam velnam šis savādnieks stiepj maltīti uz savu istabu. Tas taču tik neērti un tātad nesaprātīgi!
Bet mēs ar Toru līksmojām kā mazi bērni par šīm improvizētajām pusdienām. Laionels bija aizgājis, nekas vairs nebojāja man apetīti. Nažus un karotes paķēru līdzi, taču dakšiņas biju piemirsis, mēs ēdām vairāk ar pirkstiem, un es dzīvi atcerējos savas mežoņu dzīres anabiozes patvertnē. Toreiz tas bija kolosālais dzīvesprieks, kas piedeva ik norītajam kumosam tik pasakainu garšu. Bet pašlaik jutos vēl pasakaināk.