Grasījos aiznest traukus, bet Tora pateica, ka pagūs, un uz veselām trijām stundām mēs aizgājām citā izplatījumā. Tas bija neciešami. Katru reizi šis straujais lidojums cauri jumtam un ieiešana debesīs, un pēc tam atmoda un Toras daiļā seja ar aizvērtām acīm, un nāvīgs pagurums, un jauns lidojums … Savā agrākajā mūžā nebiju zinājis, kas ir mīlestība, bet arī tie, kas domājās zinām, nezināja nekā. Jo tas, kas bija mums ar Toru, no visiem esošajiem varēja būt vienīgi mums. Man, kurš augšāmcēlies pēc pusgadsimta neesamības, un viņai, kas taisījās turp doties.
— Uzdzīvosim, jā? — viņa teica, padzerdamās vīnu tieši no plastmasas pudeles kakliņa. — Ejam uz restorānu — kabareju! Edvardu arī pasauksim, viņš tik interesanti stāsta par biolellēm.
Un atkal, kā toreiz, kad viņa bažījās, atnāks Laionels vai ne, manī kaisa dusmas ar neizprotami grūtdienīga rūg
tuma piejaukumu. Kad ierosinu iet uz restorānu, viņa vēlas palikt mājās. Kad radusies izdevība palikt, grib pretējo. Diez vai var izskaidrot to ar sievišķīgiem untumiem vien — viņai noteikti vajadzīgs Laionels. Grasījos pasacīt to, ko manā laikā vīrietis līdzīgos gadījumos teica sievietei, bet bija jau par vēlu. Viņa paguva nospiest teleona pogu, un Laionels momentā izauga uz ekrāna, it kā būtu gaidījis izsaukumu.
Bet, kad viņš atnāca, viņai nez kādēļ vairs negribējās iet uz restorānu.
— Harij, es taču vēl ne reizes neesmu bijusi pie tevis! — viņa teica ar eņģeļa smaidu. — Uzaicini mani ciemos!
— Vienu? — es nīgri vaicāju.
— Nu, protams, mūs abus! Es taču nevaru pamest Edvardu likteņa varā pēc tam, kad pati uzlūdzu.
Dzīros pateikt, ka mana istaba nav domāta citu vajadzībām, bet tad atcerējos, kur atrodos. Lai jau nāk ar Laionelu, ar zēnu, kurš interesējās, vai viņpus Sienas saglabājusies dzīvība, lai nāk, ar ko vien vēlas. Vienalga, viņa būs blakus, tātad kopā ar mani. Vienalga, tā būs liktenim atkarota stunda.
— Lūdzu! — teicu jau piekāpīgāk.
— Nē, tā man nepatīk! Grāmatā, kuru tu man atnesi, stāstīts — divdesmitā gadsimta vīrietis, gaidīdams mīļoto sievieti, izgreznoja istabu puķēm, bet viņa īpaši uzposās … Gribu, lai tie būtu svētki!
Mēs ar Laionelu uzbraucām parkā, es plūcu ziedus, viņš klusēdams man palīdzēja, un, kad mēs ar diviem lielum lieliem klēpjiem iegājām manā istabā, izrādījās, ka nav kur puķes novietot. Divdesmit pirmā gadsimta inventārā nebija paredzēti tādi nevajadzīgi priekšmeti kā vāzes. Taisījos sazināties ar Toru pa teleonu un palūgt, lai atnes kaut vai tukšās pudeles, bet Laionels mani atrunāja.
— Trīd! — viņš teica jokodamies. — Tora taču vēlējās, lai viss būtu kā pagājušā gadsimtā. Vai tad savā laikā tu būtu lūdzis dāmu nākt ar savu vāzi tevis dāvātām puķēm?
Es sāku smiet, un mēs vienkārši izkaisījām magnolijas un lotosus pa grīdu un gultu, bet rozes iespraudām kondicioniera caurumos. Sadomāju vēl aizskriet uz bāru pēc vīna, taču Laionels mani atkal atturēja, sacīdams, ka būtu
nepieklājīgi aiziet., kad kuru katru mirkli var ierasties dāma.
Mēs piesēdāmies, un pēc dažām minūtēm teleonā parādījās Tora. Viņa bija tik daiļa kā nekad — ar gariem, 'gludi sasukātiem vara krāsas matiem un liegu seju, ko apmirdzēja neaizmirstams smaids.
Sākumā neievēroju neparasto tērpu. Tas atgādināja īso tuniku, kurā Tora Valesko bija tērpusies tovakar, kad viņu nošāva. Bet tā bija asinssarkana, šī te — dažādu atēnu mistrojums.
— Nebrīnies! — Laionels sacīja. — Šo tērpu es izdomāju svinīgiem gadījumiem — tā ir Brīvās Pasaules Savienoto Valstu karte.
Tagad jau pats saburtoju ar gaismojošo krāsu izzīmētos rakstus. Kā uz pusi sagrieztā Atlantijas okeāna dziļumu, visvisādas brūnā, dzeltenā un zaļā gaismēnas abos Amerikas kontinentos, bet augšā — balto Grenlandi. Tā vienīgā atgādināja vecas ģeogrāfiskas kartes. Visa pārējā sauszeme plankumojās neskaitāmo pilsētu melnajos zirnīšos.
Tora mazliet pastāvēja, kā dodama man iespēju aplūkot sevi, tad pagriezās sāniski. Es ieraudzīju Havaju salas un Polinēziju, un Jaunzēlandi, un tādu pašu pusamputētu Kluso okeānu, kas tieši pārgāja Atlantijas okeānā. Tas bija viss, kas palicis no cilvēces.
— Ardievu, Tora! — nez kādēļ sauca Laionels. Viņa balss drebēja.
— Tu esi prātā jucis! — es viņu nolamāju. — Viņa taču tūdaļ būs pie mums!
Tora pasmaidīja un mazliet atgāja no spoguļa. Un tad es ieraudzīju atvērtās durvis un vizmojošu bultu, kas neatradās, kā ierasts, priekšā, bet ar smaili pret atvērtajām durvīm, — un nekā nesapratu.
— Ardievu, Trīd! — viņa teica un, vēlreiz pasmaidījusi, devās uz izeju.
Metos pie savām durvīm, bet tās bija ciet, un, iekams atcerējos, ka vispirms jānospiež poga, Laionels gāzās man virsū. Mēģināju piecelties, bet viņš no jauna notrieca mani no kājām, un tad es ieķēros viņam rīklē, bet viņš gārdza un vāji pretojās, un caur šo vecīgo, nevarīgo sēk- šanu līdz manām ausīm atnāca:
— Tā kā tā nepagūsi, Trīd!
Es tiešām nebūtu paguvis, anabiozes durvis atradās viszemākajā stāvā, bet es dzīvoju trīsdesmit stāvus augstāk par Toru. Palaidu Laionelu un, gulēdams uz grīdas, vēlreiz ieraudzīju Toru — no mugurpuses. Tad durvis aiz viņas aizvērās.
Bet es joprojām gulēju un gulēju — kā dinamīta apdullināta krastā izmesta zivs un truli domāju, ka vajadzētu uzrausties kājās un pārbīdīt sprādzes bultiņu uz «DUAB», un atmosties kopā ar Toru pēc piecdesmit gadiem. Bet vispirms bija jāpieceļas un jāiet pa bezgalīgi garu gaiteni, un jāiekāpj liftā, un atkal jāiet pa gaiteni, un atkal jāstāv liftā, un atkal jāiet. Bet man pietrūka spēka.
Laionels ar grūtībām apsēdās, bet es vēl gulēju, skatīdamies augšup, spogulī, kurā atstaroja tukšā istaba.
Tad istabā ienāca cilindri ar sešām rokām un aiznesa tukšos traukus un tukšās pudeles, un gultas veļu, un viņas kombinezonu, un manu dāvanu — Noasa Erkvuda grāmatu, ko man, barbariski nodīrājot metāla vākus, bija izdevies izzagt no bibliotēkas. Un, visbeidzot, citu aiz citas iznesa gleznas. Tad ienāca jocīgie robotiņi — putekļ- sūcēji, lai ieviestu tīrību un kārtību, un tie rādījās man vēl šausmīgāki par sešrokainajiem stabiem. Tad cilindri atnāca pa otram lāgam, uzklāja gultu un, kaut ko nosig- nalizējuši ar grozāmām antenām, aizgāja.