Bet desmit minūtes vēlāk istabā ienāca sieviete. Viņa nepamanīja ieslēgto teleonu, un es redzēju, kā viņa priecājās par plašumu un komfortu, kā ar līksmu saucienu ieskrēja vannas telpā, kā izplestām rokām mērīja gultas platumu. Viņa izturējās gluži līdzīgi tai, kura visu laiku bija baidījusies, vai tikai tas nav sapnis.
Viņa izģērbās un ilgi plunčājās vannā. Un iznāca no turienes laimē starojoša un tikai pēc tam pamanīja mani. Viņa nemaz neapmulsa, tikai savieba pusbērnišķīgo sēju un, kā piedošanu lūgdama, teica:
— Ne tagad, draudziņ! Tik ilgi sapņoju par šo brīdi, kad varēšu palikt viena!
Un tikai tagad, kad no spoguļa nozuda Toras bijusī istaba un tai vietā parādījās manējā, man beidzot pietika spēka piecelties.
— Uz kurieni? — jautāja Laionels, redzēdams mani nospiežam durvju pogu.
— Uz anabiozi, pie Toras!
— Tora jau mirusi! — viņš dobji teica.
Miglaini atceros, kas notika pēc tam. Šķiet, es nodomāju, ka viņš joko, un gandrīz vai neklausījos. Vārdi ar piepūli izlauzās līdz manai pusparalizētajai apziņai.
— Amerika gatavojās karam. Prezidents bija tavs brālēns Bolduīns. Viņš vēl nekā nezināja par Sienu un, lai novērstu iespējamu masveida dezerļēšanu anabiozē, lika uzspridzināt Miltona Anbisa otro eksperimentālo ierīci. Paguvu brīdināt profesoru, taču viņš brīvprātīgi gāja bojā kopā ar savu izgudrojumu. Biomortons tika radīts uz Anbisa aprēķinu un formulu pamata, kurus teicos atrakņājis slepenos arhīvos. Tie bija meli, bet man noticēja. Biomortona kalpotājiem nav ne mazākās saskares ar pašu anabiozes procesu. Visu pārzina bezkontroles kibernētiska sistēma, kas darbojas saskaņā ar ielikto bioprogrammu. Balto nonāvēšanai Logoss nekad nepiekristu — viņi taču ir baltie. Bet mana programma tāda — cilvēkus iesaldē pie mīnus divsimt grādu temperatūras, pēc dažām minūtēm viņi mirst. Tas, kas tiek glabāts kapsulās, ir iesaldēta balta gaJa.
Vispirms sasitu lauskās teleonu, tad visas mēbeles, tad ilgi kliedzu un vaimanāju un sitos pret sienu, un plosīju ziedus, un mīdīju tos kājām, un visu laiku džinos pakal Laionelam, lai satvertu viņu, pabīdītu viņa ciparnīcas bultiņu uz anabiozes durvīm, ar varu aizvilktu uz turieni un redzētu, kā viņu sasaldē. Un pēc tam sagaidītu nākamo kapsulu un miris .sekotu mirušajai Torai.
Bet es nekādi nevarēju viņu noķert, biju pārāk ārprātīgs, un, kad ārprāts atstāja mani kopā ar pēdējo nesakarīgo vaimanu, Laionels vairs neatradās istabā. Izskrējis gaitenī, ieraudzīju viņu jau labā gabalā un vajāju viņu pa visu bionamu. Viņš ne reizi neizmantoja liftu, lai atrautos no manis, bet tikai skrēja un skrēja, te pazuzdams aiz pagrieziena, te atkal parādīdamies redzamības lokā. Un, kad aptvēru, ka viņš to dara tīšām, man pārgāja vēlēšanās viņu nosist. Pats jau smaku vai nost, viss viļņoja acu priekšā, un man vajadzēja pieslieties pie sienas, lai nepakristu. Viņš stāvēja dažus soļus no manis un tad nevarīgi noslīdēja un palika guļam. Ar pūlēm aizvilkos līdz viņam un saklausiju tur aizsmakušu krākāšanu viņa rīklē:
— Nebaidies, Trīd! Es nenomiršu! Nedrīkstu mirt. Esmu vienīgais cilvēks, kura spēkos vērst visu citādi. Tevi jāatzīst par Trīdentu Mortonu, bet bez manis tas nav iespējams.
Aizstiepu viņu uz savu istabu un, pašķirstījis izziņu rādītāju, izsaucu ar īpašu signālu kiberārstu. Nezinu, kā tas bija ieprogrammēts, taču droši vien sagrautās mēbeles ietilpa slimīgo pazīmju sarakstā. Ap to laiku, kad Laionels atguva samaņu, sešrokainie cilindri jau bija aizvākuši visu lauzu un aizstājuši ar jaunajām mēbelēm. Teleons arī bija jauns, tas laistīt laistīja savu spoguļaino virsmu.
— Kāpēc, kāpēc neteici agrāk?! — mani vēl arvien slāpēja izmisums.
— Ka Tora mirs? — Laionels joprojām varēja runāt vienīgi tikko dzirdamā aizsmakušā balsī. — Es viņai pateicu.
— Meli! — kliedzu, atcerēdamies viņas smaidu. Un tūdaļ, sirdij pamirstot, atminējos: viņa bija saukusi mani par Trīdu.
— Patiesība! Kamēr tu biji bārā pēc. ēdieniem! Viņa aizsūtīja tevi, lai lūgtu manu atbalstu. Man bija jāaizved tevi. Tora vēlējās, lai tu līdz pēdējam brīdim nekā nenojaustu … Lūk, kāda viņa bija! Indiāņu sievietes arī tā prata mirt… Un pirmo reizi mūžā apjēdzu, ka neesmu indiānis… Esmu cilvēks, Trīd, tāds pats kā Tora, kā tu . .. Nedrīkst atriebties cilvēkiem, par to vien, ka viņi ir cilvēki.
— Un tu viņai izstāstīji? — es čukstēju. — Kam? Kam šī pēdējā bezjēdzīgā cietsirdība? Būtu bijis tūkstoš reižu labāk neteikt pat man! Mierīgi nomirtu, ticēdams, ka mēs atkal satiksimies.
— Esmu pārāk ilgi melojis. Vairāk nespēju! — Laionels jau runāja parastajā rāmajā tonī. — Un tad tas nemaz nav tik bezjēdzīgi, Torai bija tiesības zināt. Viņa lūdza mani nesacīt iepriekš, tu būtu gājis viņai līdzi. Bet viņa gribēja, lai tu paliktu un visu atcerētos, un darītu tā, lai citiem nebūtu jāmirst.
— Bet tas taču nav iespējams! — es klusi teicu, pa pusei jau saprazdams, kāpēc Tora vēlējās, lai uzzinu par viņas nāvi.
— Ir iespējams! — Laionels nogrima pārdomās. — Katru mēnesi Telemortons rāda kādu no bionamiem. Ja mūsējais būs nākamais ..,
— Ko tad tu klusēji?
— Līdz šodienai prātoju tikai par vienu — pēc iespējas ātrāk apmaksāt rēķinu. Ļaunāk kas cits. Man tikpat kā nav cerību sagaidīt telepārraidi — pēc nedēļas beidzas mans termiņš.